Arvien jaunākiem bērniem tiek diagnosticēta trauksme, depresija, arī ēšanas traucējumi, un ir svarīgi savlaicīgi atpazīt šādas saslimšanas pazīmes, lai vecāki un speciālisti varētu palīdzēt.
Biedrības “Debesmanna” rīkotās pirmās Bērnu mentālās veselības nedēļas laikā žurnālistes Agneses Drunkas sarunā ar bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu “Diagnoze: vai spriedums uz mūžu?” ārsts stāstīja par atsevišķiem bērnu vecumposmiem un ar to saistītajām vecāku gaidām, par to, ko sevī ietver bērna mentālā veselība un kā tiek noteiktas diagnozes. Speciālists sniedza informāciju par bērna smadzeņu attīstību un līdz ar to, cik daudz no bērna var prasīt konkrētā vecumā – arī attiecībā uz emociju regulāciju.
Ietekmē vairāki faktori
Ņ.Bezborodovs uzsver, ka emocionālā veselība ir tikai daļa no psihiskās veselības. Kopumā psihiskā veselība (arī pieaugušajiem) nav tikai slimību vai traucējumu neesamība. Psihiskā veselība ir saistīta ar mūsu fizisko, emocionālo labsajūtu, spēju iekļauties sabiedrībā un piedalīties tajā notiekošajos procesos, realizēt savu potenciālu. Psihiskie traucējumi ir plaši izplatīti – vienam no pieciem bērniem ir kādas psiholoģiskas īpatnības, bet vienam no 10 jau var runāt par traucējumiem. Tātad 10 procentiem bērnu ir traucējumi, bet 90 procenti ir nosacīti veseli, skaidro psihiatrs. “Mērķis, uz kuru mēs ejam savas dzīves laikā, ir psihiskā veselība. Bet ir skaidri jāsaprot, ka cilvēka veselība nav iespējama bez psihiskās veselības,” piebilst ārsts.
Psihiskās funkcionēšanas pamats ir bērna smadzenes, un tā ir atkarīga no smadzeņu kā orgāna attīstības. Turklāt psihiskā veselība ir biopsihosociāla parādība. Psihiskie traucējumi rodas bioloģisku, ģenētisku un psihosociālu vides faktoru mijiedarbības rezultātā. Lai rastos traucējumi, ar bioloģiju vien nepietiek, jo svarīgi, arī tad, kad runājam par ārstēšanu, ir psihoemocionālie faktori, kurus mēs varam mainīt, skaidro bērnu psihiatrs, piebilstot, ka smadzenes ir ļoti sarežģītas un mūsu spēja ietekmēt to bioloģiju ir ļoti ierobežota. Ir daudz lietu, ko mēs vēl joprojām nezinām, bet zināšanas par smadzenēm kļūst ar katru gadu arvien plašākas.
Smadzenes attīstās pakāpeniski
Smadzeņu kā orgāna attīstība ir pakāpenisks, secīgs process, kurā nevar pārlēkt pāri kādam posmam. Process ir asinhrons – dažādas smadzeņu daļas attīstās dažādā tempā, un attīstoties cilvēka smadzenes iziet cauri evolūcijas procesam. Evolucionāri vecākās smadzeņu daļas nobriest ātrāk, jaunākās – vēlāk, un šo procesu var salīdzināt arī ar mājas būvēšanu pa stāviem – nevar uzbūvēt trešo stāvu, ja nav uzcelts pirmais. Smadzenes attīstās no iekšpuses uz āru. Smadzeņu stumbrs sastāv no vairākām daļām, un viena no tām ir iegarenās jeb reptiļu smadzenes, kas ir atbildīgas par primitīvām funkcijām – elpošanu, sirdsdarbības regulāciju. Kad bērns piedzimst, viņam ir jāpilda šīs primitīvās funkcijas. Šīs smadzeņu daļas attīstība jau ir notikusi, bet pārējās vēl nav nobriedušas.
