Maršruts mūs ved gar Abavas senlejas krastiem no Sabiles līdz Rendai. Savulaik šīs vietas to skaistuma dēļ Rainis un Aspazija nodēvēja par Kurzemes Šveici. Dabas parka teritorija izceļas ar lielu augu sugu daudzveidību, dabas objektiem – ūdenskritumiem, alām, avotiem – un kultūrvēstures pieminekļiem – baznīcām, pilskalniem, senkapiem –, kā arī mazpilsētām Kandavu un Sabili.
Lielvirbu muiža
Bijusī bruņinieku pils uzcelta Abavas senlejā, Virbupes krastā, un vēstures dokumentos minēta jau 1429. gadā. Strauju saimnieciskās darbības attīstību muiža sasniedza 19. gadsimtā, kad tā nonāca barona Firksa dzimtas īpašumā. Tajā bijušas kungu māja, staļļi, kūtis, kalpu mājas un citas saimniecības ēkas. Interesanti, ka šeit no 1799. līdz 1801. gadam par skolotāju strādājis Talsu evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Kārlis Ferdinands Amenda, tuvs komponista Ludviga van Bēthovena draugs. Tagad Lielvirbu muižas komplekss ar parku ir privātīpašums. Pēc sazināšanās ar muižas saimnieci mums tika dota iespēja apskatīt muižas kompleksu un apkārtni. Pils ir atjaunota, un joprojām turpinās labiekārtošanas darbi. Pēc atjaunošanas greznajās telpās tiek uzņemti viesi.
Dabas piemineklis
Abavas rumba ir otrs platākais ūdenskritums Latvijā. Tā augstums ir viens metrs, bet platums – no 30 līdz 35 metriem. Skaists dabas piemineklis, viens no populārākajiem dabas objektiem Latvijā. Ūdenskritums atgādina lielu krāci. 1936. gada jūnijā to apmeklēja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Ikvienam, kurš pa taku dodas uz rumbu, iespējams nobaudīt svaigu bērza sulu. Upes labajā krastā izveidojusies maza atteka, kas, apmetot loku, ir izveidojusi nelielu saliņu, ko sauc par Čigānu salu jeb Sniķera kalvu. Abavas rumbas teritorijā ierīkota atpūtas vieta (kempinga parks) – nojumes piknikiem, šūpoles, ugunskuru vietas. Pieejama airu laivu noma un nakšņošana teltīs. Abavas rumba ir valsts pārziņā, bet piegulošā teritorija ir privātīpašums. Vasaras sezonā par rumbas apmeklējumu iekasē ieejas maksu, par kuru tiek uzturēta un labiekārtota tās teritorija.
Smilšakmens alu sistēma
Lai nokļūtu līdz Māras kambaru alām, braucam divus kilometrus pa stipri nelīdzenu zemes meža ceļu. No stāvlaukuma jāmēro vēl 850 metru kājām. Pa ceļam izveidota skatu platforma ar soliem Abavas senlejas baudīšanai. Lai sasniegtu seno kulta vietu Māras kambarus, lejup pa kāpnēm jāpieveic 81 pakāpiens. Tie atrodas Abavas senielejas gravā. Smilšakmens atsegumā alas radušās dabiski – tās izskalojis ūdens. Objektā ietilpst septiņas nelielas alas jeb nišas. Piekļūt pie alām nevar, izveidota skatu platforma, taču ceļotāji to neievēro. Iegrebtie uzraksti uz alu sienām smilšakmenī liecina, ka Māras kambari ir populāra un iecienīta tūristu vieta. Par Māras kambariem ir arī dažādi nostāsti un teikas. Viena no teikām stāsta, ka senāk kambaru kalnā bijusi pils, kurā dzīvojušas Māras. Vakaros viņas gājušas dziedāt. Bet tad pils nogrimusi un tās vietā palikusi grava. Pilī iespēris zibens, un tā radušies Māras kambari.
Lāčkroga ezers
Netālu no Rendas bijušā kaļķu ieguves karjera vietā izveidojies neliels ezers. Savu nosaukumu tas ieguvis no blakus esošām pamestām mājām “Lāčkrogs”. Ezers atrodas apmēram 200 metru no autoceļa, un šis attālums jāmēro kājām. Kaut gan pirms ceļa, kas ved uz ezeru, uzstādīta barjera, autobraucēji to ignorē un apbrauc. Ceļš ir pamatīgi izdangāts un dubļains. Ezera ūdens ir neierasti tīrs, zilganzaļā krāsā. Kā Lāčkroga ezeru raksturo Latvijas ainavu fotogrāfs Egons Lācis – “Tik dzidri zils kā Vidusjūrā!”. No dažādiem skatpunktiem ūdens krāsa mainās. Vienā ūdenstilpes malā izveidojusies neliela saliņa. Ezeru ieskauj jauktu koku mežs.
