Latvijā pirmais mūzikai veltītais žurnāls “Mūzikas Druva” dienas gaismu ieraudzīja pirms 115 gadiem, un tas notika Jelgavā. Taču raksti latviešu valodā par mūziku, mākslu, teātri, literatūru šajā pilsētā tiek publicēti krietni senāk, jau no 18. gadsimta.
“Latviska Gada Grāmata” (1797–1798), kas izdota Stefenhāgena tipogrāfijā, tiek uzskatīta par literāri populārzinātnisku žurnālu. Iespiesta vecajā drukā, tā apkopoja literāros darbus latviešu valodā, lielākoties gan tulkotus no vācu valodas. Lai arī mūzika netika atsevišķi izcelta, līdzās stāstiem un aprakstiem bija atrodamas arī dziesmas.
Bildēm pušķota literāri zinātniska žurnāla “Pagalms” (1881–1884 ar pārtraukumiem) izdevējs bijis Eduards Zīslaks. Žurnāls izdots vecajā drukā un bija bagāts ar mākslas darbu attēliem, dzeju, stāstiem un dažādu dziesmu notīm, piemēram, “Dziesmiņu jautrības vakariem”. Žurnālā netrūka arī zinātnisku un filozofisku rakstu, piemēram, vairākos turpinājumos rakstīts par latviešu literatūras pirmo laikmetu vai mūzikas izcelšanos. “Mūzika pieder tāpat pie mūsu dabas kā valoda. Viņa ir mūsu sirds valoda, un viņas dīgli nes katrs cilvēks, pasaulē ienākdams, līdzi.” (1882)
“Pagastu un Biedrību Vēstnesis” (1883) bijis sabiedriski politisks un literārs laikraksts, tā redaktora, izdevēja, žurnālista un galvenā darbinieka amatu veicis Pēteris Alunāns. Laikraksts iespiests Stefenhāgenu tipogrāfijā, taču piedzīvojis tikai vienu numuru.
Tikmēr preses izdevumam “Austrums” (1885–1906 periodiski un 1928) tā izdevēji Eduards Zīslaks un Jēkabs Dravnieks spēja nodrošināt krietni garāku mūžu. Sākotnēji izdevums tika iespiests vecajā drukā, vēlāk latīņu burtiem. Tajā daudz raksta Emilis Melngailis, regulāri tiek publicēti Jāņa Poruka, Viļa Plūdoņa, Annas Brigaderes, Kārļa Skalbes, Raiņa daiļdarbi, notis un angļu valodas mācību materiāli, ko, starp citu, sastādījis arīdzan E.Melngailis. Ilustrāciju vietā publicēti dažādi mākslas darbi, ainavu fotogrāfijas, izšūšanas tehnikas rokdarbniecēm. Taču izdevumā netrūkst arī padomu veselības, zemkopības un juridiskajās lietās, kā arī ziņu par aktualitātēm, tostarp autortiesību jomā: “Skaņražu Kopa nolēmusi iet likuma ceļu savu tiesību aizstāvēšanai. Nekādas nošu pavairošanas nevienam nepieļaus, bet uzņemsies apmierināt koru prasības pēc nošu materiāliem pate ar savu izdevniecību, gādājot par to, lai kori saņemtu par lētu maksu i atsevišķas dziesmas, i novadsvētkiem domātus programmu kārtojumus. (..) Pie citām tautām, pie somiem par piemēru, nopelnu bagāti komponisti (saņem) valsts atalgojumu. Kā pārējie izglītības faktori. Pie mums latviskās dziesmas veicināšanai ir visi kavēkļi celti ceļā. Lai necenšas jel paši kori gandēt dziesmas jaunrašanos ar savu skopu roku.
Maksājiet, sveši ļaudis,
Manu skaistu dziedājumu.
Jums bij labi klausīties,
Man mēlīte deldējama.”
