Lai arī Ivars Indāns ir dzimis Rīgā un tur dzīvojis lielāko daļu no līdzšinējā mūža, Jelgava un Jelgavas novads viņam ir pazīstami. Jelgavas vecpilsētā koka mājā ar malkas apkuri, sauso tualeti, bet dzīvīgi, ar bērniem pildītu pagalmu Ivars ir pavadījis bērnību un pirmos skolas gadus. “Bijām laba komanda, paši organizējāmies, vācām metāllūžņus, ko vedām nodot. Par nopelnīto kopīgi pirkām sporta inventāru un tad spēlējām, piemēram, “gorodki”. Puikām bija brīnišķīgas iespējas ložņāt pa bēniņiem un pagrabiem un braukāt ar velosipēdu. Vēl spilgtā atmiņā kūdras brikešu smarža un pagalmā ierīkotā slēpošanas trase,” atceras I.Indāns.
Pēc dažiem gadiem ģimene atgriezās Rīgā, kur centīgais jauneklis pabeidza 1. vidusskolu, kas jau tolaik bija pazīstama ar savām paaugstinātajām prasībā fizikā un matemātikā. Pirmo reizi bibliotēkas slieksnim Ivars gan pāri kāpa vēl Jelgavā, tagadējā Vecpilsētas ielā, kur savulaik atradās pilsētas 1. bibliotēka. “Mācoties 2. klasē, kaut kā biju iedomājies, ka, lasot žurnālu “Dadzis”, vajag skaļi smieties. Tad bibliotekāre man kratīja ar pirkstu, ka bibliotēkā tā uzvesties neklājas,” stāsta vēlākais Nacionālās bibliotēkas tehniskais direktors.
Latvijas vārds iedvesmo
Pieaugot un dzīvojot Rīgā, tagadējā Alberta ielā, kur mājas ir būvētas jūgendstilā, puiša nodarbes kļuva nopietnākas. Viņš interesējās par tehniku. Par iecienītāko lasāmvielu kļuva zinātniskā fantastika. Interesēja arī fotografēšana un filmēšana. Līdztekus tam arī cītīgs treniņu darbs vieglatlētikā un piedalīšanās sacensībās Latvijas jauniešu vieglatlētikas izlases sastāvā. Vistālākais lidojums toreiz bijis uz skolēnu spartakiādi Almati (Alma-Atā) – agrāko Kazahstānas galvaspilsētu. Ivars juties lepns, uzvelkot izlases formu ar uzrakstu uz muguras – Latvija. “Tas norādīja uz piederību manai dzimtenei, un turklāt vārds “Latvija” bija bez “padomju”.”
Pēc vidusskolas beigšanas puisis studēja Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte), kur 1980. gadā ieguva inženiera diplomu kā elektronisko skaitļojamo mašīnu – datoru priekšteču – speciālists. “Tiem laikiem tā bija pilnīgi jauna nozare, mācīties bija interesanti,” atzīst I.Indāns. “Apguvām tranzistoru darbības principus, tagad, manuprāt, daudziem šis termins jau būs svešs. Studijas beidzu sekmīgi un darba gaitas sāku par inženieri Elektronikas un skaitļošanas institūtā.” Tur ļoti draudzīgā kolektīvā tika pavadīts arī atmodas laiks, kad 1991. gada janvārī praktiski visi devās uz barikādēm. Atmodas pasākumos piedalījies, stumjot bērnu ratiņus. Ģimenē izaudzināti trīs dēli.
Internets vēl bija ar iezvanpieeju
Atjaunotajā valstī, mainoties ekonomiskajai situācijai, I.Indāns bija institūta darbinieku grupā, kas pārgāja strādāt uz Latvijas Akadēmisko bibliotēku. Tādējādi sanāca, ka tā Latvijā bija viena no pirmajām iestādēm, kur 1992. gadā tika ieviests interneta pieslēgums. “Atceros, toreiz radās iespēja par 1200 ASV dolāriem nopirkt kompaktdisku nolasītāju. Vēlāk tāds maksāja droši vien kādus desmit dolārus,” viņš ilustrē straujo IT attīstību. “Strādājām pie 18. gadsimta vēsturnieka Johana Kristofa Broces zīmējumu digitalizācijas. Tas joprojām ir viens no svarīgākajiem Latvijas vēstures izziņu materiāliem un, piemēram, tika izmantots Cēsu pils atjaunošanā,” stāsta deputāta kandidāts. Tolaik strādāts arī pie bibliotēku elektroniskā kataloga izveides. Nodibinājās plaši starptautiskie sakari, sadarbība ar ārzemju kolēģiem, kas nostiprināja apziņu, ka Latvija ir valsts ar lielu kultūras vērtību.
Piecpadsmit gadu I.Indāns nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Viņa darba laikā, piepalīdzot lasītājiem ar “dzīvo ķēdi”, bibliotēka pārvācās uz jauno augstceltni Daugavas krastā.
