Turpinājums
Skolēnu skaitam augot, 70. gadu sākumā Ozolnieku skolas telpas bija kļuvušas par šaurām un prasībām neatbilstošām. Pedagogi meklēja iespējas, kā nodrošināt normālu mācību un audzināšanas darbu, un atrada. Tā bija Zaļā klase skolas tuvumā, tajā skolēni, veiksmīgi apvienojot teoriju un praksi, brīvā dabā uzskatāmi varēja apgūt dažādus mācību priekšmetus. Zaļā klase bija paredzēta vēstures, ģeogrāfijas, bioloģijas, matemātikas, fizikas un astronomijas stundām dabā. Tā laika Zaļā klase ļoti atšķīrās no tagadējās. Bez baļķu soliem un galdiem bija daudz interesantu mācībām noderīgu lietu – visapkārt tiem bija izvietoti dažādi lieli maketi un uzskates līdzekļi.
Vēstures stundu atdzīvināšanai Zaļajā klasē bija senlatviešu pils ar grāvi, paceļamo tiltu un asbaļķu žogu, guļbaļķu un grodu akas, slietenis jeb dūmu namiņš, dzimtas pulcēšanās vieta – taisnstūra ēka bez sienām. Ģeogrāfijas stundās bija izmantojama meteoroloģiskā mājiņa ar ierīcēm temperatūras un atmosfēras spiediena noteikšanai, nokrišņu mērīšanai, sniega lata, ar kuru precīzi var izmērīt uzsnigušās sniega kārtas biezumu, vēja rādītājs, sarkanu ķieģeļu šķembu zvaigzne – debess pušu noteicējs – , miniatūra zemeslode, šļūdonis, zemes slāņu atsegums, saules gredzens pilnu stundu noteikšanai, nefoskops mākoņu kustības ātruma noteikšanai, apūdeņošanas kanāls. Skolēniem interesants objekts bija konusveidīgais uzkalns ar nošķeltu virsotni, no kura ģeogrāfijas stundās reizēm kūpēja dūmi – tas bija vulkāns, kas sācis darboties. Vulkānā varēja uzkāpt, ieskatīties “krāterī”, kur virmo “lava”, un, klausoties skolotāja stāstījumā, iztēloties, kā tā veļas pāri vulkāna malām, applūdinādama visu, kas atrodas vulkāna pakājē.
Turpat blakus atradās planetārijs, kurā varēja ieiet un pat saulainā dienā saskatīt dažādus zvaigznājus. Vēl fizikas, astronomijas stundām bija izveidota slūžu sistēma, tunelis un citi objekti. Savukārt matemātikas stundās ar eklimetru skolēni varēja izmērīt jebkura apkārtnē augoša koka augstumu, tuneļa diametru, aprēķināt tā tilpumu, iekāpt kvadrātmetrā, pārliecināties, cik skolēnu ietilpst kubikmetrā. Bija izmantojams ārs, nošķelts konuss (pakalns), vārti ar ģeometrijas elementiem un citi objekti.
Bioloģija mācību takā
Skolotājs Vladislavs Stafeckis lielu vērību veltīja apkārtējai augu un dzīvnieku valstij. Lai bērni gūtu par to priekšstatu, tika izveidota bioloģijas mācību taka, kuru izejot varēja pilnībā iepazīt skolas apkārtnes augu un dzīvnieku valsti. Taka sākās pie Ozolnieku astoņgadīgās skolas un bija izveidota astoņnieka formā, tās garums bija pieci kilometri. Katru apli varēja iziet vienā stundā. Takas centrā atradās mājiņa, kurā bija iespējams iepazīties ar takas shēmu, Jelgavas rajona un Latvijas reto augu un dzīvnieku attēliem, augu herbārijiem un aprakstiem.
Skolas pagalmā bija asfaltēts laukums satiksmes noteikumu apgūšanai. Tajā bija ceļa zīmju stendi, luksofori, uzzīmētas ielas ar gājēju pārejām un dažādām ceļa zīmēm. Jaunākajām klasēm mācību sarakstā bija satiksmes noteikumu stundas, kuras notika šajā laukumā. Vecāko klašu skolēni bija jaunie satiksmes inspektori un palīdzēja apmācīt jaunākos.