(E.M. 1928)
“Vērotājs” (1903–1905) tika iespiests vecajā drukā un dēvē sevi par mēnešrakstu sirds un prāta izglītošanai. Tā izdevējs ir Jānis Veismanis, bet iespiedējs Stefenhāgens. Mēnešrakstā apkopoti literātu un komponistu dzīves un daiļrades apraksti, literāru darbu apskati un analīzes, kā arī publicēti dažādu darbu fragmenti, dzejas kopas un, protams, notis. Īpaša sadaļa atvēlēta mākslai un tāda pat literatūras apskatam. Sniegts vērojums arī par 1903./1904. gada mūzikas sezonu Jelgavā. “Ja kādreiz Jelgavā mūzikas, mākslas dzīvei daudz upurēts (..), tad 1903. g. septembra mēnesī uznākušie koncertu plūdi neaprima līdz pat Jaunam gadam. Gāja it kā pa lielu, raibu bazāru.” (1904)
Īsu brīdi Jelgavā iznācis arī K.Neilanda un K.Hirša izdots politisks un literārs laikraksts “Spēks”. (1905)
Kā jau minēts, žurnāls “Mūzikas Druva” (1906, 1908–1909) tiek uzskatīts par pirmo Latvijā izdoto mūzikāli zinātnisko mēnešrakstu, kas iespiests latīņu burtiem latviešu valodā. Tas tika izdots Jelgavā komponista, diriģenta, mūzikas pedagoga un kritiķa Ata Kauliņa vadībā. Izdevumā publicējās viņš pats un arī pieaicināti ievērojami mūzikas un rakstniecības pārstāvji. Mazā abonentu skaita un naudas trūkuma dēļ pēc gada izdošana tika pārtraukta. Sākot ar 1908. gadu, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komiteja pārņēma mēnešraksta izdošanu un A.Kauliņš darbu turpināja kā atbildīgais redaktors. Visu “Mūzikas Druvas” izdošanas laiku mēnešraksta redakcija atradās Jelgavā, Lielajā ielā 50. Arī izdevuma drukāšana notika Jelgavā, Landsberga spiestuvē, vēlāk gan tā pārcelta uz Rīgu.
Muzikālā izdevuma pastāvēšanas laikā tika izdoti apjomīgi, vidēji 30–40 lappušu biezi, vizuāli pievilcīgi un saturiski informatīvi 28 mēnešraksta numuri, kas joprojām saglabājuši savu aktualitāti un unikalitāti. Tajos apkopoti pasaules mūzikas instrumentu apraksti, pārdomas par mūziku un mākslu, kā arī dažādu mūzikas notikumu un dramatiskās mākslas jeb teātru apskati, protams, neiztrūkstoši publicētas arī notis. Lasītāji bagātīgi tiek iepazīstināti ar mūzikas notikumiem pasaulē – Parīzē, Londonā, Berlīnē un citur –, savukārt koncerti Rīgā, Jelgavā, Dobelē un tuvējā apkārtnē saņem kritiku nereti tās viskritiskākajā izpausmē. Nenoliedzami, mūzikas kvalitātes latiņa tiek turēta augstu. “Lielu čaklumu izrādījusi Nikolaja baznīcvalde garīgu koncertu sarīkošanā. Un tas ir labi un teicami. Tomēr pēc visa tā viena lieta vajadzīga: šādus koncertus sarīkojot, allaž jāraugās uz tam, lai tie mākslas ziņā uzturētos zināmā augstumā un nenoslīdētu līdz paviršam diletantismam.” (1909)
“Sadzīve” (1908–1915) tika dēvēta par laikrakstu, kas apraksta sabiedrību, politiku un literatūru, to sākotnēji izdeva Andrejs Gemuts, Roberts Grīslis, vēlāk Pūcīšu Ģederts. Sestdienās iznāca pielikums “Sadzīves Feļetons”, un kādu laiku tā vietā tika izdots laikraksts “Tagadne” (1911).
