“Par to, ka es, Jaunpils puika, pēc pamatskolas beigšanas nolēmu mācīties Jelgavas Valsts ģimnāzijā, ir jāpateicas manai māsai Kristīnei. Viņa tolaik studēja LLU un mani, kas vēlējās dzīvē pārmaiņas, paņēma dzīvot pie sevis. Jelgava mūsu ģimenei nebija sveša, te par zemes ierīkotāju studējusi arī mana mamma,” stāsta Māris Mielavs. Tolaik, sešpadsmit gadu vecumā sākot patstāvīgu dzīvi, Māris vēl nedomāja, ka Jelgava viņam varētu kļūt par dzīvesvietu. Valsts ģimnāzijā jaunpienācējus no lauku skolām pieņēma labi. Klases audzinātāja un latviešu valodas un literatūras skolotāja Ruta Rulle iemācīja ne tikai pareizi likt komatus, mīlēt grāmatas un teātri, bet būt draudzīgiem un izpalīdzīgiem.
Kādas izskatījās Jelgavas ielas pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, M.Mielavs tik detalizēti neatceras. “Tagad gan manī ir iemājojis profesionāls ieradums, ka, aizbraucot uz jebkuru valsti, jebkuru pilsētu, es pētu infrastruktūru – kas viņiem labs, un kas no tā var noderēt Jelgavai? Vidusskolas vecumā es tādām lietām vēl uzmanību nepievērsu,” stāsta deputāta kandidāts, piebilstot, ka pēc daudzu jelgavnieku un pilsētas viesu atzinuma, salīdzinot ar divtūkstošo gadu sākumu, Jelgava ir izmainījusies pilnībā. Uz jautājumu, cik tas, viņaprāt, saistīts ar ES līdzekļu ieplūšanu Latvijā un cik ar pašvaldības gudru saimniekošanu, deputāta kandidāts atteic: “Es domāju, ka gan viens, gan otrs.” Viņš nevēlas runāt par strīdīgo un neveiksmīgo Jelgavas vietvaras darbā un uzskata, ka divdesmit gadu ilgajā ZZS pilsētas vadības laikā veiksmīgā ir bijis vairāk un tādai stabilai pilsētas attīstībai vajadzētu arī turpināties.
Juristu un ekonomistu bija pārāk daudz
2005. gadā, sekmīgi pabeidzis Jelgavas Valsts ģimnāziju, savas ģimenes tradīciju studēt LLU Māris neturpināja, bet aizbrauca uz Rīgu. Ģimnāzijā centīgais lauku jauneklis bija mācījies humanitārajā klasē un sākotnēji bija domājis studēt par juristu. Taču tajā laikā Latvijā diplomētu ekonomistu un juristu bija saradies ievērojami vairāk, nekā tautsaimniecībā būtu vajadzīgs. Tā kopā ar draugu nolēmis iet mācīties par ceļu un tiltu būves inženieriem Rīgas Tehniskajā universitātē. Mācības bija grūtas. Nācās apgūt augstāko matemātiku, fiziku, ķīmiju, būvmehāniku. Humanitārās klases absolventam vajadzēja aizpildīt savu eksakto zināšanu robus un dažkārt mācīties arī naktīs. Tolaik inženierzinātņu studijās apmēram trešā daļa pirmkursnieku no augstskolām tika atskaitīti. Taču Māra starp tiem nebija. Tomēr vienu studentu Rīga zaudēja citādā ziņā. Proti, pēc pirmā studiju gada viņš saprata, ka Rīgā dzīvot nevēlas, un pārcēlās atpakaļ uz savu jaunības pilsētu Jelgavu, kur apkārt ir Zemgales plašums un, šķiet, vieglāk ir elpot. Ikdienā braukāt uz studijām Rīgā un mājām atpakaļ ar vilcienu taču nebija sarežģīti. Atlika laiks arī piestrādāšanai Jelgavā par mērnieku un vēlāk arī tuvāk specialitātei – par ielu projektētāju. “Visu studiju laiku paralēli mācībām esmu strādājis, lai man pašam būtu sava nauda,” paskaidro M.Mielavs.
Bet tad pienāca ekonomiskā krīze, kad būvniecībā darbu apjoms krasi samazinājās. Štatu samazinājums bija arī projektēšanas uzņēmumā, kas bija nolūkots darbam pēc inženiera diploma saņemšanas. Piepeši jaunajam inženierim nāca piedāvājums braukt strādāt uz Austrāliju. Tur derēja gan tiltu un ceļu būves inženiera diploms, gan jaunekļa gadi, gan humanitārajā klasē gūtās angļu valodas zināšanas. “Nez vai patiešām būtu aizbraucis. Austrālija – tā nav ne Vācija, ne Zviedrija. Tālu prom dzimtenes. Es esmu patriots, dziedāju korī “Skali” pie diriģentes Guntas Paškovskas. Bez tam esmu piesardzīgs daudzos jautājumos,” par sevi smaidot saka Māris. Un tad 2010. gadā parādījās inženiera vakance Jelgavas pašvaldības iestādē “Pilsētsaimniecība”. Pretendenti bija vairāki, bet toreizējais iestādes vadītājs Andrejs Baļčūns izvēlējās Māri Mielavu, kas 2015. gadā amatā nomainīja viņu pašu.
