Uldis Beitiņš ir viens no Latvijā pieprasītākajiem ģitāristiem, kurš instrumentu apguvis pašmācības ceļā. Piedzīvojis gan deviņdesmito gadu bardzību, gan tai sekojošo muzikālo bohēmu, nu viņš meža ielokā būvē māju un joprojām katru dienu trenējas ģitārspēlē.
– Esi guvis lielus panākumus mūzikas pasaulē, bet joprojām esi jelgavnieks?
Jā, lai kur es būtu, vienmēr, kad beidzas spēle, braucu mājās. Tādā ziņā esmu liels Jelgavas patriots. Diezgan grūti panesu lielu cilvēku blīvumu, mašīnas, sastrēgumus, šeit viss ir vienkārši, viss ir tepat. Man nepatīk Jelgavas un Latvijas klimats, tas ir vienīgais, kāpēc gribētu dzīvot citur. Taču es jūtu saikni ar šo vietu. Varbūt kādreiz bērnībā to nesapratu, likās, ja man būtu iespēja dzīvot Amerikā, es būtu pārlaimīgs un skrietu, bet tagad saprotu, ka esmu šeit piesiets. Lai gan, ja paskatās, te ir miskaste, jo īpaši daudzdzīvokļu māju pagalmi, kur 40 gadu nekas nav mainījies.
Esmu ļoti saistīts ar Jelgavas cilvēkiem, bez tiem neesmu nekas, viņi ir daļa no manas būtības. Pirms 20 gadiem, kad sāku spēlēt, man parādījās draugi no visas pasaules, bet tik un tā man mašīnu joprojām remontē Rolis un es braucu viņam palīgā saskaldīt malku, joprojām Kristaps man izrēķina spārēm leņķi un Džonis ir mans labākais draugs. Nekas nav mainījies, un tā ir mana Jelgava.
– Esot “Pagrabā”, aicinu pagremdēties pagātnes atmiņās. Ko atceries par deviņdesmito gadu Jelgavu?
Tas bija tāds kokteilis. No vienas puses, ļoti tumšs laiks, kad bija baigi grūti. It kā vajadzēja būt saulainai bērnībai, bet tādas nebija. Vieglums man tikai vēlāk parādījās, kad biju jau pieaudzis. Toreiz vispār nekā nebija, ne naudas, ne iespēju, uz ielām vienmēr kāds mēģināja piekaut un atņemt kaut ko. Tā bija realitāte, par tiem laikiem runājot, tā bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Man nebija tādas dienas, kad gāju uz skolu un kāds nemēģināja pa purnu sadot. Neko īsti nevarēja atļauties, un par visu bija nenormāli jācīnās. Bet vienlaicīgi tur arī veidojās viss tas sāls mūzikā un kultūrā, kur es paliku. Mani tajā laikā tā paķēra mūzika – “Nirvana”, “Guns N’ Roses” “Aerosmith”, “AC/DC”, “Metallica”. Jelgavā bija visa tā kultūra, daudz metālistu un ģitāristu, Tonijs Šabovics, “With Cut”, “Huskvarn”, un es no tā ļoti ietekmējos
Vienlaikus tie bija grūti, bet arī forši laiki. Vienā vietā glabājas gan ļoti tumšas atmiņas, gan manas personības kodols. Viss bija tik stilīgi un forši, man arī tagad tā liekas, tas, kā cilvēki ģērbās, kā uzvedās. Skaidrs, ka tur arī sākās drausmīgās dzeršanas un ārprāts, bet tajā laikā bija citi standarti. Viss nāk no turienes, gan draugi, gan mūzika, gan estētiskais pasaules skats.
– Kad tu runā par tumsu un kodolu, raisās asociācija par sēklu, kas kādu laiku guļ zemē un uzņem spēkus, lai vēlāk varētu izaugt par stipru koku.
Tieši tā arī ir. Pilnīgi noteikti es būtu cits cilvēks, ja man nebūtu jāiet kājām no Ozolniekiem līdz Spīdolas skolai. Katrs tāds pārgājiens veido tavu personību, kas tu būsi un uz ko būsi spējīgs. Arī tas, ka man instrumenta nebija uzreiz. Pirmā ģitāra, kuru spēlēju, bija kaut kāds ārprāts, bet tas radīja manī spītību izvilkt arī no tās kādu sakarīgu skaņu. Varbūt viss būtu citādāk, ja būtu viegli un pieejami.
– Kas tevi piesaistīja ģitārspēlē?
Domāju, ka tas ļoti saistīts ar “Nirvanu”. Lai gan mājās kasetēs klausījos arī “ABBU”, Rodu Stjuartu un klasisko mūziku. Kad sāku spēlēt ģitāru, sāku ar klasisko mūziku. Trīspadsmitgadīgs sēdēju un “urbināju” Paganīni, spāņu klasisko mūziku, bet spēlēju arī “Metallicu” un “Nirvana Unplugged” albumu zināju no vāka līdz vākam.
