Kad grāmatnīcā skatāmies uz Latvijā izdotām grāmatām, varam būt droši, ka lielākā daļa no tām drukātas Jelgavas tipogrāfijā. Arī tās, kas tiek apbalvotas grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele”, lielākoties savas skaistās krāsas un gaumīgās formas ieguvušas tepat. Šogad SIA “Jelgavas tipogrāfija” atzīmē 25 gadu jubileju, un valdes priekšsēdētājs Māris Matrevics zina stāstīt par panākumiem un izaicinājumiem no pirmās dienas.
– Kad 1996. gadā dibinājāt SIA “Jelgavas tipogrāfija”, ko cerējāt un vēlējāties sasniegt?
Domāju, daudz neko necerējām, mēs darījām. Ar Rodiju poligrāfijas industrijā bijām mazliet konkurenti, taču tad, kad Jelgavas dome lēma atdot privatizācijai šo uzņēmumu, nolēmām tālāk darīt kopā. Raiņa ielas ēka jau Padomju Savienības laikā tika celta kā tipogrāfija. Pirms tam tā atradās vēl citās vietās. Mēs joprojām ļoti lepojamies ar Jelgavas grāmatniecības vēsturi un Stefenhāgenu laikiem. Pie mums bijuši ciemos viņu mazmazbērni, un viņi ir lepni par mūsu darbu tagad. Viņu ieguldījums ir fantastisks! Jelgavas tipogrāfijai ir tikai 25 gadi, bet Stefenhāgeni šeit, Jelgavā, strādāja piecās paaudzēs.
– Ja nemaldos, sākāt trijatā – Juris Sīlis, Māris Matrevics un Rodijs Trankalis. Kas ir jūsu ilgstošā kopdarba panākumu atslēga?
Šajā industrijā trīs cilvēki nevar izdarīt neko, tas ir komandas darbs. Kad ienācām uzņēmumā, jau bija 36 darbinieki, mēs nesākām tukšā vietā. Pirmie izaicinājumi bija ļoti smagi, atceros, ka uzņēmuma ienākumi mēnesī bija mazāki par to, cik vajadzēja izmaksāt algās. Mums izdevās šo situāciju ātri pārlauzt, un Jelgavas tipogrāfijā ne reizi alga nav kavējusies ne par vienu dienu visu šo 25 gadu laikā. Ir bijuši ļoti grūti laiki, gan 1998., gan vēlāk 2008. un 2009. gadā, kad iestājās krīze, ļoti daudzi klienti nevarēja samaksāt. Pagājušā gada pavasarī bija apgrozījuma samazinājums par 50 procentiem. Taču visām krīzēm esam tikuši cauri.
Domāju, Jelgavas tipogrāfijas attīstība ir visas komandas nopelns, mēs cenšamies sevi stiprināt, kopā mācoties, attīstot savas prasmes un uzminēšanas spējas. Esmu ļoti priecīgs, pateicīgs un laimīgs, ka uzņēmuma komanda ir izveidojusies tik dažāda, interesanta un spēcīga, ka tiekam pietiekami veiksmīgi galā ar visiem izaicinājumiem. Mēs darām darbu no visas sirds, ieliekot savu enerģiju, un ir fantastiski laiku pa laikam saņemt klientu atsauksmes, ka ir sanācis labi. Vai tā būtu uzvara grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele”, vai komiksu mākslas konkursā Francijā, tās ir tādas nelielas baudas devas katru dienu, nevis kāda milzīga laimība. Es pats jūtos, ka esmu ļoti labi realizējies savā darba dzīvē. Nav nekā labāka kā katru dienu strādāt ar interesantiem cilvēkiem, un grāmatu izdevēji tādi ir.
– Kā jūs no avīzēm, etiķetēm un reklāmas materiāliem, ar ko sākāt pagājušajā gadsimtā, nonācāt līdz grāmatām un kalendāriem?