Jauno ugunsdzēsēju apmācībai tika izveidots laukums ar mācību torni un dažādām iekārtām treniņiem. Skolas komanda parasti ieguva godalgotas vietas ne tikai Jelgavas rajona, bet arī visas Latvijas čempionātos ugunsdzēsības sportā. 1989. gada vasarā Ozolnieku skolā notika Latvijas jauno ugunsdzēsēju 8. salidojums, un uzvarēja mājinieki.
Pie skolas bija izveidots arī laukums pagarinātās dienas grupas nodarbībām. Viss bija izplānots tā, lai skolēniem būtu gan interesanti, gan noderīgi – šūpoles bērnus izklaidēja, vingrošanas siena, kustīgu kāpņu un stieņu sistēmas attīstīja veiklību, futbola piespēļu siena un stends bumbas ripināšanai palīdzēja apgūt precizitāti.
Lielu izdomu un iniciatīvu parādīja fiziskās audzināšanas jeb, kā tagad teiktu, sporta skolotājs Ilmārs Freimanis, izveidojot nestandarta ierīces sporta nodarbībām ārā. Viņš pētīja, meklēja un apkopoja visdažādākās ierosmes un rasējumus. Pateicoties direktores Ilonas Švarckopfas atsaucībai un šefu organizāciju praktiskajam darbam, tapa apmēram 30 ierīces, kuras bija veidotas tā, lai, vairākas no tām kombinējot, varētu sasniegt maksimālu un vispusīgu slodzi. Laukumā atradās vingrošanas siena (tā sauktais “universāls”), papildināta ar 3×90 centimetrus attāliem stieņiem un četriem apļiem, trenažieris mešanas apmācībām (troses bija nostieptas visizdevīgākajā leņķī, tāpēc granātas slīdēja atpakaļ viegli un ātri, 15 minūtēs viens skolēns varēja izpildīt līdz 70 metieniem). Bija ierīce ar vairākām virvēm, kārtīm, virvju kāpnēm, līdzsvara baļķis, līdztekas bija apvienotas ar blakus esošu solu. Tika izmantots arī mākslīgi radītais uzkalns, dažāda diametra betona grodi, dažāda augstuma (30–70 cm) riepas.
Visa tā varēja arī nebūt. Varēja būt parasta lauku skola ar labiem skolēnu sekmības rādītājiem, kas maz atšķirtos no simtiem citu skolu. Tā varbūt arī būtu, ja šajā skolā nestrādātu matemātikas skolotājs Vladislavs Stafeckis, ko kolēģi mēdza saukt par skolas būvinženieri. Ar viņa prasmīgajām rokām radīta lielākā daļa skolas mācību laukumu eksponātu. Skolotāja nepārspējamo izdomu un entuziasmu vienmēr atbalstīja direktore Ilona Švarckopfa un pārējie pedagogi, īpaši ģeogrāfijas skolotāja Biruta Sproģe, darbmācības skolotājs Ilmārs Dūms, mācību pārzine un matemātikas skolotāja Biruta Bertulsone, fiziskās audzināšanas skolotājs Ilmārs Freimanis. Arī skolēni, vecāki un skolas šefi atsaucīgi piedalījās neparastās Zaļās klases mācību laukumu iekārtu un uzskates līdzekļu izgatavošanā un papildināšanā.
