“Mēs nespējam novērtēt koka unikalitāti, kamēr neesam to ieraudzījuši pavisam tuvu, jo katram no tiem ir sava rēta, dobums, kāds nolauzts zars, kas savukārt kopā veido stāstu par tā dzīvi,” pārliecināta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes Mežzinātnes studiju programmas studente Lāsma Veilande. Par sava bakalaura darba tēmu viņa izvēlējusies dižkoku pētīšanu un apzināšanu dzimtajā Auces novadā.
Ieinteresē savējais
Latvijā dižkoku skaits ir nemitīgi mainīgs lielums – šobrīd dabas datu pārvaldes sistēmā “Ozols” reģistrēti vairāk nekā 11 500 dažādu sugu dižkoku. Tomēr patiesais aizsargājamo koku skaits ir daudz lielāks, jo ne visi dižkoki ir apzināti, un arī tie, pie kuriem nav piestiprināta atpazīstamības zīme “Ozollapa”, var būt dižkoki. Pēc Lāsmas Auces novadā veiktās izpētes, kas ilga vairāku mēnešu garumā, šim krājumam tika pievienoti vēl 62 dabas mākslas darbi.
“Manu vēlmi pievērsties tieši dižkoku pētīšanai veicināja situācijas iz dzīves. Proti, mūsu ģimenes brīvdienu mājās Dobeles novadā ir pašiem savs dižkoks – parastais osis. Kad ikdienā neesi tiem tik pietuvināts, tad nepievērs lielu uzmanību, taču mums ir tā iespēja vērot, cik šis koks ir varens, kā tas laika gaitā mainās. Šie procesi beigu beigās radīja interesi par mežzinātni, un tas bija mans galvenais motivācijas avots sākt studijas Jelgavā, LLU,” skaidro Lāsma, piebilstot, ka arī vīra darbs saistīts ar mežizstrādi jau desmit gadu, tāpēc daudz laika pavadīts mežos.
Nonākšana Latvijas Lauksaimniecības universitātē gan nav bijusi Lāsmas pirmā studiju pieredze. Savulaik spēki izmēģināti arī baltu filoloģijas apguvē, tomēr līdz diplomam tikt tā arī nav izdevies, jo iztēlotais par šo jomu un mācību realitāte bijusi divas dažādas lietas. Kā pati Lāsma atzīst, atgriešanās studenta dzīvē bijusi krietni pārdomātāks un loģiskāks solis, apzinoties, ko patiesi vēlas, kas interesē un aizrauj, tāpēc studijas sekmējušās krietni vieglāk. Protams, ir bijuši priekšmeti, kuros nācies sevi ieinteresēt, un viegli tas nav bijis, tomēr kopumā viņa atzīst – vilšanās noteikti nav, jo ieguvusi to, ko vēlējusies.
Papildina krājumu
“Iestājoties Mežzinātnes studiju programmā, mans galvenais mērķis bija iegūt zināšanas – par mežu, koku sugām. Bija ļoti daudz jaunas, interesantas informācijas, un tas bija ieguldījums manī pašā. Grupā sākotnēji bijām 27 studenti, turklāt lielākā daļa meitenes. Domu par dižkoku pētīšanu, pateicoties dzimtas mājās augošajam osim, sāku īstenot jau pirmajā kursā. Gribēju tos apzināt un dot šajā procesā savu ieguldījumu. Kad sāku studēt, uzzināju, ka Auces novadā tobrīd bija reģistrēti vien 84 dižkoki. Man tas šķita neticami, jo jābūt vairāk, un galvenais skaidrojums bija informācijas trūkums par šajā teritorijā augošajiem dižkokiem,” atzīst studente.
Dižkoku pētniecību Lāsma veica sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, apsekojot aizsargājamos kokus, veicot mērījumus, fotofiksāciju un apkopojot iegūtos datus par dižkoku faktisko stāvokli, tādējādi papildinot datubāzi un sniedzot būtisku ieguldījumu dabas aizsardzības informācijas apkopošanā. Izpētē palīdzēja tas, ka Auces novads jaunajai pētniecei ir zināma teritorija – vairāki koki bija jau iepriekš pievērsuši viņas uzmanību, dažus no vēlāk dižkoka statusa ieguvējiem pamanījusi nejauši, pārbraucot no viena apskates punkta uz nākamo. Plaši izpētes darbi tika veikti Vecauces pils un tuvējo muižu apkārtnē, kā arī apmeklētas mājas ar senu vēsturi, kuras nu jau gan pamestas. Pēc diviem mēnešiem dižkoku skaits Auces novadā oficiāli bija palielinājies par gandrīz 80 procentiem. Savukārt pēc rezultātu publiskošanas saausījušies arī vietējie iedzīvotāji, kuri telefoniski un ar elektronisko vēstuļu palīdzību snieguši ziņas vēl par, viņuprāt, dižkoku kandidātiem novadā. Iegūtā informācija vēlāk apstrādāta un objekti apmeklēti, tik tiešām pievienojot šim nozīmīgajam sarakstam vēl vairākus kokus.
Kā vienu no lielākajiem ieguvumiem augstskolā Lāsma min Solveigas Luguzas veidoto kursu dendroloģijā, pasniedzējas māku studentiem nodot sajūtu par koku pievienoto vērtību. Tāpat pozitīvas atmiņas saistās ar Ingas Straupes vadīto meža botāniku, ko teicami papildinājusi interesantā prakse ar braucieniem pa visu Latviju Viestura Šulca vadībā. Atmiņā noteikti paliks arī Meža fakultātes dekāna Linarda Siseņa pasniegtais medniecības kurss. Lāsma vēl papildus izmantojusi Meža pētīšanas stacijas piedāvātās iespējas – tā izlīdzēja ar mērinstrumentiem un nodrošināja arī nepieciešamo apmācību to pareizai izmantošanai.
