Šodien turpināsim pastaigu un no Akadēmijas ielas nemanāmi nokļūsim Zemgales prospektā. Bieži jautā, kāpēc iela bez redzama iemesla vidū maina nosaukumu. Šeit jāpiemin 17. gadsimts, kad hercogs Jēkabs pilsētai apkārt uzcēla valni. Precīzāk bija tā. 1648. gadā ap Jelgavas pili un pilsētu sāka izbūvēt jaunus nocietinājumus. Apkārt pilsētai uzbēra pēc holandiešu kara mākslas sistēmas veidotus nocietinājuma vaļņus, kuru taisnās daļas – kurtīnes – savienoja 13 bastionus. Uz bastioniem atradās 120 lielgabalu. Vaļņus ietvēra padziļināti grāvji. Jelgava ieguva pilsētas vārtus – Annas, Dobeles, Ezera, Mazos. Darbu apjoms bija iespaidīgs, un, lai varētu Jelgavu pārvērst cietoksnī, tika nodarbināti apmēram 1000 zemnieku ar 500 pajūgiem, noalgoti seši vaļņu meistari un seši mūrnieki. Būvdarbu tāme bija 58971 valsts dālderis.
Tie Vaļņu ielas gabaliņi, kuri vēl atrodami, tad arī ir senā vaļņa atrašanās vieta un norāda 17. gadsimta pilsētas robežas. Tāpēc arī Akadēmijas iela vietā, kur savulaik pilsēta beidzās, maina nosaukumu. Ar laiku, protams, vaļņi tika nojaukti un pilsēta paplašinājās, radās jaunas ielas un jaunas ēkas.
Zemgales prospekts ir salīdzinoši jauna iela, tapusi 1869. gadā kā Aleksandra prospekts. 1924. gadā tā tika pārdēvēta par Zemgales prospektu. No 1944. gada līdz 1949. gadam ielai nācās mocīties ar Ādolfa Hitlera ielas nosaukumu. Padomju laikos to nodēvēja par Aleksandra Puškina prospektu, bet ar Latvijas neatkarības atgūšanu iela atkal tika pie sava latviskā nosaukuma – Zemgales prospekts.
Lūša nams
Ēka, kura izliekusies no Akadēmijas ielas uz Vaļņu ielu un raugās uz Zemgales prospektu, tautā tiek dēvēta par Vairoga namu. Ēka kādreiz atradās Vaļņu ielā 2, tagad tās adrese ir Akadēmijas iela 28. Otrajā pasaules karā tā stipri sapostīta, kā to var redzēt pilsētas bibliotēkas mājaslapas iedaļā par Jelgavas ielām. Tomēr ēka ir atjaunota. Pie tās piestiprināta piemiņas plāksne, ka tur 1939. gadā dzimis Jānis Lūsis – Latvijas šķēpa metējs, olimpiskās zelta medaļas ieguvējs.
Mūsdienu adresē Zemgales prospektā 4 lepni slejas lielais un staltais Ņesterova nams. Ievērojamā Kurzemes guberņas laika krievu rūpnieka īres nams Jelgavā ir saglabājies līdz mūsdienām. Šī labiekārtotā daudzdzīvokļu ēka ar komunikācijām kādreiz Aleksandra prospektā 2 savulaik bijusi pirmā, kurā jau kopš uzcelšanas bijis ūdensvads, centrālā apkure un citas 20. gadsimta sākumam modernas tehnoloģijas. Nama būvētājs Ņesterovs bija tas pats uzņēmējs, kurš Kalnciemā ap 1880. gadu izveidoja ķieģeļu rūpnīcu «Purmaļi». Taču vēsturiski vēl ievērojamāks ir šā nama arhitekts Konstantīns Pēkšēns, kurš projektējis daudzus lepnākos Rīgas namus un pieder izcilākajiem tā sauktās otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. Atšķirīgu stilu K.Pēkšēns Jelgavā izmantojis projektētajai Sv.Nikolaja (Vienības) baznīcai. 1895. gadā viņš projektējis izmēros iespaidīgo IV Vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas Latviešu biedrības un Lauksaimnieku biedrības organizētajai lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādei. Pirmo pasaules karu masīvais stūra nams izturēja, taču cieta Otrajā pasaules karā, pēc kura ēka atjaunota bez lepnā stūra kupola uz jumta. Toties mūsdienās saglabājušās daudzas oriģinālās detaļas fasādē.