Piemērs citiem
Ozolnieku astoņgadīgās skolas Zaļā klase bija pirmā Jelgavas rajonā un noteikti neparastākā un oriģinālākā visā Latvijā. To skatīties braukuši kolēģi no tuvām un tālām vietām. Par to liecina ieraksti fotoalbumā “Zaļā klase”, kas reizē bijusi arī viesu grāmata. No 1973. gada augusta līdz 1976. gada jūnijam veikti 95 ieraksti par tuviem, tāliem un pavisam tāliem ciemiņiem, kuriem Ozolnieku skolas Zaļā klase ir devusi zināšanas un ierosmes. Šeit bijuši Jelgavas rajona skolu direktori, ģeogrāfijas, bioloģijas, matemātikas skolotāji un dažādu iestāžu darbinieki. Pēc pieredzes braukušas Tukuma, Rīgas, Bauskas, Dobeles, Rēzeknes, Daugavpils, Ludzas, Kuldīgas, Preiļu rajonu skolu delegācijas. Vairākkārt viesojušies Izglītības ministrijas darbinieki, TV studija, LVU pasniedzēji, “Latinform” un žurnāla “Lauku Dzīve” korespondenti, izdevniecības “Liesma” darbinieki. Bijuši viesi arī no Tallinas, Maskavas, Krasnodaras, pat PSRS Ministru padomes un komjaunatnes Centrālās komitejas brigāde.
Skolas vēstures muzejā skolēni ar interesi vēro fotogrāfijas tā laika Zaļajai klasei veltītajā stendā, arī viņiem, klausoties, kā noritēja mācības pirms vairāk nekā 40 gadiem, tas liekas ļoti aizraujoši.
Viens no skolotāja Vladislava Stafecka vaļaspriekiem bija filatēlija. Viņš bija Latvijas Filatēlistu biedrības goda biedrs. Par savas aizraušanās nozīmīgumu viņš teicis tā: “Pasta marka – tā ir valsts vizītkarte. Zinātkāra filatēlista mērķtiecīgi sakārtots albums ir sava veida hronika, vienlaikus arī gleznu galerija, muzejs, enciklopēdija, mācību grāmata, interesants un savdabīgs visu skolā apgūstamo mācību priekšmetu apkopojums.” (“Darba Uzvara”, 26.05.1984.) Pastmarku kolekcionēšanā skolotājs prata ieinteresēt un aizraut arī bērnus. Tādējādi Ozolnieku astoņgadīgās skolas skolēniem bija vēl viena iespēja ceļot laikā un telpā. Ne viens vien blēņdaris viņa vadībā pārtapis aizrautīgā kolekcionārā.
1979. gada maijā Ozolnieku skolā izveidojās filatēlistu pulciņš ar 15 dalībniekiem, bet jau pēc trīs gadiem dalībnieku skaits bija dubultojies un pulciņam tika piešķirts jauno filatēlistu kluba “Ozolnieki” nosaukums. Kā liecina publikācijas laikrakstā “Darba Uzvara” (1982–1989), aktīvākie tā laika skolas filatēlisti bijuši Gints Vuguls, Kalvis Židelis, Jānis Kaucis, Ints Krūmiņš, Zaiga Zamerauska, Sandra Novicka, Dina, Juris un Gita Melderi, Rudīte Rune, Anita Čirka, Agrita Siliņa, Sandris un Jānis Ezermaņi, Aivija Andersone, Edgars Skuja, Andžela Auziņa, Jana Švarckopfa, Ilze Karole, Andris Ozoliņš, Edgars Jackēvičs, Judīte Dzene, Ivo Mucinieks, Ivars Vīnavs.
Ilgas meklēšanas, pētīšanas, kārtošanas un arī noformēšanas rezultātā skolēni izveidojuši vairāk nekā 40 kolekciju, ar kurām piedalījās ne vien Latvijas, bet arī daudzās starptautiskās izstādēs. Raksts “Darba Uzvarā” (02.04.1986.) liecina, ka septiņu gadu laikā par vērtīgām tematiskām kolekcijām 27 Ozolnieku skolas jaunieši saņēmuši medaļas, 35 apbalvoti ar diplomiem, daudzi devušies ekskursijās. Ceļazīmes uz savienības pionieru nometni “Arteks” Melnās jūras krastā saņēma filatēlisti Jānis Kaucis, Ivo Mucenieks, Ivars Vīnavs, bet Juris Melders devās uz starptautisko bērnu un jauniešu nometni Polijā. Savukārt četru medaļu īpašnieks Kalvis Židelis mēroja iespaidīgo ceļu no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam uz pionieru nometni “Okeāns” Vladivostokas tuvumā.