Vecajā drukā tika vēstītas dažādas ārvalstu ziņas un informācija par notikumiem Latvijas novados. Turpat arī baznīcas ziņas, citu laikrakstu apskati, kāds feļetons, literāru darbu fragmenti, tulkojumi. Neiztrūka arī sludinājumi un vietējā hronika par notikumiem Jelgavā, tostarp ziņas par teātra izrādēm un pasākumiem. Izrādās, pēc pāris gadiem koncerti vairs nav tik ļoti modē. “Ļoti bieži esmu dzirdējis, ka mūsu mūzikas mākslinieki žēlojas: neatmaksājas Jelgavā dot koncertu, jo tie ārkārtīgi vāji tiek apmeklēti. Bet Jelgavas publika, saprotams ar mazu izņēmumu, ironiski pasmaida, pamet ar roku un saka: kas tur no koncerta! Labāk mēs aizejam uz teātri, balli, tas pavisam cits “jandāliņš”, cita luste!” (1913)
“Mūsu Domas” (1911–1913), politiska, sabiedriska un literāra nedēļas avīze, iznāca divus gadus, taču vēlāk iespiestuvē “Manas Domas” tika drukāti vēl citi Jelgavas un Latvijas mēroga laikraksti.
Satīriska mākslas žurnāla “Jelgavas Aizkulises” (1929) izdevējs bijis O.Aizpurvs, taču viņam sanācis izdot tikai vienu numuru, par ko steidzis ironizēt cits vietējais laikraksts – “Jelgavas Vārds” (1929–1930): “Tikko piedzimušas – pēc īsām ciešanām uz mūžīgu dusu aizgājušas “Jelgavas Aizkulises”. Pirmais un pēdējais numurs izgājis tikai 30 eks. Tupiņš Rīgā priecīgi berzē rokas: viņa “Aizkulises” – vecās, īstās un patentētās! – lai gan domātas galvaspilsētai, Jelgavā noiet tuvu pie 100.” (1929)
Tikmēr īstās un patentētās “Aizkulises” slavē Jelgavas kultūras dzīvi un te valdošo brīvo garu. “Kāpēc rīdzinieki neizbrauc svētkos uz Jelgavu? Vot, kur var atpūsties! Vispirms neredz nekādus kuratorus. Vietējā Biedrībā netiek ievēroti nekādi žūpības apkarošanas likumi (..) Rīgā valda disciplīna, Jelgavā – brīvais gars. (..) Vispār Jelgava ļoti simpātiska provinces pilsētiņa, un paši iedzīvotāji daudz viesmīlīgāki un drošāki par rīdziniekiem. Man patīk Jelgava, un es saprotu, kāpēc vecais Jelgavas papus ne par ko negrib dzīvot trakajā Rīgā.” (1926)
“Ceļojošais teātris pārdzīvo grūtus laikus. Jelgavas teātris viņu konkurē ārā, apbraukājot ne tikai Zemgali, bet arī Rūjienas, Valmieras un Valkas apriņķus, uzvedot jautras komēdijas un operetes. Pat uz tālākiem stūriem ved ap pussimtu lielu personālu. Ko var darīt konkurents, kuram izrādē septiņi aktieri, primadonnai tuvu pie sešdesmit, bet komiķis gandrīz kā invalīds. Konkurenti Jelgavas teātrim gribētu noliegt braukāt apkārt, lai nenoņem visu krējumu. Lai sēž Jelgavā.” (1932)
“Nu ardievu skaistā Rīga,
Mūsu mērķis Jelgava,
Tur mēs tiesu spriedīsim,
Rīgai pigu rādīsim.” (1934)
Kultūras un sabiedriskās dzīves aizkulises turpināja vētīt J.Skrūzes un V.Dzelmes izdotais neatkarīgs joku un zobgalību žurnāls “Jelgavas Raibā Dzīve” (1930), kas arīdzan piedzīvojis vienreizēju izdevumu. Sāka iznākt arī žurnāls literatūrai un dzīvei “Zemgales Aizkulises” (1930), tā izdevējam V.Krēsliņam gan laimējas izdot vairākus numurus. Tajā pašā gadā ceļu pie lasītājiem sāka “Zemgales Svētdiena” (1930–1931), nedēļas laikraksts politikai, sadzīvei, literatūrai, mākslai, atpūtai un pārdomām, kas vēlāk turpināja darbu, apvienojoties ar izdevumu “Darbs un Dzīve”.