Paralēli pamatdarbam I.Indāns sāka nodarboties ar Web 2.0 tehnoloģiju, kas ļauj katram papildināt vai labot datus interneta vārdnīcā “Wikipedia.” Īpaša interese ir par Latvijas kultūrvēsturiskajām vērtībām. Tīmekļa vidē ir pieejamas 1444 viņa ievietotās fotogrāfijas, un tām kopā ir 4,2 miljoni skatījumu. I.Indāns ir arī Latvijas kultūras vēstnieku kustības dalībnieks, kas īpaši interesējas par Latvijas mazākumtautību kultūru un ir veicinājis Latvijas kultūras sakarus ar Ukrainu. “Bez mazākumtautību kultūras devuma Latvijas kultūras aina nebūtu pilnīga. Prieks, ka šo kustību koordinē jelgavniece Lauma Celma,” gandarīts deputāta kandidāts.
Lai bibliotēkas top par sabiedriskajiem centriem
Kopš 2018. gada I.Indāns ir Jaunās konservatīvās (JKP) partijas biedrs. “Stājoties partijā, vēlējos apgūt jaunas aktivitāšu jomas un dot savu ieguldījumu Latvijas attīstībā. Tas nav pieņemami, ka Latvijā politiskajās partijās darbojas četras reizes mazāk cilvēku nekā Lietuvā vai Igaunijā,” uzsver I.Indāns. Viņš arī grib veicināt aktīvāku sabiedrības iesaisti Jelgavas novada pašvaldības dzīvē. “Nevis cilvēkiem jāiet pie domes, bet domei jādodas pie saviem iedzīvotājiem,” spriež deputāta kandidāts, ar to domājot pašvaldības sadarbību ar apkaimju biedrībām, sabiedriskajām organizācijām vai vienkārši aktīvo iedzīvotāju grupām.
I.Indāns domā veicināt novada bibliotēku attīstību, tās veidojot par sabiedriskajiem centriem. “Bibliotēkām jākļūst par kultūras centiem, kur sanāk kopā apkaimes iedzīvotāji. Daudzviet, piemēram, Ūziņos, kur bibliotēku vada Gunita Kulmane, tā jau notiek, bet te varētu vēl attīstīties,” pauž deputāta kandidāts. Viņš domā veicināt arī Jelgavas novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu, tādējādi attīstot tūrisma pakalpojumus. Šajā virzienā domāt rosinājušas sarunas ar uzņēmēju Ainaru Brūveli, kas iestājas par Latvijas muižu atjaunošanu. I.Indāns uzskata, ka pašvaldība varētu vairāk atbalstīt vēsturisko muižu īpašniekus – gan samazinot nekustamā īpašuma nodokli, gan uzlabojot uz tām ceļus un citu infrastruktūru. Viņš domā, ka ar laiku varētu izveidoties Zemgales Zelta loks, pa kuru ceļotu tūristi. Norādēm uz šī ceļa, viņaprāt, būtu jābūt ne tikai valsts valodā, bet populārākajās tūristu valodās.
Ziņas par pašvaldībā notiekošo I.Indāns gūst, sazinoties ar kolēģiem no JKP, kā arī no pašvaldības informācijas kanāliem. Par savām mīļākajām grāmatām runājot, viņš min krievu literatūras klasiķi, trimdinieku pēc boļševiku apvērsuma Aleksandru Kuprinu, kura stāsti un noveles atbilst viņa literārajai gaumei un arī mentalitātei. Deputāta kandidāts teic, ka par 25 procentiem esot krievs, jo vecmāmiņa bija krieviete, kas 20. gadsimta sākumā ieprecējās Latvijā. “Vēl aizvien man patīk Andrejs Skailis – ļoti cienu viņa humora izjūtu un pārlasu viņa darbus,” piebilst I.Indāns.
Ivars Indāns
■ Dzimis 1957. gadā Rīgā, jau piecus gadus dzīvo Ozolnieku novadā, Dalbes ciemā.
■ Lietpratējs informācijas tehnoloģijās, pusgadu jauns pensionārs. Beidzamā darbavieta – Latvijas Nacionālā bibliotēka, kur strādāja vadošos amatos informācijas tehnoloģiju jomā.
■ Kopš 2018. gada JKP.
■ Apvienotajā Jelgavas novadā vēlas sekmēt izglītības un kultūras attīstību.
Jaunā konservatīvā partija apvienotajā Jelgavas novadā
1. Andis Kursītis
2. Uldis Lejava
3. Ivars Indāns
4. Juris Tolpežņikovs
5. Dace Smiltiņa
6. Mārtiņš Miķelsons
7. Ināra Mālkalne
8. Juris Puiķis
9. Baiba Atmane
10. Māris Kurševs
