Labdien
Kopš es samērā (lai neteiktu, ka pat ļoti) aktīvi dodos pastaigās pa dabas takām, dažādām apdzīvotām vietām, lielākiem un mazākiem Latvijas ceļiem, esmu pievērsusi uzmanību cilvēku paradumam sveicināties. Lai gan Latvijai laikam atbilstošāk būtu teikt – nesveicināties. Zinu, tā nav nekāda īpaši globālā problēma, par kuru satraukties, tomēr, kad jau reiz esmu sākusi tam pievērst uzmanību, nepamanīt šo faktu vairs nevaru.
Ja kādā Eiropas, vienalga, vai tā būtu Itālija, Vācija, Francija, Austrija vai kāda cita valsts, mazā ciemā pretī nāks cilvēks, viņš 99 procentos gadījumu jūs moži sveicinās. Iespējams, pat pajautās, kā jums klājas, vai pateiks, ka šodien gan ir skaista diena. Tāda ir mūsu ģimenes gana bagātīgā ceļojumu pieredze. Ja Latvijas dabas takā teju nepārskatāmos plašumos jūs vairāku stundu laikā satiksiet vienu cilvēku, viņš, visticamāk, uzmetīs jums saraustītu acu mirkli, novērsīs skatienu un pasprauksies garām. Ar retiem izņēmumiem. Mani novērojumi gadu gaitā, pastaigājoties, piemēram, Tērvetes takās, rāda – ja jūs pirmais sveicināsiet pretimnācēju, viņš pat spēs saņemties atbildei, visbiežāk – aprautam “Bdien!”, visticamāk, neskatoties acīs.
Varbūt nule kā nosvinēto 4. maiju, ko pēdējos gados daudziem patīk piedēvēt galdautam veltītiem svētkiem, vajadzētu uz kādu periodu pārdēvēt par sveicināšanās svētkiem? Varbūt mēs vismaz šajā dienā spētu iegūt gan balti klātus svētku galdus un dzīvu sveicienu uz ielas sastaptajam cilvēkam.
