Jau iztālēm Ezeres ainavu papildina vēja ģeneratori, kas izkārtojušies robežupes Vadakstes kreisajā krastā – Lietuvā. Ezere atrodas pie pašas Lietuvas robežas – Saldus novadā. Ciems izveidojies Lielezeres muižas centrā.
1929. gada 8. novembrī pie Ezeres sešgadīgās pamatskolas ar agronoma Kārļa Tukmaņa un skolotāja Riharda Kalniņa iniciatīvu nodibināja pirmo mazpulku Latvijā. Mazpulka dibināšanas dienā tajā iestājās 13 dalībnieku, un dibināšanas sapulcē nolēma Ezeres mazpulku nosaukt “Asni”. Vienā no savām runām Kārlis Ulmanis sacījis: “Visdziļāko un visskaistāko tēvzemes mīlestību pasaulē mēs mācāmies no sava darba un tādēļ liksim dzimtenes mīlestības apliecinājumā – darbu.” 2013. gada novembrī, valsts svētku nedēļā, Ezeres mazajā parkā atklāja piemiņas akmeni pirmajam mazpulkam ar akmenī iekaltu aicinājumu “Augsim Latvijai”.
Muitas nams
Muitas nams – vēsturiski nozīmīga ēka, kur pirmās brīvvalsts laikā savus pienākumus veikuši muitnieki. 1945. gada 8. maijā šajā ēkā vācu armijas grupas “Kurland” un padomju armijas Baltijas frontes virspavēlniecība parakstīja dokumentu par Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas vienību kapitulāciju. Līdz ar to Ezerē tika pielikts punkts Otrajam pasaules karam.
Tagad namā iekārtota Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve. Pie ieejas novietoti divi soli, kuros iegrebti nozīmīgi vārdi: “Kas aizver acis uz pagātni, ir akls arī rītdienai” un “Apstājies, padomā, atceries un izvērtē… tos tālos senču laikus, kas nu jau pagātnē.” Blakus soliem novietotas no koka izgrebtas figūras – robežsargs un ērglis.
Pa ceļu, kas ved gar muitas ēku, var aiziet līdz robežupei, kur kara laikā uzspridzināts vienīgais apkārtnes tilts, kas vedis uz Lietuvu. Tagad abos upes krastos var aplūkot palikušās tilta paliekas, Latvijas un Lietuvas robežstabus.
Lielezeres (Ezeres) muižas komplekss
Ezeres muižas apbūve veidojusies 18.–19. gadsimtā, un tās komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras objekts. Muiža piederējusi dažādiem īpašniekiem – Kurzemes hercogam Gothardam Ketleram, Sankpēterburgas baņķierim baronam Ludvigam fon Štiglicam, baronam Gustavam Fromholdam fon Nolkenam. Ap muižas kungu māju veidojusies saimniecības ēku apbūve – staļļi, kalpu mājas, klēts, zāģētava, spirta brūzis, smēde, ūdensdzirnavas, rija un krogs. Staļļi būvēti ampīra stilā ar arkveida vārtiem. Muiža apskatāma no ārpuses, tagad šajā ēkā atrodas Ezeres vidusskola. Izziņas materiāli vēsta, ka no vēsturiskā interjera saglabājušās podiņu krāsnis, griestu dekors, barokālās formās veidots kāpņu margas balsts un baroka stila pildiņu durvis.
Pie muižas plešas Lielezeres parks ar pastaigu takām, izvietoti soliņi atpūtai. Zālienā izkārtotas koka skulptūras – lāči, eži, peles, sēnes, pūces. Kokos iekārti ar izdomu darināti putnu būrīši – lāči, pūces. Parkā aug dažādu sugu koki un krūmi, tajā iegulis 4,2 metrus augsts laukakmens, saukts arī par Lielo akmeni. Tajā iekaltie gadskaitļi 1845–1855 varētu liecināt par parka izveides laiku vai, kā vēsta apkārtnē izplatīts nostāsts, akmens uz Ezeri velts veselus desmit gadus.
Dzirnavu dīķis
Ezerē apskatāmi vairāki interesanti objekti. Viens no neparastākajiem ir uz Ezeres upes 19. gadsimtā izveidotais Dzirnavu dīķis. Uzmanību piesaista neparastās slūžas, kas atrodas uz uzpludinātā dīķa un ir pagasta lielākā ūdenstilpe. Ezera platība ir 24 hektāri, garums – divi kilometri. Slūžas uz Ezeres upes ir kopš 1982. gada, tiešām iespaidīgas un rada lielisku skatu. Kļavas lapas formā veidotās slūžas ir retums Latvijā. Pie dīķa iekārtota atpūtas vieta – lapenīte, šūpoles. Dīķa malā apskatāmas Ezeres ūdensdzirnavas, kas tapušas 1910. gadā.
Griezes baznīcas drupas
Griezes evaņģēliski luteriskās baznīcas drupas atrodas mežā, klusā nostūrī (varētu teikt – nekurienē) pie pašas Lietuvas robežas. Kādreiz tā bijusi viena no greznākajām baznīcām leišmalē. Celta 1580. gadā pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma, bet pārbūves darbi veikti 1846. gadā. Baznīcas kapos apglabāti Pirmajā pasaules karā kritušie vācu armijas karavīri.
