Tepat Ozolnieku novadā dzīvo mērķtiecīga un dzīvespriecīga meitene ar lielu sapni – reiz kāpt uz skatuves kādā no Brodvejas teātriem, dziedāt, dejot un stāstīt stāstus. Nupat Emīlija Pavlovska spērusi lielu soli tā virzienā, jo uzņemta “Manhattan School of Music” ASV, un šobrīd aktīvi rosās, lai sagādātu tam nepieciešamo finansējumu.
– Ar ko tevi uzrunā mūzikls, kāpēc šis ir tavs žanrs?
Kad vēl mācījos Jelgavas 4. vidusskolā mūzikas novirziena klasē, man jau bija pilnīgi skaidrs, ka savu turpmāko dzīvi vēlos saistīt ar mūziku. Ģimenē tētis un māsa Elizabete ir saistīti ar kultūru un teātri, mani tas viss interesēja. Kad stājos Rīgas Doma kora skolā tikai gadu pastāvošajā Mūziklu dziedātāju programmā, es vēl īsti nezināju, kas ir mūzikls. Tur bija dziedāšana un aktiermeistarība, kas man patīk, un dejošana, ko nolēmu pamēģināt. Tad gadu gaitā mācoties iemīlējos tajā žanrā. To, ka mūzikls ir mana lieta, sapratu pēc otrā kursa, kad radās iespēja doties uz Londonas “Royal Academy of Music” meistarklasēm, lai iepazītos ar šo žanru. Vestendā pirmo reizi dzīvē redzēju mūziklu, un tas mani pilnībā pārņēma. Nekad divās stundās neesmu tā smējusies un tā raudājusi. Mani tiešām ieintriģēja, kā aktieris var stāstīt stāstu. Mums šeit, Latvijā, vairāk ir aktuāli koncertuzvedumi, kas ir stāsts, kuram pa vidu padziedam un padejojam, tas vairāk ir kā šovs. Tur es iepazinu mūzikla otru pusi, kur viss notiek mijiedarbībā.
– Kādas žanriski ir mūzikla atšķirības no operetes, koncertuzveduma vai rokoperas, un vai pastāv dažādība Latvijā un pasaulē?
Mūziklā galvenais ir luga jeb stāsts, bet dziesma un deja ir veids, kā to pastāstīt. Operetē stāstu izdzied un deja ir elements, kas pievienots klāt, bet mūziklā dziesma un deja netiek nodalītas, tās ir stāsta daļa un turpinājums.
Cik esmu saskārusies ar Latvijas uzvedumiem, varu teikt, ka visi mūzikla elementi šeit ir. Visi mūsu komponisti to prot, vienīgi mēs neizmantojam mūzikla nosaukumu. Latviešiem ļoti patīk izrādes ar mūziku, mēs esam dziedātāju un dejotāju tauta. Mēs tikai bīstamies no nosaukuma mūzikls, varbūt tas liekas kaut kas tāls un elitārs, kas notiek tikai Londonā vai Amerikā. Taču Raimondam Paulam, Zigmaram Liepiņam, Jānim Lūsēnam ir skaisti mūzikli, kas kvalitātes ziņā neatšķiras no tā, kas notiek ārzemēs. Tagad Rīgas Doma kora skolā ir mūzikla nodaļa, un ik pa laikam tiek atjaunoti uzvedumi, piemēram, “Māsa Kerija”, “Kaupēn, mans mīļais”, kurā piedalījos arī es. Ceru, ka pamazām pieradīsim pie šī nosaukuma.
– Kā gadu gaitā veidojies un attīstījies mūzikls, vai ir mainījies tā vēstījums?
Mūzikls ir veidojies Amerikā 19. gadsimta beigās, un sākumā tas bija kabarē līdzīgs uzvedums. Būtībā tā bija vakara izklaide komēdijas formātā ar dziesmu un deju. No tā attīstījās muzikālā komēdija, kas jau bija izrāde par vieglām un saprotamām situācijām, joprojām galvenais bija vakaru pavadīt smejoties. Ap 50. gadiem izveidojās tā sauktais “book musical”, kas ir pēc grāmatas vai kāda stāsta veidots muzikāls uzvedums. Tas aizsāka mūziklu zelta laikmetu, parādot, ka stāstu var ne tikai izstāstīt, bet arī izdejot, izdziedāt.