No 1996. līdz 2006. gadam bijām vairāk kā reklāmas drukātāji, ar mums strādāja visas labākās Rīgas aģentūras. Ļoti lepojāmies ar saviem drukas darbiem, jo liela daļa saņēma apbalvojumus reklāmas festivāla “Golden Hammer” konkursā. Tad reklāmas industrijā sākās interneta laikmets, daudz kas pārcēlās uz digitālo vidi, un pasūtījumi kļuva arvien mazāki. Līdz tam 600 tūkstoši bija tāda stabila tirāža, jo reklāmas materiāliem vajadzēja sasniegt katru pastkastīti. Tirgus sāka mainīties, mums bija jāaug un jāpielāgojas. Kad ciešāk sākām sadarbību un iegādājāmies kalendāru un plānotāju ražotāja “Balta eko” uzņēmuma daļas, sākām vairāk interesēties par grāmatu ražošanu.
2007. gadā startējām grāmatu izdošanas biznesā, un tas, ko piedāvājām, bija drusku vairāk un labāk par to, ko izdevēji bija pieraduši saņemt līdz šim. Mūsu priekšrocība bija tā, ka bijām pamatīgi uztrenējušies reklāmas laukā, spējām arī piedāvāt nedaudz citas tehnoloģijas. Sākoties krīzei, aktīvi sākām meklēt eksporta iespējas uz Skandināviju, Krieviju, Vāciju. Šobrīd mūsu lielākie eksporta tirgi ir Francija un Vācija, arī Somija, Islande, Zviedrija.
– Pievēršoties grāmatu ražošanai, telpas Raiņa ielā kļuva par šauru, un tāpēc pārcēlāties uz Langervaldes ielu?
Pirmā bija neliela ēka, uz kuru pārcēlāmies ar pēcapstrādes cehu. Drukājām Raiņa ielā un vedām visu uz šejieni, tas bija ļoti grūts periods. Vēlāk piebūvējām klāt, uzstādījām jaunas iespiedmašīnas un Raiņa ielā esošās pārdevām. Pagāja gadi, atkal jau kļuva par šauru, tādēļ nolēmām piebūvēt vēl. Šogad marta beigās nodevām ekspluatācijā arī jaunās telpas, tagad platība ir ap 10 000 kvadrātmetru. Būvējot jauno ēku, esam ļoti centušies rūpēties par darba vidi. Vecajā ražošanā bija augsts trokšņa un gaisa piesārņojuma līmenis, šeit esam izveidojuši dinamisku vidi ar labu ventilāciju un gaismu. Visas darba vietas ir aprīkotas ar stāvgaldiem, kas, protams, maksā dārgi, bet magnētiskās rezonanses izmeklējumi maksā vēl dārgāk. Mums šobrīd ir ap 160 darbinieku ar tendenci augt. Mums ir svarīgs katrs darbinieks.
– Cik viegli vai grūti ir sabalansēt tiekšanos uz attīstību un peļņu ar atbildīgu personāla politiku?
Kad katru dienu centies uzlabot lietas, sākas tāds ceļš, kam gala nav. Jo tālāk ej, jo atkal ieraugi lietas, kas ir svarīgas kādā citādā veidā. Mums ir ļoti daudz darbinieku, kas nostrādājuši desmit un vairāk gadu. Ir pietiekami daudz sarežģītu iekārtu, lai kļūtu par profesionāli, ir ilgstoši jāmācās. Tādu darbu, ko var atnākt un iemācīties dažu stundu laikā, nav daudz. Industrija ir tāda, ka ir aizvien neiespējamāk noteikt, vai tas, kurš strādā pie dārgas un sarežģītas iespiedmašīnas, ir biroja darbinieks vai strādnieks.
Juris Sīlis bija viens no pirmajiem, ka sāka runāt un arī darīt tieši sociālās atbildības sfērā, uzsverot, ka uzņēmums ir kas vairāk un tam ir jākalpo daudzām interesēm, gan darbinieku, gan īpašnieku, arī valsts, sabiedrības, klientu un piegādātāju interesēm. Ir jāmaksā visi nodokļi, uzņēmumam ir jābūt vides politikai, mērķtiecīgai darbībai, lai tas varētu būt noderīgs sabiedrībai. Tā ir tāda sinerģija.
– Ko realitātē no uzņēmuma prasa sociālā atbildība un ilgtspēja? Zem šiem vārdiem slēpjas diezgan daudz lēmumu, ko ne visiem uzņēmējiem ir viegli pieņemt.
