Latvijas ieiešana Eiropas apritē gan politikā, gan ekonomikā liek daudziem no mums šaubīties, taču kultūras jautājumos varam pārliecinoši stāties līdzās Eiropas valstīm.
Latvijas ieiešana Eiropas apritē gan politikā, gan ekonomikā liek daudziem no mums šaubīties, taču kultūras jautājumos varam pārliecinoši stāties līdzās Eiropas valstīm.
Valsts un sabiedrības politisko stāju lielā mērā nosaka spēja saglabāt garīgo un materiālo mantojumu. Tādējādi ne tikai tiek spodrināts Latvijas tēls, bet arī celta mūsu pašapziņa, kā arī informēta sabiedrība par to, kādas kultūrvēsturiskas vērtības ir mūsu rīcībā. Tādēļ ir nepieciešams dialogs starp speciālistiem un sabiedriskajām institūcijām.
Jau sesto gadu Latvijā notiek Eiropas kultūras mantojuma dienas, ko sadarbībā ar Eiropas Padomi, kultūras pieminekļu īpašniekiem un pašvaldībām rīko Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Pirmajos gados tās aizritēja klusāk un vairāk saistīja kultūras speciālistu uzmanību. Kaut arī kultūra līdz šim bijusi lūdzēja lomā, mantojuma dienu publicitāte arvien palielinās. Vienlaikus aug arī sabiedrības ieinteresētības līmenis.
Arī Eiropas ainava nav dabiska
Katru gadu mantojuma dienām ir cita tematika. Šogad tā saistīta ar lauku kultūrvēsturiskās ainavas apzināšanu. No 9. līdz 23. septembrim astoņdesmit vienā Latvijas vietā notiek mantojuma dienām veltītas aktivitātes – ekskursijas, semināri un citi pasākumi.
Šā gada mantojuma dienu tēmas formulējums ir plašs, pat neaptverams, taču vienlaikus arī informatīvi piesātināts. Tādēļ arī pasākumu norises laiks ir garāks nekā iepriekšējos gados.
Lauku kultūrvēsturiskās ainavas tēmas izvēle neradās nejauši. Tās aktualitātes vilnis rit pāri Eiropai, jo arī tur vērojamas grūtības panākt līdzsvaru starp industrijas straujajiem tempiem un dabas saglabāšanas nosacījumiem.
Dabas ainava ir māksla, ko radījusi pati daba, un tajā ietilpst meži, reljefs, ūdeņi, pļavas. Savukārt kultūrainava saistīta ar dabas un sabiedrības mijiedarbību, tā atspoguļo cilvēka darbību. Pilskalni, guļbūves, dzirnavas, cepļi, krogi, brūži, muižu apbūves kompleksi, ceļi – tas viss pat no 12. līdz 19. gadsimtam aizvien vairāk rada savu izpausmi ainavā, liekot atkāpties mežiem, pļavām, pakalnēm aizslēpties aiz apbūves, upes iežogot stingrākās krastu līnijās.
Katrai nācijai pieder sava dzīves telpa, bet līdz ar izmaiņām kultūrvidē tiek izmainīts tās saturs un veidols. Vissmagāk Latvijas kultūrtelpu skāra mēris, bads, kari, jo īpaši asi pēdējā gadsimta notikumi – Pirmais pasaules karš, agrārā zemes reforma un ar to saistītā muižu zemju pārdalīšana jaunsaimniecībās, Otrā pasaules kara sekas, okupācijas laiks ar pārspīlēto kolektivizāciju, izpostot viensētas un ienesot videi svešu apbūves stilu. Ainava ieguvusi izteikti tehnoloģisku pieskaņu. Turklāt pašlaik Latviju skārusi mežu izciršanas sērga.
Svētes upe Bīrona un karjeristu acīm
Mantojuma dienas iekustinājušas vēsturiskās vides atjaunošanas procesu, kas nenoliedzami saistāms ar tūrisma infrastruktūras attīstību. Kā spilgts piemērs Jelgavas novadā jāpiemin unikāla kultūrvēsturiskā ainava ap Svētes pili. Pateicoties ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu veiktajiem pētījumiem, varam gūt priekšstatu par pils interjeru un fasādes veidolu.