Ēka otrā ielas pusē, Zemgales prospektā 1, kādreiz piederējusi Jelgavā labi zināmajai Katerfeldu dzimtai. Ievērojamākais no viņiem – Traugots Kristiāns Frīdrihs Ludvigs Katerfelds – bija vācbaltiešu luterāņu mācītājs un sabiedrisks darbinieks. Dzimis 1843. gadā Priekules luterāņu mācītāja Ernesta Katerfelda ģimenē. Mācījās Tallinas Domskolā un Jelgavas ģimnāzijā, vēlāk studēja teoloģiju Tērbatas un Erlangenes universitātēs. 1870. gadā atgriezās dzimtenē, bija Jelgavas mācītāja Eduarda Neandera adjunkts, tad Hersonas guberņas Kaseles vācu kolonijas mācītājs un Aleksandra patversmes mācītājs un rektors Saratā. Krievu-turku kara laikā iekārtoja Diakonisu kara hospitāli Benderā. 1880. gadā sāka kalpot par mācītāju Jelgavas Sv.Jāņa draudzē. 1882. gadā Katerfelda vadībā pabeigta Sv.Jāņa baznīcas torņa izbūve un tas iesvētīts. 1887. gadā, pildot Kurzemes mācītāju sinodes uzdevumu, viņš Jelgavā dibināja Tabora iestādi – slimnīcu garīgi slimiem cilvēkiem, kura tiek atklāta 1887. gadā (tagadējā “Ģintermuižas” slimnīca). No 1880. gada, būdams Jelgavas diakonisu iestādes rektors, viņš to būtiski pārveidoja un paplašināja, apmācot vājinieku aprūpētājus, ar to likdams pamatus žēlsirdīgo māsu sagatavošanas darbam. Pēc Katerfelda ierosmes tika atvērti diakonisu nami Tukumā, Kandavā, Sabilē, Aizputē, Talsos un Liepājā. Pēc Vācijas parauga veidotā diakonisu misija plaši izplatījās Baltijas guberņās. Par šo darbu viņš tika apbalvots ar III klases Staņislava ordeni un Zelta Krūšu krustu. Katerfelds apvienoja vairākus amatus, būdams draudzes mācītājs, diakonisu iestādes un Tabora slimnīcas vadītājs. Pēc 1905. gada nodarbojās vienīgi ar Tabora iestādes vadīšanu. 1909. gadā pārcēlās dzīvot uz Ventspili, kur 1910. gadā miris. Apbedīts Tabora kapos Jelgavā.
Patversme tirgotāju atraitnēm
Palīdzības ielas un Zemgales prospekta stūrī – Reiera patversme tirgotāju atraitnēm. Patversme celta 1888. gadā par agrākā grāmatu tirgotāja un pilsoņu gvardes ritmeistara Gustava Ādolfa Reiera un viņa laulātās draudzenes testamentā novēlēto kapitālu. Ritmeistars vai rotmistrs (no vācu Ritt – ‘jātnieki’ + Meister – ‘pratējs’), virsnieku dienesta pakāpe daudzu valstu kavalērijā un žandarmērijā, rangu hierarhijā atbilst kapteinim kājnieku daļās. Ēkas projekta autors – Aleksandrs Johans Frīdrihs Baumanis. Patversmes plašajā dārzā senāk atradusies kapsēta un 1831. gada holeras upuru apbedīšanas vieta.