Par politiku jāinteresējas
Drīz pēc pakāpšanās pa karjeras kāpnēm M.Mielavs iestājās Latvijas Zemnieku savienībā. Partijā viņu uzaicināja agrākie kolēģi Linda Vovere un Jānis Ķusis, kas savulaik bija aktīvs LLU Tehniskās fakultātes jeb “mehu” studentu pašpārvaldes vadītājs. “Kad man pazīstami cilvēki piedāvāja stāties Latvijas Zemnieku savienībā, es domāju – kāpēc ne? Politiskie procesi mani ieinteresēja jau ģimnāzijā skolotāja un LLU docenta Jāņa Ķuša vadītajā politikas pulciņā. Uzskatu, ka pilsoņiem savā valstī ir pienākums interesēties, kas notiek. Cilvēks nedrīkst būt vienaldzīgs. Katru dienu Latvijas Televīzijā skatos ziņas, izeju cauri arī Jelgavas informācijas avotiem. Vēl man īpašs informācijas avots ir ikmēneša domes sēdes, kurās es piedalos kā pašvaldības iestādes vadītājs,” stāsta M.Mielavs. Sociālos tīklus atšķirībā no daudziem savas paaudzes cilvēkiem viņš lieto samērā maz. “Tie paņem ļoti daudz laika. Sociālie tīkli var gan vienot, gan šķelt sabiedrību. Tomēr, manuprāt, vairāk sanāk tā, ka katrs dzīvo savā informācijas burbulī un, tā dzīvojot, cits citu vairs nesaprot,” spriež deputāta kandidāts.
No pēdējā laikā izlasītajām grāmatām viņš min autobiogrāfisko darbu par serbu tenisistu Novaku Džokoviču, kurš savā sportista karjerā mocījās ar sāpīgiem savainojumiem, apgrūtinātu elpošanu, bet tad piepeši 2011. gada sezonā kļuva par izcilāko pasaules tenisistu. Māris vairāk iedziļinājies šīs apbrīnojamās cilvēka izaugsmes psiholoģiskajos aspektos. Piemēram, ka sportists izbraukuma spēlē pretiniekam domātos publikas uzmundrinājumus spēj domās “pāradresēt” sev.
Savas trīsdesmitgadnieka izaugsmes iespējas M.Mielavs neatklāj. Par dziļi personīgajām iecerēm un plāniem, viņaprāt, plaši runāt nevajag. Tad esot lielāka cerība, ka iecerētais piepildās. Darbā aizņemtība ir liela, turklāt pašvaldības iestādes “Pilsētsaimniecība” vadītāja darbs ir zināmā mērā līdzīgs dienestam, kas nozīmē gatavību jebkurā laikā reaģēt uz jebkādiem laikapstākļiem. Viņam gribētos dziedāt korī, un to viņš ar prieku domā darīt pēc pandēmijas.
Grāmatas lasa arī ar ausīm
Vēl bez tradicionālās literatūras Māris ir iecienījis audiogrāmatas. Tās viņš klausās arī angļu valodā. “Strādājot “Pilsētsaimniecībā”, man bieži iznāk sazvanīties ar partneriem Lietuvā vai citās valstīs. Tad nākas runāt angliski. Audiogrāmatas ir viens no veidiem, kā es atsvaidzinu angļu valodas zināšanas,” viņš paskaidro. Piemēram, pie velosipēda stūres austiņās var klausīties Gerija Čepmena bestselleru “Piecas mīlestības valodas” (darbs tulkots latviski un arī nodrukāts grāmatā) un tad labāk saprast, kas patiesībā ir labi pavadīts laiks un kā beidzot saprast cilvēka emocionālās nepieciešamības.
Viena no mīļākajām vietām Mārim Mielavam ir Pasta sala, kas pēdējos desmit gados gan labiekārtota tik ļoti, ka nav viegli atrast zemes pleķīti ar garāku zāli, kas atgādinātu par to, ka agrāk šajā vietā ganījās Jelgavas pasta stacijas zirgi. Viņaprāt, Pasta salā vajadzētu izveidot tādu vietiņu, kur, baudot sauli un vieglu vējiņu, varētu izlaist paklāju un mierīgi atvērt grāmatu.
Māris Mielavs
■ Dzimis 1986. gadā Dobelē un audzis Jaunpilī, bet dzīvo Jelgavā, ģimenē audzina meitu.
■ Beidzis Jelgavas Valsts ģimnāziju un studējis Rīgas Tehniskajā universitātē, ieguvis inženiera diplomu ceļu un tiltu būvē.
■ Kopš 2010. gada pašvaldības iestādes “Pilsētsaimniecība” darbinieks, bet kopš 2015. gada – tās vadītājs.
■ Latvijas Zemnieku savienībā iesaistījās kolēģu aicināts, pašvaldību vēlēšanās balotējas pirmo reizi.
Latvijas Zaļo un zemnieku savienība Jelgavā
1. Andris Rāviņš
2. Rita Vectirāne
3. Mintauts Buškevics
4. Dace Olte
5. Andris Vaišļa
6. Māris Mielavs
7. Ilze Priževoite
8. Jānis Kuķis
9. Inese Bandeniece
10. Ivars Jakovels
11. Aivars Zeltiņš
12. Vilnis Veinbergs
13. Jeļena Grīsle
14. Māris Skudra
15. Oskars Šulcs
16. Vasīlijs Kovtuns
17. Andrejs Garančs
18. Vilis Ļevčenoks