Brigāde “Skrūvīte”
Vladislavs Stafeckis bija arī izcils darbaudzinātājs. Pēc viņa ierosmes 70. gadu beigās tika izveidotas skolēnu ražošanas brigādes “Skrūvīte”, “Bietīte”, “Eglīte”, kurās skolēni aktīvi darbojās no mācībām brīvajā laikā. Tolaik vēl likās neparasti zēniem un meitenēm vasaras brīvlaikā strādāt rūpnīcā. Tas nebija tik vienkārši, jo rūpnīcā bija jāatrod bērniem piemērots darbs, nodrošinot darba drošības noteikumu ievērošanu. Taču toreizējais remontu mehāniskās rūpnīcas direktors Jānis Melderis bija noslēdzis ar skolu līgumu par to, ka ar bērniem nekas nenotiks. Skolēni šķiroja, kārtoja, tīrīja, krāsoja mašīnu detaļas, krāva ķieģeļus, uzkopa teritoriju, strādāja arī zāģētavā, kokapstrādes darbnīcā, lasīja no meliorējamajiem laukiem akmeņus un koku saknes. Katrā maiņā strādāja vairāk nekā 50 dalībnieku, sadalīti divos posmos. Darbs sākās precīzi astoņos, jāstrādā līdz pulksten 13. Bija jāievēro stingrs likums – jebkurš darbs jāpadara laikā un līdz galam. Prasības bija stingras, bet skolēnu vēlme kļūt par “Skrūvītes” biedriem bija tik liela, ka vajadzēja izturēt konkursu, lai tajā iekļūtu. Un, ja esi uzņemts, tad jāiztur viss, ko prasa nopietns, īsts darbs. Par paveikto skolēni saņēma algu, iegūstot pārliecību, ka to nopelnīt nav viegli.
Ražošanas brigādē “Bietīte” padomju saimniecību “Lielupe” un “Draudzība” laukos skolēni ravēja bietes un citus dārzeņus, rudeņos novāca ražu. Ražošanas brigāde “Eglīte” strādāja LLU mežsaimniecībā. Skolēni stādīja kokus, atjaunoja mežus un arī par paveikto saņēma algu.
Savā brīvajā laikā skolotājs Stafeckis veda skolēnus ekskursijās un pārgājienos, iepazīstināja ar tā laika ciematu, rajonu. Sestdienās un svētdienās kopā ar bērniem piedalījās mazo upju attīrīšanā, par ko guva atzinību.
80. gadu sākumā skolā mācījās jau 250 skolēni un strādāja 24 pedagogi. Lai arī gadu gaitā skola vairākkārt tika pārbūvēta un pielāgota tā laika prasībām, lai arī bija izveidota Zaļā klase, nepieciešamība pēc jaunākām un plašākām telpām bija liela. Ilggadējā direktore Ilona Švarckopfa panāca atļauju sākt skolas renovāciju.
Ceļ jaunu skolu
1985. gada nogale ir jaunās skolas celtniecības sākums. Laikraksta “Zemgales Ziņas” 2006. gada 29. septembra numurā lasām direktores Vairas Mocebekeres teikto: “Liels paldies jāteic toreizējai mācību iestādes direktorei Ilonai Švarckopfai, kas panāca, lai Ozolniekos būtu jauna, liela skola. Kā mēdzam jokot, viņa pie pogas piešuva mēteli, jo sākumā šī ēkas daļa tika celta kā vecās skoliņas piebūve.” Būvdarbu vadītājs bija Jelgavas starpkolhozu celtniecības organizācijas galvenais inženieris Genādijs Vedļa: “Man šis objekts sevišķi tuvs. Vecajā skolā es mācījos no pirmās līdz septītajai klasei. Toreiz neparedzēju tādu iespēju, ka pēc 25 gadiem vadīšu skolas rekonstrukciju. Topošā jaunbūve izvietosies bijušā sporta laukuma teritorijā, līdzās ozolu rindām. Trīs divstāvu korpusi veidos slēgtu pagalmu. Ar veco skolas ēku tos savienos slēgta galerija. Man kādreiz skola likās liela un gaiša. Liels gandarījums, ka ar savām zināšanām varu palīdzēt celt jaunu, lai arī nākamajām paaudzēm tā būtu gaiša un plaša.” (“Darba Uzvara”, 11.01. 1986.)