1933. gada jūlijā “Jaunais Zemgalietis” par šo vietu raksta: “Beidzot sāk taisīt trotuāru Zemgales prospektā gar Reiera patversmi. Pilsētas valde jau kopš vairākiem gadiem spiež namsaimniekiem gar ielas kreiso pusi ierīkot trotuārus, lai rudens un pavasara šķīdonī būtu iespējams tikt stacijā (gar ielas labo pusi ir apstādījumi un te trotuāru nav). Līdz šim gar visiem namiem ir ierīkoti moderni trotuāri, izņemot Reiera patversmi un namu pie pašas stacijas. Gar šiem īpašumiem lietainā laikā bija grūti garām tikt. Tagad viens robs ir labots. Trotuāru liek Ansona firma no Rīgas. Izdevumus sedz pilsētas valde, un tos vēlāk patversme atmaksās.”
Gustavs Ādolfs Reiers (1794–1864) bija vācu tautības grāmatu apgādātājs un tirgotājs, maksas bibliotēkas īpašnieks. Dzimis zeltkaļa ģimenē, agri zaudē tēvu. No 1813. gada darbinieks Hartmaņa grāmatu veikalā Rīgā, pēc tam veikalvedis Deibnera un Treija grāmatu veikala Jelgavas filiālē. 1826. gadā Jelgavā, Tirgus un parādes laukumā 15, atvēra veikalu “Buch-und Musikalienhandlung” (vēlāk darbojās ar nosaukumu “Verlagsbuchhandlun von G. A.Reyher”), nodibināja sakarus ar vācu grāmatizdevējiem. 1857. gadā Reiers pārdeva veikalu un bibliotēku, paturot sev apgādu. Izdevis ap 120 grāmatu – Baltijas vācu zinātnieku un Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātes disertantu darbus. Izmantoja Leipcigas iespiedēju Nīsa un Engelharta pakalpojumus, tāpēc apgāda grāmatas atšķīrās no tā laika Latvijas spiestuvju produkcijas ar augstāku kvalitāti. Laidis klajā 23 latviešu grāmatas. Nozīmīgākie izdevumi: Andreja Spāģa “Bērnu prieks jeb maza grāmatiņa, caur ko bērni viegli, ātri un skaidri var iemācīties lasīt”, Krišjāņa Barona “Mūsu tēvzemes aprakstīšana”, “Pasaciņas priekš bērniem”, Heinriha Kavala “Dieva radījumi pasaulē”, Ernesta Dinsberga “Māte”, G.Brašes “Mērīšanas mācība ļaužu skolām”. Izdodot latviešu atmodas laika autoru darbus, Reiers apliecināja savu atbalstu topošajai latviešu zinātnei un literatūrai. Viņa maksas bibliotēkā bija grāmatas vācu, franču un angļu valodā, varēja arī īrēt notis. Bibliotēka izsūtīja grāmatas arī pa pastu ādas futlāros. 1851. gadā bibliotēkā bijuši 4653 sējumi.
Blakus Zemgales prospektam atrodas Palīdzības iela, kura savu nosaukumu ieguva 1924. gadā un nav to mainījusi. Pati iela parādījās 19. gadsimtā ar G.Reijera ielas nosaukumu. Interesants ir Palīdzības ielas 5. nams, uz kura var ieraudzīt veco numura plāksni, kas, šķiet, saglabājusies kopš mājas uzcelšanas.
Ēka slimniekiem
Turpat tālāk Jelgavas cietums, kurā savulaik tiesas laikā turēts un spriedumu gaidījis slavenais laupītājs Ansis Kaupēns. Bet uz stūra galīgi žēlīgā izskatā bijusī Jelgavas Sarkanā Krusta slimnīca, kas, domājams, arī devusi nosaukumu šai ielai. Literatūras avotos atrodam vairākas norādes par slimnīcu. 1990. gada “Jelgavas Ziņotājā” Aldis Hartmanis raksta: “.. šāda patvaļīgi atņemta celtne atrodas arī Jelgavā līdz nejēdzībai pielūžņotās Driksas krastā Palīdzības ielas galā. Jau pats ielas nosaukums liecina par šīs celtnes raksturu. Runa ir par bijušo Jelgavas Sarkanā Krusta slimnīcu, tagadējo Baltijas kara apgabala Jelgavas garnizona hospitāli. Kādreiz Sarkanā Krusta slimnīca bija pati respektablākā Jelgavas medicīnas iestāde, tā tika celta un uzturēta par vietējo iedzīvotāju līdzekļiem. “Atnācu, ieraudzīju un… paņēmu.” Šī armijas politika nav mainījusies arī šodien. Laiks nosaukt lietas īstajā vārdā. Tautai jāatdod atņemtais, jāatjauno tās saimnieka tiesības savā tēvu un vectēvu zemē.” Tagad, pēc 30 gadiem, tur sen jau vairs nav padomju armijas hospitālis, bet ēka joprojām ir bez saimnieka, postā ejoša.