Daudzi no tā ietekmējās, un mūziklos sāka vairāk runāt par aktualitātēm, kas laika gaitā ir bijušas ļoti dažādas, – ir runāts par ģimenes vērtībām, viendzimuma attiecībām, rasismu. Katru reizi tas ir liels notikums, jo tiek aktualizētas jaunas tēmas. Mūsdienās tas jau ir pavisam citā līmenī, pēdējais fenomens ir mūzikls “Hamiltons”, stāsts par Amerikas izveidi hiphopa un repa stilā, un tas mūziklu kā žanru ir aizvirzījis uz popkultūras pusi. Var noskatīties “Mūzikas skaņas” un pēc tam “Hamiltonu”, lai redzētu, cik tālu žanrs ir attīstījies. Šis stāsts pierāda, ka var runāt par lielām tēmām, par vēsturi un ietērpt to nevis oficiālā mācību formātā, bet izstāstīt jauniešiem saprotami, vienkārši, tajā pašā laikā iesaistot aktualitātes, piemēram, cīņu ar rasismu, apšaudes, kas joprojām ir Amerikas realitāte. Skaistums mūziklā ir tas, ka tu noskaties it kā izklaides projektu, divas stundas labi pavadi laiku, nedomājot par savu ikdienas dzīvi, un tomēr jūti līdzi tēliem, neapzināti izglītojies un atrodi lietas, par kurām var pēc tam padomāt. Tam ir ļoti liels spēks. Katrs izdevies mūzikls ir kā liela sociāla kustība.
– Pastāsti, lūdzu, par mūziklu “Rent”, kas ieguva festivāla “Patriarha rudens” galveno balvu – Pētera Pētersona petrolejas lampu.
Sākotnēji tas bija plānots kā mūsu kursa diplomeksāmens. Mēs esam tikai otrais absolventu kurss, iepriekšējā gadā bija izveidots koncertuzvedums ar fragmentiem no mūzikla, bet mēs savā jaunības maksimālismā izlēmām, ka gribam taisīt mūziklu, pilnu izrādi. Kad teicām to mūsu vadītājai Annijai Putniņai, viņa, protams, saprata, cik tas ir dārgi, sarežģīti un laikietilpīgi, bet atbildēja – labi! Viņa mūs saveda kopā ar režisoru Mārtiņu Kagaini, kurš bija ieminējies, ka nākotnē vēlas būt mūziklu režisors.
Mēs sapratām, ka tas ir ļoti grūti, ka Latvijā īsti neviens mūzikls nav uzvests oriģinālvalodā, taču satikāmies, mētājām idejas, katrai piebilstot “bet tīri teorētiski”, līdz nonācām pie tā, ka “tīri teorētiski” mēģināsim to darīt. Sākām intensīvi mācīties un strādāt, iepazīties ar tēliem, pētījām tēmas, kas apskatītas mūziklā. Izskatījās diezgan cerīgi līdz pagājušā gada martam, kad visu aizvēra ciet. Kādā brīdī sapratām, ka tomēr nebūs, tādēļ savam diplomeksāmenam uztaisījām citu programmu – “Četri kā mūzikls”, kurā parādījām, ko protam. Viss bija jauki, bet tomēr sāpīte par to, ka mūsu mūzikls bija palicis nepadarīts, saglabājās.
Vasarā Mārtiņš mums piezvanīja un teica, ka mūziklu varam pārcelt uz septembri. Sapratām, ka tas būs grūti, bet piekritām. Es teiktu, ka “Rent” mums izdevās, jo visi tie apstākļi kaut kā palīdzēja. Mums bija laiks, lai apdomātos, saprastu, ko un kā gribam, arī vokāli daudz augām, esot spiesti būt mājās un domāt par dzīvi. Augustā tikāmies uz divām nedēļām un intensīvi likām mūziklu kopā. Grūtākais bija tas, ka nebija piemēra, no kā smelties, visi taustījāmies, nebija īsti, kam pajautāt. Ļoti cienu Mārtiņu par to, ka viņš ļāva mums izpausties, radīt tēlus mazliet pa savam. Ar izrādi ļoti paveicās, noķērām pēdējo brīdi, kad vēl varēja satikties, zālē bija apmēram piecdesmit cilvēku ar pamatīgu distanci. Sanāca ļoti labi, uz izrādi ieradās vairāki šī žanra un kultūras pārstāvji, kas to ļoti augstu novērtēja. Protams, tas ir ārkārtīgs pagodinājums.
– Kāda ir tevis tēlotā Morīna, un kā viņas tēls saskan par tavu personību?
Morīna ir karstasinīga, ekstraverta performanču māksliniece, ļoti mīlošs cilvēks, bet viņa prot arī panākt savu, prot savaldzināt un dabūt, ko grib. Nevaru teikt, ka es būtu tāda pati, neesmu tik ekstraverta un pašpārliecināta, bet kā mākslinieces esam diezgan līdzīgas, jo pietiek uzkāpt uz skatuves, lai varētu darīt jebko. Mums karjera ir svarīgākais, mēs zinām, ko un kā gribam pateikt.