Par šo laiku stāsta pati direktore Ilona Švarckopfa: “Un tad sākās ilgi gaidītās piebūves celtniecība. Melioratori savāca liekos ūdeņus, mežinieki zāģēja, žāvēja grīdām dēļus, arī “Lielupe” deva savu artavu, bet Ozolnieku ciems “diriģēja” celtniekus. Un atkal skolēniem sabiedriskais darbs – ķieģeļi, būvgruži un viss pārējais. Ja kāds no mūsu absolventiem ir varējis izvairīties, lai saka droši – dalās pieredzē, kā un kur. Sākoties celtniecībai, tikai uz papīra bija attīrīšanas iekārtas un siltums. Te paldies Astrīdai Kroģerei, kura gādāja iespēju tās neatstāt tikai uz papīra. Par siltumu paldies Ģirtam Vīnavam. Paldies arī Mihailam Drozdam, jo viņš atveda uz skolu izglītības ministru Buili un viņa vietnieku Kiriļinu.” (“Ozolnieku Avīze”, 08. 2006.)
1986. gada 13. janvārī notika svinīga kapsulas iemūrēšana jaunās skolas pamatos. Kapsulā atradās skolēnu solījumi, pedagogu vēlējumi nākamajām paaudzēm. Skolēni un skolotāji bija apņēmušies jaunajā skolā ieiet jaunā kvalitātē, tāpēc būvbedrē uz neatgriešanos tika iemesti nedarbi, slinkums, maisi un tūtas ar nevīžību, neuzmanību, meliem, nesekmību un vēl citiem netikumiem. Bedrē ierāpās pat salmu lelle – milzīgais Auris Bļauris –, tajā pazuda arī skolotāju dusmas un kreņķi, un tūlīt pat ekskavators aizbēra bedri ciet.
Visu 1987. gada vasaru kopā ar celtniekiem skolas jaunbūvē strādāja skolēnu ražošanas brigāde “Ķellīte” – 7., 8. un 9. klašu skolēni Vladislava Stafecka vadībā. Viņiem uzticēja gan apkārtnes labiekārtošanu un palīgdarbus, gan arī betonēšanu un krāsošanu. Vakaros un brīvdienās palīgā nāca arī vecāki – skrūvēja mēbeles, mazgāja logus.
1987. gada 31. augustā notika jaunās skolas atklāšana. Tas bija vērienīgs pasākums ar vairāku ministru piedalīšanos, ar gājienu no Ozolnieku Tautas nama līdz skolai. Goda viesu vidū bija arī izglītības ministrs Aldonis Builis. Ilona Švarckopfa: “Mušķu treniņpunkta jātnieki – mūsu skolēni ar vecākiem, kuri vadīja pajūgus, – viesus atvizināja uz skolas atklāšanu. No Ozolnieku sporta nama līdz skolai ceļa malās stāvēja skolēni un māja ar karodziņiem un ziediem. Pasākumu vadīja skolas ārpusklases darba organizatore Astra Vanaga. Un tad svinīgā lentas griešana un svētku sarīkojums.” (“Ozolnieku Avīze”, 26.08.2006.)
Skolotāja Vladislava Stafecka sirdsdarbs skolēnu patriotiskajā audzināšanā varēja īstenoties tikai pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1990. gadā. Skolēni ar lielu prieku iesaistījās viņa organizētajās jaunsargu nometnēs. 1993. gadā Ozolnieku vidusskolā tika nodibināta viena no pirmajām jaunsargu organizācijām Latvijā. Par to nākamajā stāstā.