Nākamā daļa – zīdītāju smadzenes jeb limbiskā sistēma – ir jau jaunāka smadzeņu daļa, kas regulē atmiņu, un tai piemīt vēl daudzas citas funkcijas, kas regulē emocijas, dziņas, dusmas, trauksmi, soda – atalgojuma sistēmu u.c. To nobriešana turpinās vēl ilgi. Pubertātes vecumā šīs smadzenes ir īpaši aktīvas, tāpēc pusaudžiem novērojamas dažādas emociju un garastāvokļa izpausmes.
Ir divas smadzeņu daļas, kas mūs atšķir no primātiem, – pieres daiva un smadzeņu garoza. Smadzeņu garoza ir smadzeņu pusložu ārējā daļa, tās virsmu palielina krokas. Garozā noris augstākā neirālā darbība jeb domāšana. Smadzeņu garoza attīstās un nobriest līdz 25–26 vai 30 gadu vecumam. To var saukt arī par vadības funkciju, un tās galvenie uzdevumi ir bremzēt emocijas, citu smadzeņu daļu pašregulācija. Tā atbild arī par plānošanu, nākotnes paredzēšanu un būtiski ietekmē bērna uzvedību un reakcijas uz to un ko mēs no bērna sagaidām.
Mūsu smadzeņu nobriešana notiek caur ieprogrammētu nervu šūnu nāvi, un tas ir normāli, jo liekās šūnas nomirst, bet vajadzīgās paliek. Tāpēc ir svarīgi, lai iespējami ātrāk atpazīstam traucējumus, lai smadzenes spēj mainīties, kamēr ir plastiskākas un pakļaujas ārstēšanai un sociālajai rehabilitācijai, skaidro psihiatrs.
Kā noteikt traucējumus?
Kā notiek diagnosticēšana? Ir jāseko bērna attīstībai, tā ir veselības aprūpes funkcija, kas jāveic ģimenes ārstam. Ģimenes ārsti labi prot novērtēt bērna fizisko attīstību, taču ar psihoemocionālās attīstības novērtēšanu visā pasaulē ir problēmas, jo tai ir jāseko dinamikā, nepieciešamas metodes, lai jau agrīnā vecumā diagnosticētu traucējumus. Latvijā ir izstrādāts agrīnās psihoemocionālās attīstības skrīnings bērniem līdz trīs gadu vecumam (tad smadzeņu mainība, plastiskums ir vislielākais), un Bērnu tiesību aizsardzības likums to garantē visiem. Tā ieviešana praksē ir turpmākā gada jautājums. Taču bērna attīstībai ir jāseko atkārtoti, atgādina speciālists.
Kam jāpievērš uzmanība?
Autiskā spektra traucējumus iespējams atpazīt pirmo divu bērna dzīves gadu laikā. Bet varbūt ir kādi signāli, simptomi, kas liecinātu par to, ka ar bērnu kaut kas īsti nav kārtībā un vecākiem tiem vajadzētu pievērst uzmanību?
Ņ.Bezborodovs nosauc trīs lietas, kuras nodēvē par 3D principu. Pirmais ir distress jeb ciešanas – izskatās, ka bērns vai apkārtējie cieš. Otrais – disfunkcija – vai bērns spēj funkcionēt tādā līmenī, kā mēs kā sabiedrība to sagaidām no viņa. Piemēram, UDHS jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir saistīts ar pieres daivas nobriešanu. Bet ārsts stāsta, ka, meklējot informāciju par šī sindroma izplatību, nav atradis datus par tā esamību un ārstēšanu senākos laikos. Vai tad tā nebija? Bija, bet par to nerunāja, nepievērsa tam tik lielu uzmanību. Sabiedrība mainās, un mainās arī gaidas, tāpēc par UDHS sāka runāt 19. gadsimta sākumā, kad sākās industrializācija, veidojās skolas, kur bērniem bija mierīgi jāsēž klasē. Bet 20. gadsimtā jau izskatās, ka ir sākusies UDHS “epidēmija”.