Rendas pagasts
Rendas pagasts ir otrs lielākais Kuldīgas novadā. Pagastam cauri stiepjas Abava ar brīnišķīgo senleju, kas ir aizsargājama dabas teritorija “Natura 2000”. Vēstures rakstos Renda minēta jau 1230. gadā. 13. gadsimtā Renda bija viena no senās kuršu valsts Vanemas centriem. 1235. gadā notika Kursas dalīšana un novads nonāca vācu ordeņa īpašumā, un rendinieki bija spiesti piedalīties karagājienos. Kurzemes hercogistes valdīšanas laikā, par spīti dažādiem kariem un mēri, bija vērojams uzplaukums. 17. gadsimtā attīstījās kokapstrāde, darbojās stikla fabrika, ūdensdzirnavas, lēja čugunu un taisīja naglas. Vēstures liecībās minēts, ka hercoga Jēkaba laikā audzētas vīnogas un darināts vīns. Pirmie stādi ievesti no Reinas apgabala Vācijā. Rendā darināto vīnu piegādāja Jelgavas pils galma vajadzībām. Arī 20. gadsimta pasaules kari ciema iedzīvotājus nesaudzēja. Mūsdienās Renda ir mazs, kluss ciems.
Robins Huds baznīcā
Pirmā baznīca Rendā bijusi no koka un celta 1567. gadā. Pašreizējā būvēta 1785. gadā. Baznīca piedzīvojusi dažādas pārmaiņas. Otrā pasaules kara laikā tajā iekārtots kara hospitālis. Pēc kara 1945. gadā atsākušies dievkalpojumi, un tie notikuši līdz 1970. gada beigām. 1971. gadā komunistiskais režīms piespieda Rendas draudzi pašlikvidēties un dievnamu atstāt. Liela daļa no baznīcas interjera tika nodota muzejiem. Baznīcā aiz aizslēgtām durvīm palika soli un ērģeles. 70. gadu otrajā pusē tā daļēji izpostīta. No baznīcas izvākti soli, kuri mētājušies ap dievnamu.
Kopā ar poļu kolēģiem par baznīckungu likstām viduslaiku Anglijā uzņemtas ainas Latvijas PSR Rīgas kinostudijas filmai “Robina Huda bultas”. Filma ieskaņota krievu valodā ar Vladimira Visocka balādēm un latviešu aktieriem Viju Artmani, Regīnu Razumu, Mārtiņu Vērdiņu, Eduardu Pāvulu, Romualdu Ancānu, Juri Strengu. Galveno lomu tēloja krievu aktieris Boriss Hmeļņickis. Filmas darbība filmēta arī Polijā. Leģenda vēsta par bezbailīgo viduslaiku Anglijas tautas varoni un taisnību mīlošo laupītāju Robinu Hudu. Šervudas mežos mītošais laupītājs spējis pārspēt pat ļauno Notingemas šerifu.
80. gados Rendā viesojusies dziesminiece Austra Pumpure, pie baznīcas dziedot Imanta Kalniņa dziesmas. Tagad baznīca un tās apkārtne tiek sakopta, notiek dievkalpojumi.
Pēc brauciena uz Rendu bija iemesls vēlreiz noskatīties un atsvaidzināt atmiņā kādreiz redzēto kinofilmu.
Bibliotēkas krāsainā pasaule
Pirms došanās ceļā “Facebook” pamanījām informāciju, ka Rendas bibliotēkā skatāma Laidu pagasta iedzīvotājas Vizmas Hartmanes gleznu izstāde “Mana krāsainā pasaule”, kura zīmēšanas un gleznošanas pamatus apguvusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā. Sagādāja prieku, ka pēc tik ilgiem ierobežojumiem klātienē bija iespējams apskatīt košos pasteļtoņos tapušos mākslinieces darbus. Vēl bibliotēkā aplūkojam Rendas pagastā dzimušā izcilā mūziķa Ernesta Vīgnera (1850–1933) piemiņas istabu. Viņš bija pirmais latviešu mūziķis, kas profesionālo izglītību ieguva Maskavas konservatorijā. Tai laikā instrumentācijas un kompozīcijas pasniedzējs konservatorijā bija Pēteris Čaikovskis. E.Vīgnera dibinātais Rendas vīru koris piedalījies I Vispārējos dziesmu svētkos 1873. gadā.
Īvandes ūdenskritumi
Rendas centrā pie autobusu pieturas ir norāde uz Īvandes ūdenskritumiem. Iztālēm jau dzirdama ūdens čaloņa. Pa kāpnēm nokāpjam līdz mazajai un straujai Īvandes upītei. Nelielajā upītē daba radījusi divus ūdenskritumus. Lielākais ir Īvandes ūdenskritums, kura augstums ir divi metri, bet platums – deviņi metri. Dažus simtus metrus tālāk izveidojies vēl viens mazāks – Valdātu rumba (1,4 metrus augsta un piecus metrus plata). Lai nokļūtu līdz Valdātu rumbai, pār upīti izbūvēts tiltiņš. Īvandes krastos redzami arī nelieli dolomīta atsegumi, krasti apauguši ar veciem, apsūnojušiem kokiem.