Manuprāt, kad uzņēmums aug, viens no grūtākajiem lēmumiem ir maksāt visus nodokļus. Tās summas, kas aiziet nodokļos katru mēnesi, ir milzīgas. Aptuveni 43 procenti no darbinieku kopējā algu fonda aiziet nodokļos. Manuprāt, tas ir pats grūtākais slogs. Protams, tas, ko saņemam pretim no valsts un pašvaldības, arī ir pietiekami daudz, un mums tas ir ļoti vajadzīgs. Bet ko es vēlos kā uzņēmējs, kas maksā visus nodokļus? Lai mūsu darbiniekiem nav jāmaksā vēlreiz. Manuprāt, visapkaunojošākais Jelgavā ir tas, ka vecākiem ir jāmaksā par bērnudārzu. Ja pašvaldība nespēj nodrošināt vietas bērnudārzā visiem bērniem, tad man ir kauns par tādu pašvaldību. Ja nevar nodrošināt pamatvajadzības jaunajai ģimenei, tad nekādiem pilsētas svētkiem nav nozīmes.
Ja runājam par ilgtspēju, tad tā attiecas arī uz darba vidi. Mums ir svarīgi, lai darbinieks, kurš nostrādā astoņas stundas, pēc tam var iet mājās un astoņas stundas pavadīt ar ģimeni, tad astoņas gulēt un atkal būt šeit. Lai pietiek laika hobijiem un izdodas atrast privātās un darba dzīves līdzsvaru. Kādreiz strādāt 12 stundu dienā mums likās pieņemami, tagad vairs tā neliekas.
– Ko nozīmē būt videi draudzīgai tipogrāfijai?
Tā ir izaugsmes neatņemama sastāvdaļa. Laikam pasaule tā ir būvēta, ka tas, kas šodien bija labs, rīt vairs tāds nav. Kādreiz cilvēki bija laimīgi, kad pārgāja no zirgu transporta uz automašīnām, jo ielas kļuva tīrākas un pārvietošanās ērtāka. Nu tas vairs nav labi, jo, ja kādreiz traucēja zirgu mēsli, tad tagad tas ir CO2.
Esam saņēmusi “Nordic Ecolabel” marķējumu, kas, līdzīgi citām sertifikācijām, ir gana sarežģīts, bet, no otras puses, interesants process. Vienmēr var daudz ko jaunu iemācīties, piemēram, kā samazināt viegli gaistošos savienojumus. Ceļot meistarību, varam panākt labāku ekoloģisko rezultātu. Klientiem tas ir svarīgi, īpaši Skandināvijā.
– Ko vēl bez sociālās atbildības un vides ilgtspējas var uzskatīt par Jelgavas tipogrāfijas vērtībām un darbības orientieriem?
Pirms daudziem gadiem definējām vērtības, kas joprojām ir nemainīgas, un tās ir: cilvēks, darbs un daba. Mēs esam taisnīgi un atvērti, profesionāli un sociāli atbildīgi. Kopš tā laika sociāli atbildīga uzņēmuma nozīme ir krietni mainījusies, un mēs tai līdzi. Taisnīgi, atvērti un profesionāli – tā mēs strādājam katru dienu. Jelgavas tipogrāfija ir viena no tām nedaudzajām, kur klienti drīkst braukt pie drukas. Tas ir ļoti sarežģīts process, jo, no vienas puses, traucē darbu. Taču mēs esam iemācījušies, ka tas ir arī izaugsmes brīdis, kad gan klients aug savās zināšanās, gan mēs labāk saprotam klienta vēlmes.
Atvērtībā un profesionālismā ir liels spēks. Tad ar klientiem veidojas tās attiecības, kas stāv pāri nostādnei, ka tu tikai samaksā un mēs izdarīsim. Lielākā vērtība ir tajā, ka mēs kopā izdarīsim pašu labāko, ko varam, un tas ir tā vērts. Pateicoties eksportam, mums ir iespēja redzēt dažādas dizaina skolas. Šī ir tāda vieta, kur viss satiekas, kur cits no cita iedvesmojas. Mēs ņemam failus, domas, idejas, un te tās materializējas. Grāmata pie mums atrodas divas trīs nedēļas, bet autori pie tās ir strādājuši gadiem. Mēs varam materializēt to pēc iespējas tuvāk autora iecerei vai tā, kā sanāk. Un tas – pēc iespējas tuvāk – ir tas grūtākais.
– Šī ir prasme, kas ļauj ripot “zelta āboliem” un citām balvām?