Trešā ir deviance jeb atšķirība no viduslīmeņa. “Tās nav slimības, bet dažādi funkcionēšanas veidi. Tās ir kompleksas pazīmes, jo nekad nav tikai balts vai melns. Tas ir līdzīgi kā ar intelektu – nav tikai stulbi vai gudri bērni, un pa vidu nekā nav. Daba tā nestrādā. Bet mēs mākslīgi velkam robežu, aiz kuras sākas intelektuāla atpalicība. Tā ir sociāla konstrukcija, jo mainās sabiedrības gaidas. Dabā tādu robežu nav. Arī psihiskās diagnozes mainās laikā. Sabiedrība kļūst arvien sarežģītāka, gaidas lielākas, un līniju sākam vilkt arvien augstāk. Paši esam to robežu novilkuši, labāk kā sabiedrība atpazīstam šos traucējumus. Sabiedrības zināšanas uzlabojas, un tas ir pozitīvs moments,” akcentē Ņ.Bezborodovs.
Trauksmi, garastāvokļa, depresijas spektra traucējumus izraisa stress, kas būtībā ir normāla lieta, ja stresori ir īslaicīgi intensīvi, jo tas mūs brīdina un pasargā no briesmām. Mūsu smadzenes, kas ir sena sistēma, ir piemērotas īslaicīgam stresam, taču tagadējā dzīvē stresori nekad nebeidzas un smadzenes nav tam domātas, tāpēc ir arvien vairāk ar stresu saistītu traucējumu, psihiatrs raksturo situāciju.
Kā iespējami agrāk atpazīt traucējumus?
“Tā kā smadzenes ir sociāls orgāns, tām sociālā informācija ir svarīgāka par jebkuru citu. Tāpēc vecākiem vajadzētu pievērst uzmanību, ja sešu mēnešu vecumā bērns nefiksē skatu uz vecāka seju, uz emocijām neatbild ar emocijām, neveido acu kontaktu. UDHS nevar diagnosticēt divu gadu vecumā, kad bērns vēl nespēj kontrolēt savas emocijas (pieres daiva nav nobriedusi), to var diagnosticēt piecu sešu gadu vecumā. Svarīgi ir, kā mēs regulācijas spējas attīstām un trenējam. Regulācijas spējas attīsta vecāki. Angļu valodā pat ir tāds termins “parenting” jeb burtiskā tulkojumā “vecākošana” – bērna pieres daivas trenēšana agrīnā vecumā, kad vecāki pasaka, ko drīkst, ko ne, par ko bērnu slavēt, veicinot motivāciju utt. No divus gadus veca bērna mēs sagaidām, ka viņš ir spējīgs stāties piesaistes attiecībās. Svarīgs ir bērna temperaments, kā notiek “vecākošana”. Nav ideālu vecāku, jābūt labam vecākam,” uzskata psihiatrs.
Bērnam augot un attīstoties, viņš spēj arvien vairāk izdarīt pats – aprūpētāja fiziskais objekts kļūst iekšējs. Savukārt hormonālā nobriešana nebeidzas 18 gadu vecumā, tā turpinās līdz 25–26 gadiem. Separācija jeb pakāpeniska atdalīšanās no vecākiem sākas ar pubertātes iestāšanos. Tad arī palielinās traucējumi, depresijai “uzlecot” līdz pieaugušo līmenim. Trauksme aug, ir daudz dziņu, emociju, bet vēl nav pilnībā attīstījušās spējas tās regulēt. Ja bērna uzvedība izteikti mainās, iespējams, nepieciešama palīdzība.
Savukārt autisms ir sociālo smadzeņu attīstības traucējums, kad ir traucētas sociālo smadzeņu funkcijas, ir trafarets uzvedības modelis un sociālās komunikācijas grūtības ne caur valodu, bet uzvedību. Attīstības traucējumos ap 70 procentu nosaka bioloģiskais faktors, bet 30 procentu – vide (autisms, UDHS), atklāj Ņ.Bezborodovs.
Turpretī psihozes var parādīties pusaudža vai agrīnā pieaugušo vecumā. Var būt distress, un daži to pavērš pret sevi, bet daži uz āru – pret citiem. Trauksme lielākoties ir pārejoša, jo vēl nav nobriedusi regulācija. Savukārt dažādas bailes – no zirnekļiem, tumsas, bailes šķirties u.c. – var izpausties caur ķermeni – sāp galva, sāp visas maliņas utt.