“Zemgales Balss” 1937. gada jūlijā raksta: “Jelgavas Sarkanā Krusta slimnīcā pēdējā laikā iekārtoti dažādi ārstēšanas jauninājumi, kas var arī interesēt plašākas iedzīvotāju aprindas. Ar jaunierīkojumu slimnīcā ķirurģiskās nodaļas vadītājs Dr. Mednis laipni iepazīstināja mūsu līdzstrādnieku, kā arī izteicās par nākotnes nodomu slimnīcas modernizēšanā. Slimnīcā pašreiz ārstējas ap 130 slimnieku. Lielākā daļa atrodas ķirurģiskā nodaļā. Lai gan slimnīcas telpas nav pārāk plašas, tomēr viss ir iekārtots ļoti priekšzīmīgi, izmantojot katru iespēju. Arī pagraba telpas ir glīti izbūvētas. Tajās atrodas ēdamā zāle slimnīcas personālam, virtuve, ģērbtuve u.c. Nevar nepieminēt arī muzeja telpas. Tās tiešām pelna ievērību, jo šeit atrodama kolekcija no dažādiem izoperējumiem, kas preparēti stikla burkās. Visvairāk ir dažāda veida ļaundabīgo audzēju u.c. Moderni iekārtots ir Rentgena kabinets. Tas nupat papildināts ar jaunu modernu fotografējamo aparātu. Rentgena kabinetu vada rentgenologs Dr. Rubens, kurš trešdienās un sestdienās ierodas no Rīgas. Kā rentgenologa asistents darbojas Dr. Hāks. Tuvākā nākotnē paredzēts iegādāties vēl vienu speciālu aparātu, kuru varēs pārvietot slimnieku telpās, un tas domāts dažādu lūzumu pētīšanai. No jauna uzstādīts moderns diatermiju aparāts un zarnu skalojamā ierīce. Sevišķi par pēdējo daudzi slimnieki ir visai atsaucīgi. Laboratorijā pielieto daudz jaunu paņēmienu. Tagad Jelgavā iespējams noteikt arī Vasermaņa reakciju. Līdz šim to izdarīja tikai Rīgā. Interesanta ir modernā elektriskā centrifūga, ko arī lieto dažādu reakciju noteikšanai. Laboratoriju nākotnē nodomāts vēl ievērojami paplašināt, papildināt to ar dažādiem moderniem aparātiem. Telpās grīdas izliktas gumijas flīzēm, kas novērš katru troksni. Nākotnē ierīkos arī frizētavu slimnieku vajadzībām, jo pēc tādas slimniekiem sajūtams liels trūkums. Pie operācijas zāles ierīkotas dušas telpas ārstu vajadzībām. Operācijas zāle iekārtota ļoti moderni. Kā jaunums minama bezēnu lampa, kas ievērojami atvieglo operāciju darbu. Pie slimnīcas pastāv labi iekārtota māsu skola. Skolā kurss trīsgadīgs. Uzņem audzēknes ar vidusskolas izglītību. Skola pastāv jau no 1932. gada, pie kam pirmajā izlaidumā – 1935. gadā skolu sekmīgi beigušas 13 māsas, 1936. gadā – 16 un 1937. gadā arī 16. Šogad skolā mācās 23 audzēknes. Slimnīcā strādā 13 māsas. Pie slimnīcas iekārtots arī zobu ārstējamais kabinets, ko vada ārste zobu slimībās Bičevska. Bez tam pie slimnīcas labi nostādīta ātrā palīdzība. Par ātrās palīdzības automobili noteikta takse 50 sant. par katru tekošu kilometru. Izsaucot ātrās palīdzības automobili pilsētas centrā, jāmaksā Ls 3, bet pilsētas nomalē Ls 4.