Morīna ir māksliniece, kas cīnās par globālām tēmām, un viņa to dara savdabīgi. Mans numurs beidzas ar to, ka es izstāstu savu stāstu ļoti vizuāli un emocionāli un beigās skatītājus aicinu maut man līdzi, kā to dara govis. Protams, zāle ir maza, visi cilvēki ar acu kaktiņu jau pamanīti. Un, kad redzi skatītājos Zigmaru Liepiņu vai Viesturu Kairišu, kurus tu aicini maut kā govīm, situācija ir diezgan interesanta. Pēc tam Zigmars Liepiņš teica, ka šis ir viens no viņa mīļākajiem mūzikliem, viņš ticējis, ka izdosies, taču ļoti šaubījies par Morīnas performanci. Diez vai Latvijā varētu panākt, ka visa zāle mauj kā govis. Bet, redz, ka var!
– Kur vēl tu piedalies, kā spodrini un daudzveido savu muzikālo sniegumu?
Rīgas Doma kora skolas laikā sanāca daudz piedalīties Latvijas koncertuzvedumos, tā mums bija kā prakse, divus gadus ar mūziklu “Mollijas un Dollijas sapnis par skatuvi” braukājām apkārt pa Latviju. Ir sanācis darboties kā solo māksliniecei, esmu izdevusi savu dziesmu “Colors”. Nedaudz pati rakstu mūziku, trio sastāvā arī uzstājamies ar maziem koncertiem. Vokālā grupa “Insomnia” ir liela manas radošās darbības daļa, kopā darbojamies aptuveni trīs gadus, esam realizējuši skaistas un iespaidīgas lietas. Maskavā vērienīgajā “Moscow Spring A Cappella” festivāla konkursā ieguvām otro vietu, esam muzicējuši ar trim Raimondiem – Paulu, Ozolu un Macatu. Kopā ar Mārtiņu Braunu apceļojām Latviju.
– Nupat esi uzņemta “Manhattan School of Music”, ko tas tev nozīmē?
Tas bija liels solis un uzdrīkstēšanās, bet noteikti nevaru teikt, ka tā bija sagadīšanās. Es jau kādu laiku zināju, ka tālāk vēlos studēt mūziklus, tad lielā izvēle bija starp Lielbritāniju un ASV, jo Latvijā šādas iespējas nemaz nav. Izvēli par labu šai skolai izdarīju, jo līdzšinējās skolas mani ir sagatavojušas ļoti labā līmenī, esmu apguvusi patiešām daudz. Un, protams, man kā ambiciozam jaunietim gribas mācīties vislabākajā skolā. Pirms tam man ļoti paveicās nokļūt uz amerikāņu mūziklu dziedātāja Stefana Millera meistarklasēm, kurš vēlāk, redzot mūsu uzstāšanās, teica – tagad tik jādabū tevi otrpus okeānam! Viņš joprojām man ļoti palīdz.
Manhetenas skolā man ir ļoti svarīgi pedagogi, jo tie ir cilvēki, kurus pati esmu klausījusies, kas mani ir iedvesmojuši un no kuriem esmu ņēmusi piemēru.
Iestājeksāmenu process bija laikietilpīgs, satraucošs un pat mazliet biedējošs, viss notika attālināti. Pirmajā kārtā bija jāiesūta divi minūti gari videoklipi, kur ir fragments no dziesmas, monologs un deja. Paralēli tam bija eseju rakstīšana un citas lietas. Sapratu, ka viņi nemeklē talantus, bet cilvēkus, kuri būs gatavi daudz un intensīvi mācīties. Otrajā kārtā septiņās minūtēs nepazīstamiem cilvēkiem mazos ekrāna lodziņos bija jānodzied divi dziesmu fragmenti un jānorunā monologs. Paralēli jāiesniedz finansiālās atskaites, kas ir visneērtākā daļa, jo ir jāatskaitās par visu – cik ģimene saņem, cik tērē –, tas nepieciešams, lai izvērtētu, cik nepieciešama stipendija. Bija ļoti komiski, ka rezultātus paziņoja 1. aprīli. No rīta saņēmu ziņu skolas sistēmā, kur pār manu vēstuli lija konfeti lietus.
– Ko reāli nozīmē studēt ārzemēs, cik tas maksā, un vai valsts to kaut kādā mērā atbalsta?
Lai saņemtu vīzu, man ir jāgalvo, ka varēšu samaksāt visu, kas atzīmēts skolas izmaksu tabulā, un tās kopā ir 75 000 dolāru gadā. Mani skola apbalvoja ar stipendiju, kas sedz pusi no mācību maksas, tas ir 25 000, tātad ir vajadzīgi vēl 50 000 dolāru gadā, un tā četru gadu garumā. Tagad, protams, intensīvi meklēju visas iespējas. Latvijā stipendijas ārvalstu universitātēm nepiedāvā, ir daži fondi, bet tie neatbalsta šāda veida studijas. Amerikā ir ļoti daudz stipendiju variantu, taču tās attiecas tikai uz iedzīvotājiem. Vairākām stipendijām es varētu mēģināt pieteikties, sākot no nākamā gada, kad man būs sava adrese un vīza. Ļoti reta stipendija atbalsta bakalaura programmas, tās pārsvarā ir maģistrantūras studijām. Pirms pāris gadiem vairāku Rīgas Doma kora skolas beidzēju studijas Ņujorkā un Bostonā atbalstīja Valērijs Maligins, taču pēc viņa nāves mantinieki izlēma neturpināt šo mecenātismu, kaut gan viņiem bija palicis vairs tikai viens gads.