“Plēsums” (1956–2015 ar pārtraukumiem) ir jelgavniekiem diezgan labi zināms studentu laikraksts un žurnāls, ko izdeva Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Līdzās aprakstiem par universitāti, fakultātēm un lauksaimniecību studenti tika iepazīstināti un aicināti iesaistīties kultūras aktivitātēs. “Plēsums” bijis klāt Dzejas un mūzikas dienu pasākumos, Folkfestivāla piedzīvojumos un Studentu teātra performancēs. Kultūrai un mūzikai studentu dzīvē vienmēr bijusi nozīmīga vieta. “Varbūt jau agrāk vajadzēja uzsākt “Plēsuma” slejās diskusiju par to, kā studenti saprot un kā attiecas pret deju mūziku, ko atzīst par labu, ko noliedz. Jaunatne mīl dejas, bet, kas mīl dejas, tas mīl arī deju mūziku un apmeklē atpūtas vakarus.” (1959)
“Sakarā ar biežo mācību programmas maiņu tā nu ir iznācis, ka mūsu gada gājumi kā vidusskolā, tā arī tehnikumos iepazīstināti ar mašīnām un traktoriem, bet par mākslu, tās vēsturi un tamlīdzīgiem jautājumiem esam dzirdējuši samērā maz. Un te nu estētika, ko mums sāka lasīt pagājušā gada rudenī, ir lielisks palīgs.” (1962)
“Katram jaunajam lauksaimniecības speciālistam jāpazīst literatūras un mākslas dzīve republikā, jācenšas tuvināties tās problemātikai. No otras puses – arī rakstnieki un dzejnieki, kontaktējoties ar mums, lauksaimniecības speciālistiem, tuvāk iepazīst praktisko dzīvi. Tā ir abpusēja bagātināšanās. Mīlestība uz dzeju, tēlotāja mākslu, mūziku katram cilvēkam dod garīgās atjaunošanās iespēju un ir stimuls pamatdarbā. Tāpēc Studentu kluba darba galvenais mērķis – iepazīstināt studentus ar mūsu daudznacionālās mākslas visdažādākajām izpausmēm.” (1978)
Gadu gaitā Jelgavā iznākušajos periodiskajos izdevumos vienmēr tiek rakstīts par mūziku, mākslu un literatūru, tam veltītas atsevišķas rubrikas un atvērumi, taču īpašu kultūrai, kādai tās nozarei vai subkultūrai veltītu izdevumu ir bijis pavisam nedaudz.
Nevar nepieminēt pagrīdes izdevumu jeb zīni “Ziws” (1994–1997 ar pārtraukumiem), ko izdeva Ģirts Šolis un Hugo Jakobi, tā tika drukāta uz rakstāmmašīnas un pavairota kopējot. Šis ir vienīgais izdevums, kas apraksta Jelgavas alternatīvās mūzikas dzīvi, kas citādi interesēja tikai “Zemgales Ziņu” pielikumu “Pagrabs”. “Ziws” lapās ir apkopotas alternatīvo mūzikas grupu ieceres, veiksmes un neveiksmes, kā arī reportāžas veidā aprakstīti lielāki vai mazāki pasākumi, kas 90. gados notika Jelgavā. “Šis laikam tiešām bija lielākais pasākums Jelgavas vēsturē pēdējo desmit gadu laikā. Fests brīvdabas estrādē visu nakti. Pasākums notiek jau otro gadu, un ievāktie lati it kā tiek ziedoti Jelgavas Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanai. Pagājušogad pasākums bija visnotaļ sierīgs, ko nevarētu gan teikt par šo gadu.” (1995)
Literārais almanahs “Mute” (1996), ko izdeva Aivars Eipurs sadarbībā ar izdevniecību “RaKa”, arīdzan piedzīvojis tikai vienu numuru. Izdevums apkopoja pusotra desmita autoru dzeju un īsprozu, kuras amplitūda bijusi ļoti plaša – no Rietumeiropas dadaistu darbu atdzejojumiem līdz zināmiem un mīlētiem Latvijas autoriem.
Raksta tapšanā izmantoti Jelgavas pilsētas bibliotēkas apkopotais materiāls un periodika.lv