Slimnīcu vada Dr. Bīskaps, kurš pārzin arī iekšējo slimību nodaļas. Ķirurģisko nodaļu vada Dr. Mednis, kurš nupat arī atgriezies no garāka ārzemju ceļojuma. Ārzemēs Dr. Mednis apmeklējis vairākas ievērojamas klīnikas. Starp citu, arī Vīnē uzkavējies vairākas dienas, kur guvis daudz jaunu iespaidu dažādos ķirurģiskos jautājumos. Arī Minhenes un Berlīnes klīnikās Dr. Mednis iepazinies ar moderno ārstniecību.
Pie slimnīcas moderni iekārtota arī dzemdēšanas nodaļa. To vada Dr. Peliņš. Kā konsultanti slimnīcā darbojas nervu slimībās Dr. Neibergs, acu, ausu un kakla slimībās – Dr. Urjans, Dr. Skreija un Dr. Hiršfelds. Saimniecisko pusi vada saimniecības pārzinis Upenieks. Produktus iepērk tieši no lauksaimniekiem-ražotājiem, kā arī no Tērvetes saimniecības. Slimnieku un personāla ēdināšana nostādīta ļoti apmierinoši. Porcijas nav nodalītas, visi var saņemt ēdienu daudzumu pēc vajadzības. Nākotnē paredz celt jaunu ēku māsu skolas vajadzībām. Ēku būvēs uz slimnīcas gruntsgabala pretī slimnīcai. Bez tam paredzēti dažādi pārbūves un izbūves darbi slimnīcas ēkā.”
Nākamās, skaistās un atjaunotās mājas aiz Reiera patversmes precīzs celšanas gads nav zināms, dokumentos figurē gan 1900., gan 1910. gads.
Kaut kur šeit, Zemgales prospekta vienā no ap 19. gadsimta beigām būvētām mājām, 1910. gadā apmetas sabiedriskā darbinieka, literāta un jurista Andreja Stērstes ģimene. Dzejniece Elza Stērste, kura tad gan vēl ir pavisam maza, savās atmiņās par dzīvesvietu raksta: “Mūsu dzīvoklis bija Dzelzceļa prospektā, netālu no stacijas nesen uzceltā ķieģeļu mājā. .. Pretim tēva kabineta logam pacēlās Reiera iestāde vācu dāmām. Pa labi varēja saredzēt fabriku, un stāstīja, ka strādnieki jau piecos no rīta ejot darbā. Turpat bija pļaviņa ar paviljonu, kas tur stāvēja kopš kādas izstādes. Zāle pļaviņā bija tik augsta, ka bērns tur varēja pazust, tādēļ vieni mēs tur negājām. Man patika otrpus liepu alejai, kur arī gar kapsētu vilkās pļava ar baltām zvaigznītēm. Aiz pļavas bija kapi ar krustiem, tie pacēlās pāri sētai un veciem zarainiem kokiem. Vakaros tur ķērkdamas salaidās vārnas.”
Mūža mājas pilsētā
Zemgales prospektā atrodas arī Stacijas parks. Teritorija izmantota kā kapsēta (pilsētas nabagiem un patversmju iemītniekiem) jau pirms 1845. gada, kad te uzcēla Sv.Jāņa luterāņu draudzes baznīcu, kurai blakus iekārtoja tā sauktos Jāņa kapus. Iepretim tiem atradās Literātu kapi, kuros apbedīja dižciltīgus Jelgavas vāciešus. Svarīgi notikumi Stacijas parka vēsturē ir vairāki – 1868. gadā atklāja dzelzceļa satiksmi ar Rīgu, bet 1870. gadā uzcēla arī stacijas ēku, kura cietusi abos pasaules karos un pēc tam atjaunota. 1895. gadā rajons ap dzelzceļa staciju bija iesaistīts IV Vispārējo dziesmu un mūzikas svētku aktivitātēs, notika lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības darbu izstāde.