– Īpatnēji, ka Latvijā nav tādu atbalsta programmu, jo nereti ārvalstīs studējošie atgriežas un dod ļoti vērtīgu pienesumu savai nozarei, ko citādi nemaz nebūtu iespējams iegūt.
Es daudz esmu dzirdējusi komentāru par to, kāpēc nevar mācīties Latvijā? Ja runājam par mūzikliem, mans profesionālās vidējās izglītības diploms ir augstākā iespējamā izglītība, ko šeit var iegūt, un es noteikti neesmu pilnvērtīgs profesionālis, man vēl ļoti daudz jāmācās. Ir lietas, ko nevar šeit dabūt. Ir skumji, jo nav pat kredītu iespējas. Arguments ir tāds – ārzemēs studējošos neatbalsta, jo viņi var aizbraukt un neatgriezties. Bet aizbrauc arī Latvijas augstskolu beidzēji, īpaši medicīnas jomā. Un ir otrādi, piemēram, Annija Putniņa mācījās maģistrantūrā Londonā un atgriezusies izveidoja mūziklu nodaļu. Vai tas nav pietiekams arguments?
Es uzskatu, ka augstākā izglītība, jo īpaši radošajās nozarēs, ir kontaktu vākšana. Mēs maksājam lielu naudu par to, ka satiekam cilvēkus, kas mums pēc tam radošajā darbībā varēs palīdzēt. Skolotāji gadu desmitiem ir dziedājuši Brodvejā, piedalījušies neskaitāmos uzvedumos, ļoti daudz es varētu no viņiem mācīties. Būtu jauki, ja man būtu iespēja to nodot tālāk. Es kādreiz gribēšu būt skolotāja un dalīties ar tām zināšanām, ko esmu ieguvusi. Ja būs iespēja to darīt Latvijā, protams, vēlētos to darīt šeit.
– Risinājums, ko esat atradušas pašu spēkiem, ir Jaunu sieviešu izglītības veicināšanas fonda “Magnum somnium” dibināšana?
Kad sapratu, ka man noteikti vajadzēs finansiālu palīdzību, sazinājos ar Valsts ieņēmumu dienestu un uzzināju – ja es vāktu ziedojumu kā privātpersona studijām ārpus Eiropas, man par to vēl būtu jāmaksā ienākuma nodoklis. Tāpēc ar māsu Elizabeti un fonda “Viegli” vadītāju Žaneti Grendi izlēmām dibināt fondu, kas varētu kļūt par labu tradīciju un nākotnē atbalstīt arī citas jaunas sievietes, kas vēlas turpināt profesionālo vai augstāko izglītību kultūras un radošajās nozarēs. Jo tā ir sfēra, kur atbalsta nav. Ja mums izdotos šo fondu popularizēt, tad pēc gada, diviem tas tiešām būtu rīks, kā palīdzēt jaunām sievietēm nebaidīties sapņot par mācībām ārzemēs un atvest atpakaļ daudz jaunu zināšanu.
– Tu iezīmēji šķēršļus, kas jāpārvar, bet pastāsti arī par skaistajām nākotnes iecerēm. Kāds ir tavs sapnis par Brodveju?
Sapnis ir ļoti liels, un es ceru, ka septembrī būšu pirmā latviešu muzikālā teātra studente ASV. Tā ir neaptverama iespēja – aizbraukt un mācīties to kultūru, kas viņiem jau ir asinīs, līdzīgi kā mums kormūzika, mēs to neiemācāmies, mēs ar to uzaugam. Viņiem tā ir ar mūzikliem. Sapnis ir kādreiz kāpt uz skatuves kādā no Brodvejas teātriem, dziedāt, dejot un stāstīt stāstus. Gribētu kaut vienam cilvēkam piedāvāt to, kas ar mani notika tad, kad pirmo reizi aizgāju uz mūziklu, kad pilnībā tiku ievilkta stāstā, es smējos, raudāju un ārkārtīgi iemīlējos tajā žanrā. Es vēlos citiem dot to, ko pati rodu teātrī, kad izeju no emociju gammas, kurā dzīvoju ikdienā, un sajūtu kaut ko pavisam jaunu. Tas ir mans sapnis.