Kā daudzviet dievnami Latvijā, arī Griezes baznīca pagājušajā gadsimtā daudz cietusi. Otrā pasaules kara laikā sarkanarmieši iznīcināja ērģeles un interjera elementus, no baznīcas izvesti soli kara vajadzībām. Pateicoties mācītājam un draudzei, dievnams no drupām sācis augšāmcelšanos. 2003. gadā uzsākti sakopšanas darbi. Pamazām tiek veikti restaurācijas darbi – tornim uzlikts jumts, atjaunota sakristeja un kapela. Baznīcai ir saglabājušas oriģinālās durvis. Tagad baznīcas drupās reizi mēnesī zem klajas debess notiek dievkalpojumi.
Vaiņode
Apdzīvota vieta Dienvidkurzemē, kas robežojas ar Priekules, Aizputes, Skrundas, Saldus novadu, kā arī Lietuvas Klaipēdas un Telšu novadu. Pasaulē Vaiņode pazīstama ar vācu dirižabļu karabāzi 1916. gadā, Krievijas lidlauku un raķešu bāzi.
Iebraukuši Vaiņodē pa Brīvības ielu, piestājam pie Bātes–Vaiņodes evaņģēliski luteriskās baznīcas. Baznīca celta no 1623. līdz 1637. gadam. Kara darbības rezultātā Otrā pasaules kara laikā pilnībā sagrauta. Pēckara gados izveidojās interesanta situācija, kad visas Vaiņodē pastāvošās draudzes – katoļu, baptistu un luterāņu – dievkalpojumus noturēja vienā ēkā – katoļu baznīcā.
Vaiņodes dzelzceļa stacijas ēka atvērta līdz ar Liepājas–Vaiņodes līnijas izbūvi 1871. gadā. Savulaik dzelzceļa stacija bija svarīgs militārā transporta mezgls. Sakarā ar mazo braucēju skaitu un rūpniecības apsīkumu 1998. gadā pasažieru vilcienu kustība pārtraukta. Neapmierinātie Vaiņodes iedzīvotāji pat rīkoja protestus pret dzelzceļa līnijas slēgšanu. Tagad stacijas fasāde ir atjaunota. Izziņas materiāli vēsta, ka ēkā iekārtots Vaiņodes novada muzejs, kaut gan nekas par to neliecina.
Volzbahs
Apmēram divus kilometrus no Vaiņodes centra atrodas Volzbaha kalns. Pie tā ierīkota autostāvvieta un labiekārtota apkārtne ar piknika vietu. No kalna galā izveidotās skatu platformas uz gravu un mākslīgi izveidoto Alejas dīķi paveras unikāla ainava. Alejas dīķis ir privātīpašums. Īpašnieks, tīrot dīķa gultni, sastumjot nogulsnes mazās saliņās, radījis pasakainu ainu. Kāju izlocīšanai pa koka kāpnēm iespējams nokāpt līdz skatu platformai uz ūdens. Lieliska atpūtas vieta.
Lielbātas avots un Vaiņodes pils
Vēstures materiālos Lielbātas avots pieminēts 1253. gadā un ir lielākais dzidravots Latvijā. Jau izsenis tiek uzskatīts, ka tā ūdenim piemīt dziednieciskas spējas. Vēstures liecības vēsta, ka šī iemesla dēļ 1923. gadā Lielbātas pilī tika izveidota sanatorija.
Auto iespējams atstāt pie Vaiņodes (Lielbātas) pils. Pils teritorijā iekļūt nevar, jo pils ar parku ir privātīpašums. Kaut gan Lielbātas avots atrodas privātā teritorijā, tas ir brīvi pieejams. Ieejot pa pils sāna vārtiņiem, lēnā pastaigā dodamies līdz avotiņam, mērojot 400 metru. Pārvietoties drīkst tikai pa betonētiem celiņiem, un teritorijā tiek veikta videonovērošana. Līdzās avotam izveidoti divi mākslīgi ūdenskritumi. Katram apmeklētājam ir iespēja nogaršot spirdzinošo avota velti. Novērojām, ka daudzi apkārtnes iedzīvotāji šurp brauc pēc gardā ūdens. Pils saimnieki rūpējas par apkārtnes uzturēšanu un labiekārtošanu, ikviens apmeklētājs tiek aicināts būt atbildīgam pret apkārtējo vidi.
Vaiņodes lidlauks
Vaiņodes lidlauku apmeklēt nebija mūsu nodoms, bet, maldoties pa lauku ceļiem, nejauši esam attapušies pie lidlauka. Tagad tas ir pamests un daļēji demontēts militārais objekts. Latvijas brīvvalsts laikā Vaiņodes lidlauks bija viens no Latvijas aviācijas šūpuļiem. Šeit 1916. gadā uzbūvēja divus angārus – “Valter” un “Vallaha”, kuros bāzējās milzu dirižabļi. Pēc 1940. gada Vaiņodes lidlauks izveidots kā viens no PSRS lielākajiem militārajiem lidlaukiem Baltijas valstīs. Līdz pat 1992. gadam tajā bāzējās padomju gaisa spēku iznīcinātāju aviācijas pulks.