1919. gadā te apbedīti cietumā nošautie 30 sarkanā terora upuri, pārsvarā vācieši. Savulaik viņiem tika uzlikta piemiņas zīme no akmens, 1950. gadā tā noņemta, bet 20. gadsimta 90. gados tajā pašā vietā uzlikta piemiņas zīme “Baltais krusts”.
Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem “Lāčplēsis” atklāts 1932. gadā 22. jūnijā. Pieminekļa “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks” autors – Kārlis Jansons. Pieminekli novietoja pie Stacijas laukuma, tas bija visai iespaidīgs – figūru tēlnieks cirtis 3,5 metrus augstā pelēkā granītā. Tā novietota uz zilganpelēkām granīta plāksnēm apšūta trīs metrus augsta postamenta. Atklāšanas runu teica Valsts prezidents Alberts Kviesis. 1940. gadā, padomju okupācijas pirmajā periodā, pieminekli pārmaiņas neskāra. 1941. gadā, kad padomju okupāciju nomainīja vācu okupācijas spēki, okupācijas pārvaldes vadītājam fon Mēdemam (viņa senči bija Jelgavas pils sākotnējie cēlāji), kas bija atgriezies Jelgavā, nepārprotamā simbolika nepatika. 1942. gada 31. oktobrī pēc varas iestāžu rīkojuma pieminekļa autoram liek nokalt vācu bruņinieka tēlu. Bruņinieka nokalšana tika uzdota pieminekļa autoram Kārlim Jansonam, pretējā gadījumā draudot ar represijām. Pārveidots tas pārdzīvoja Sarkanās armijas uzlidojumus, Jelgavas nopostīšanu Otrā pasaules kara laikā. 1950. (51.) gadā pēc padomju varas iestāžu rīkojuma “baltgvardiem celto pieminekli” iznīcina. Ar traktora palīdzību Lāčplēsi nogāza no pjedestāla, sadauzīja un mēģināja pilnīgi iznīcināt akmeņu drupinātajā. Bet Lāčplēsis izrādījās tik ciets, ka akmeņu drupinātājs salūza. Tad neiznīcināto Lāčplēša tēla vidusdaļu slepus ieraka zemē dzelzceļa stacijas bērnudārza teritorijā. Padomju gados tā vietā stacijas priekšā tika uzstādīts Ļeņina tēls. Pieminekli atjauno autora dēls tēlnieks Andrejs Jansons un no jauna atklāj 1992. gadā 21. novembrī.
1949. gada 13. septembrī notika Jelgavas pilsētas izpildkomitejas sēde, kurā pieņēma lēmumu “Par Lietuvas ielā esošo Literātu, Katoļu, Vecticībnieku un Jāņa kapu likvidēšanu”. Bija piedāvājums pārapbedīt tuviniekus citos kapos, bet daudzi piederīgie to neizmantoja. 20. gadsimta 50. gados teritorijas dienvidrietumu pusē tika ierīkots rotaļu laukums bērniem ar skulptūru «Lācēns», kurš tukšo medus podu, – tipisku padomju perioda pilsētvides elementu, kāds bija gandrīz katrā pilsētā. 1951. gadā Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa vietā novietoja pieminekli Ļeņinam. 20. gadsimta 50. gadu vidū uzcelts dzelzceļnieku kultūras nams. 1984. gadā parkā atklāts monuments Jelgavas atbrīvotājiem no vācu okupantiem. Šobrīd monuments demontēts, atstājot paaugstinājumu un piemiņas uzrakstu pret nacistisko Vāciju kritušajiem padomju armijas karavīriem.
Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, 2004. gadā parkā iestādīta tā sauktā Eiropas birzs.