Jā, un tas ir visas mūsu uzņēmuma komandas sasniegums, jo tikai kopā spējam uztaisīt pēc iespējas tuvāk tam, kā klienti grib. Ne vienmēr sanāk, un tad ir pārdzīvojumi un risinājumi. Taču mūsu misija ir un paliek – saglabāt vārdu grāmatā, piešķirt saturam izcilu formu. No 2006. gada, kad sākām drukāt grāmatas, esam kļuvuši par vadošo grāmatu drukātāju vietējā tirgū. Tas ir ļoti augsts novērtējums mums visiem. Joprojām atceramies tās fantastiskās sajūtas, kad mūsu drukātās grāmatas sāka iegūt balvas dažādos konkursos.
Vīzija, uz ko tiecamies, ir mūsdienīga Eiropas tipogrāfija, kas piepilda izdevēja sapņus. Arī šis ir tāds nesasniedzams uzdevums, jo visu laiku vari kļūt vēl mūsdienīgāks. Tehnoloģijas, ko iegādājamies, nodrošina to, lai astoņu stundu laikā tiktu izdarīts vairāk. Jaunai iespiedmašīnai vajadzētu spēt nodrukāt pusotru reizi vairāk nekā vecajai, un jau tagad tās strādā 24 stundu režīmā. Taču jāņem vērā, ka Latvijas tirgus ir fantastiski maziņš. Ja mums ir 80 procentu no Latvijas tirgus, tas uzņēmumā aizņem aptuveni 30 procentu, pārējais ir eksports.
– Kā parasti top apbalvotais dizains? Visu nosaka izdevējs un mākslinieks vai jūs nākat ar saviem priekšlikumiem?
Iesaistīti ir gana daudz cilvēku, bet noteicošais ir grāmatas mākslinieks un izdevējs. Mēs ļoti daudz strādājam kopā ar izdevējiem, autoriem un māksliniekiem, kopā mācāmies, lai būtu skaisti, un kopīgi risinām sarežģījumus, kas rodas. Sadarbībā ar papīra piegādātāju “Arctic Paper” katru gadu vienu vai vairākas reizes grāmatu māksliniekiem organizējam krāsu vadības semināru drukai uz nekrītotā papīra. Mācāmies, kā pareizi sagatavot fotogrāfijas, lai tās nodrukātos labi. Tas ir kolosāls kopīgs izglītojošais moments. Mēs ļoti daudz diskutējam ar klientiem par to, kā to izdarīt, kā jautājumus atrisināt. Bieži atvērtā, pozitīvā sarunā nonākam pie ļoti interesantiem risinājumiem. Nereti gadās, ka ķeries pie darba, zinot, ka to nevar izdarīt, un tomēr viss sanāk. Risinājumu, kā drukāt, ir daudz un fantastiski. Šogad no 35 “Zelta ābeles” balvai nominētajām grāmatām 31 ir drukāta Jelgavas tipogrāfijā. Interesanti, ka vairākas nav izdevēju veidotas, tās tapušas kā projekts, kurā cilvēkiem ir bijusi gribēšana radīt kaut ko skaistu. Tas, no vienas puses, padara lietas sarežģītākas, bet, no otras puses, iedod smeķi.
– Liela daļa Latvijas tipogrāfiju strādā tieši eksportam. Kas ir galvenā panākumu atslēga eksporta tirgū?
Domāju, kaut kādā mērā tās ir poligrāfijas tradīcijas, augsts kvalitātes standarts. Profesionāli gandrīz vai uzreiz varu atšķirt grāmatas, kas drukātas Latvijā. Jelgavas tipogrāfija izceļas ir lielu mīlestību uz krāsu atbilstību, tā ir viena mūsu stiprā puse. Un otra ir pēcapstrāde. Mums bija seminārs, ko vadīja Andžejs Reiters, un viņa filozofija ir: ja cilvēks ar mīlestību dara darbu, tad rezultāts ir ieguvis dievišķīgu mirdzumu, kas pēc tam tiek labāk pirkts veikalā. Man ir sajūta, ka grāmatas šeit, tipogrāfijā, izejot cauri procesiem un cilvēkiem, kas pieliek tām savu roku, iegūst tieši tādu dievišķīgu mirdzumu, ko var sajust tikai ar sirdi.