Kā zināms, visos laikos apbūvei izvēlētas skaistākās vietas dabā, ainavu it kā papildinot ar stilistiski izteiksmīgām ēku formām. Īpaši tas sakāms par baznīcām un pilīm. Zemgales līdzenuma rāmumam netipiski gleznaina ir Svētes upe ar līkloču krastiem. Romantisku vietu apbūvei veidoja tā sauktie Ruļļu kalni, to apaugums ar priedēm gar upes labo krastu. Turpat līdzās kā pretmets – upes kreisais krasts ar zemām palieņu pļavām.
Svētes pils bija Vircavas muižas daļa. Kā minēts 1732. gada dokumentācijā, Kurzemes un Zemgales hercogam Ernestam Johanam Bīronam to dāvināja ķeizariene Anna Joanovna.
Svētes gleznainums (tik tuvu E.J.Bīrona rezidencei Jelgavā!) hercogam rosināja vēlmi tur radīt vasaras izpriecu un atpūtas vietu sev un savam galmam. Tālab dienvidu joma pagalma pusē tika ierīkota iespaidīga stiklota oranžērija – apmēram 30 metru gara un divu stāvu augstumā (apmēram seši metri). Pārsteidzoši greznā ēka Ruļļu kalna pakājē ceļinieku skatienam, virzoties pa veco ceļu gar upes kreiso krastu, pavērās jau no tālienes. Svētes pilī 1779. gadā kāzas svinēja pats Kurzemes hercogs Pēteris.
Tagad Ruļļu kalnu vēsturiskais augstums (15 līdz 17 metru virs jūras līmeņa) nolasāms vairs tikai tajā vietā, kur atrodas kapsēta. Norakto kalnu vietā izveidojies milzīgs ezers – viens no tā sauktajiem grants karjeriem, kuru aizsākums meklējams jau 19. gadsimta beigās, kad Jelgavas apkārtnē strauji attīstījās mūra ēku būvniecība. Savukārt pils ēka piedzīvoja neskaitāmas pārbūves, tika pielāgota militārām vajadzībām. Tā, pusotra gadsimta laikā mainoties izpratnei par kultūrvēsturiskajām vērtībām un palielinoties ekonomiskajai varēšanai, ainava zaudēja savu unikalitāti.
No Jelgavas rajona – tikai viens pagasts
Gatavojoties mantojuma dienām, šovasar notika nacionālās kultūrainavas konkurss, kur uz godalgām varēja pretendēt ikviens Latvijas pagasts. Turklāt laureātiem tiek dota iespēja piedalīties konkursa otrajā kārtā, kas tiek rīkota nu jau Eiropas mērogā. Diemžēl no Jelgavas rajona konkursā piedalījās tikai Jaunsvirlaukas pagasts, kas var lepoties ar Svitenes upes krastu, ainavu ap bijušo Kulpju muižu un Ozolu māju dendroloģisko dārzu.
Nereti mēs neapzināmies no paaudzes paaudzē sargātas vērtības. Pieminekļiem ir rezervuāra jeb muzejiska vērtība. Tādēļ nav izprotami centieni vēsturiskās apbūves tuvumā sablīvēt, piemēram, benzīntankus, ignorējot pieminekļu aizsardzības dienestu noteiktos apbūves regulācijas zonu attālumus.
Mūsu vēlmes un valsts iespējas neiet kopsolī. Sakārtotu kultūrvēsturisko ainavu, iespējams, ieraudzīs tikai mūsu mazbērni. Daudzi darbi kavējas, taču jācer, ka tie objekti pilsētās un pagastos, kas nes zilo, dzeltenām zvaigznēm rotāto karogu – kā gadsimtu kultūru vienojošo simbolu – daudz lielākā mērā spēj piesaistīt gan tūristu, gan dažādu vides atbalsta fondu uzmanību.