Kā palīdzēt bērnam?
“Galvenais ir nekaitēt. Bet, ja agrāk nekas nav bijis un parādās depresija, trauksme, panikas lēkmes, tās nepazudīs paši no sevis, un pusaudža vecumā ir svarīgi sniegt palīdzību, palīdzēt izdzīvot šo dzīves periodu. Ja uzvedība ir traucēta agrīnākā vecumā, jāpalīdz tad. Ir efektīvas metodes, kas vairāk ir saistītas ar “vecākošanu”. Jo mazāks bērns, jo vairāk palīdzība būs vērsta uz ģimeni, vecākiem, mammas trauksmi – jāpalīdz vecākiem. Jo lielāks ir bērns, jo vairāk var strādāt ar viņu pašu un, protams, arī ar vecākiem. Ar valodu nesaistītas palīdzības metodes, piemēram, septiņus astoņus gadus veciem bērniem, ir smilšu un mākslas terapijas. Palīdzot pusaudžiem, tiek izmantotas ar valodu saistītas metodes, kā kognitīvi biheiviroālā terapija un dažādi psihoterapijas paveidi,” ārsts iepazīstina ar iespējām.
Kas var palīdzēt?
“Palīdzība sākas no pašpalīdzības. Palīdzēt var līdzcilvēki, vecāki, kuriem ir zināšanas, prasmes, sajūtas par to, kas notiek, vecvecāki un dažādas atbalsta sistēmas. Lūgt palīdzību ir normāli, tā ir pieejama, un grūtības kādā brīdī ir visiem. Profesionālā palīdzība numur viens ir ģimenes ārsts. Pandēmijas laikā sabiedrībā ir audzis trauksmes līmenis, tāpēc svarīgi, kāds ir vecāku emocionālais stāvoklis. Ja tas nav labs, tad viņi nespēj palīdzēt savam bērnam. Tas ir līdzīgi kā ar skābekļa maskām lidmašīnā – vispirms tā jāuzvelk sev un tad bērnam.
Vieglas depresijas gadījumā var palīdzēt klīniskais un veselības psihologs, vidēji smagas un smagas – bērnu psihiatrs. Jā, rinda pie bērnu psihiatra Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ir gara, bet ir ieviesta trīspakāpju šķirošana, izvērtējot ģimenes ārsta nosūtījumu. Apdraudošos gadījumos pie ārsta var tikt nedēļas laikā, ja problēma nav tik akūta – mēneša laikā, un ir arī ilgāks gaidīšanas periods ne tik steidzamām situācijām. Pašlaik rezidentūrā mācās 17 bērnu psihiatru, kas nozīmē, ka no 2023. gada situācija Latvijā varētu mainīties,” turpina speciālists.
Sarunas noslēgumā vecāki Ņ.Bezborodovam jautāja, vai autisms ir diagnoze uz mūžu. Ārsts vēlreiz paskaidroja, ka autisms nav atsevišķa slimība, tās ir konkrētas sociālās funkcionēšanas grūtības, kas noteiktas ģenētiski un lielā mērā autoimūni. Tas ir viens no smadzeņu attīstības veidiem, kas ir bioloģiski noteikts. Autismam ir bioloģiski noteiktas robežas, kurās bērns var attīstīties, tāpat kā intelektam, kas ir atkarīgs no tā, kā mēs trenējam un izmantojam savas spējas. Jo agrāk autisma gadījumā sāk trenēt sociālās komunikācijas prasmes, jo veiksmīgāk tās var uzlabot. “Bērni ir fantastiski, un viņu smadzenes ir plastiskas un var mainīties. Iespējams ir viss. Mainot vidi, atrodot resursus, mēs varam mainīt bērna dzīves trajektoriju. Vienmēr ir cerība. Palīdzība ir jāmeklē un jāprasa, arī no valsts. Vecāki, rūpējieties par sevi, jo jūs esat bērnu galvenais resurss!” atgādina psihiatrs.