– Taču pēdējos gados aizvien aktīvāk runā par to, ka drukātas grāmatas formāts ir krietni apdraudēts. Aizvien lielāku popularitāti gūst e-grāmatas, arī ekrāni pamatīgi ietekmē lasītprasmi un interesi par grāmatām. Vai jūs to izjūtat?
Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt. Skatoties pārskatus, var redzēt, ka laikrakstiem, žurnāliem un citiem medijiem papīra formātā tirāžas krītas straujāk. Grāmatas pagaidām drusku stāv uz vietas, Francijā vai Zviedrijā ir pat neliels pieaugums. Grūti prognozēt, kā tas viss attīstīsies, un nav viegli atbildēt, vai kāds no jaunajiem informācijas pasniegšanas veidiem spēj konkurēt ar grāmatu. Šajā jomā noteikti visu laiku notiek pārmaiņas, kādreiz bija lielas tirāžas, tagad mazas. Šodien lasītājam ir pilnīgi cita izvēle. Mēs kā uzņēmums stigri iestājamies par to, ka grāmatām pievienotās vērtības nodokļa likmei ir jābūt zemākai. Tas, ka grāmatām ir jābūt pieejamākām, ir visu ministriju kompetence. Piemēram, ja runājam par patriotismu, mums ir pāris patriotiskas filmas, bet cik ir grāmatu ar patriotisku ievirzi? To noteikti būtu vairāk, ja PVN likme būtu zemāka. Katrai nācijai ir savi mērķi. Ja angļi sludina, ka angļu valoda 2050. gadā pasaulē būs valoda nr.1, tad viņi pie tā arī strādā. Viņiem PVN likme ir 0 procentu. Bet mūsu veikalos, ja salīdzinām vienas grāmatas cenas, visbiežāk angļu un krievu versijas ir lētākas nekā latviešu. Un līdzīgi citās jomās – cik ir grāmatu par biznesu un mārketingu vai veselību, izglītību? Arī juridiskajai literatūrai latviešu valodā ir nabadzīgs piedāvājums. Protams, var jau teikt, ka visu nekad nevarēs iztulkot latviski, taču ir jādod cilvēkiem iespēja izglītoties dažādās jomās. Ja domājam par specifisku literatūru, tad pārāk bieži izdevēji sēž un domā – izdot vai neizdot, nopirks vai nenopirks? Kaut vai ņemot grāmatas par suņiem, cik Latvijā tādu ir? Vācijai mēs drukājam fūrēm par katru šķirni.
– Šajā brīdī droši vien kāds oponēs, ka mūsu mazajam Latvijas tirgum grāmatu tāpat taču ir ļoti daudz.
Katru gadu informācijas daudzums aug. Ja nemaldos, Stefenhāgens 250 gados izdeva tikpat grāmatu, cik mēs tagad pusotrā gadā. Tajos laikos bija ļoti viegli būt gudram, varēji izlasīt visas grāmatas un krogā pie galda runāt par pilnīgi visām tēmām. Tagad jebkurā jomā zināšanas iet dziļumā. Tirāžas kļūst mazākas, un grāmatas tiek specializētas. Vidējā tirāža Jelgavas tipogrāfijā ir 1700 eksemplāru, sākot no 700 līdz pieciem un vairāk tūkstošiem. Tajā virzienā iet pasaule, un mēs no tā nevaram izvairīties. Viss iet dziļumā. Iespējams, arī mēs varētu doties digitālās drukas virzienā, lai varētu nodrošināt 100 grāmatu tirāžu, šķiet, ka tuvojas tas brīdis, kad mums tas ir jādara.
– Kādu redzat Jelgavas tipogrāfijas nākotni, ko esat iecerējuši un ko vēlaties sasniegt?
Tuvākajā nākotnē pirmais solis ir apgūt jaunās telpas, izkārtot iekārtās pareizā secībā un iemācīties tajā visā dzīvot. Ļoti svarīgi ir pabeigt šo investīciju projektu, kas ir ražošanas platības dubultošana, kopīgais investīciju apjoms ir vairāk nekā seši miljoni eiro. Vēlamies augt lielāki un būt vajadzīgi. Jo ēka bez iekārtām īsti nekas nav un tāpat ēka un iekārtas bez cilvēkiem arī nekas nav. Visiem ļoti liels izaicinājums ir mācīties un katram savā jomā sasniegt izcilību, tā kopā varam kļūt vēl mazliet labāki, modernāki un konkurētspējīgāki.