– Mācījies no ierakstiem, pēc dzirdes?
No visa, kas bija pieejams, ne tikai pēc dzirdes. Mēs ķērām katru iespēju. Kā mednieks meklēju, kur kādu stīgu vai mediatoru dabūt, kur aizņemties kādu grāmatu vai žurnālu, kur kādi akordi publicēti. Visu, ko varēju dabūt, es uzsūcu. Man nebija nekādas muzikālās izglītības, kad nolika priekšā notis, es neko nesapratu. Kaut kādas zīmes un atslēgas, no kuras puses to lasīt? Es nezināju, bet mēģināju klupdams krizdams, un man kaut kā sanāca. Jau no paša sākuma, kā ņēmu rokās giču, lai arī pašam likās, ka neko vēl nemāku, apkārtējie vienmēr reaģēja un visiem patika. Tagad saprotu, ka ieguldīts milzīgs darbs, bet tajā pašā laikā kaut kas notika uzreiz. Es instinktīvi zināju, kā noraut, lai veidojas skaista vibrācija, lai akords skan. Pēc tam, protams, nāca liela cīņa, jo īpaši tad, kad Rīgā nokļuvu pie īstajiem čaļiem, es sapratu, ka tiešām neko nemāku. Kad mani ierāva televīzijā un nolika uz vienas skatuves ar ārkārtīgi nopietniem mūziķiem, bija jāsāk mācīties. Tur ir citi noteikumi, mākslinieki nāk un iet, tur ir jāsaprot, ko dari.
Toreiz Julians, kurš jau bija liela zvaigzne un spēlēja ar Naumovu un Medni, man teica – es nesaprotu, kā tu spēlē, ja nezini, kādā tonalitātē ir dziesma? Kur tu to vispār rauj? Es saku – bet skan taču, vai ne? Tad viņš man sāka rādīt uz klavierēm, un es sēdēju mājās un mācījos. Roku un popu spēlēju ļoti labi, bet es vienkārši nezināju, kā to visu sauc, ko es daru. Es mācēju spēlēt blūzu, zināju, kā improvizēt solo, ar pirmo noti rāvu tā, ka visiem bija skaidrs, kur skatīties. Un cilvēkiem tas patika. Tas pamatnervs nav mainījies joprojām. Vēlāk sāku strādāt par tā saucamo sesijas mūziķi, kas bija vēl cita kategorija, jo bija jāmāk spēlēt visi stili.
– Kad sāki spēlēt, tev bija kāds sapnis? Piemēram, uzstāties kopā ar “Prāta vētru”.
Kur es tagad spēlēju, starp citu. Mēs tikko ierakstījām video albumu, kas tiks prezentēts oktobrī, un tur spēlēju visos gabalos. Es neesmu “Prāta vētras” dalībnieks, esmu pieaicināts kā ģitārists.
Tagad jau daudz kas ir mainījies, bet, kad sāku, ar milzīgu apbrīnu skatījos uz muzikantu sabiedrību, es vēlējos tur nokļūt. Mans mērķis bija spēlēt uz skatuves, ar to pelnīt iztiku un darīt tikai to. Man ļoti gribējās spēlēt grupā “Astro’n’out”, tikko izdzirdēju viņus pa radio, sapratu, ka tas ir mans. Kad braucu uz noklausīšanos, viņi jau bija zvaigznes. Es tajā laikā vēl spēlēju pilnīgi instinktīvi, nezinot, ko spiežu, bet mani uzreiz paņēma. Kad tur tiku, biju pārāk ambiciozs, gribēju, lai notiek pēc mana prāta, bet tur bija producents, kuram bija savs muzikālais redzējums. Kad vēlāk pārgāju uz “Gain Fast”, arī vēl īsti nesapratu, ko spēlēju, taču tur bija iespēja izpausties, mēs taisījām muzikāli izsmalcinātu, sarežģītu mūziku, kas mani ļoti pievilka. Tur gan brīvā laika pavadīšana bija bumba ar laika degli, ilgi tas nevarēja turpināties. Tik daudz kas notika aizskatuvē un naktīs, ka vairs nesanāca to visu salīmēt kopā.
Vēlāk jau sāku skatīties ar apbrīnu uz tiem džekiem pasaulē un Latvijā, kuri spēlē visiem. Es vairs negribēju būt vienā grupā, bet gan tāds, kuru grib visi. Un pamazām tas arī notika, man zvanīja pilnīgi visi mākslinieki – Rutulis, Stībelis, Amber, Reiniks, Aiša utt. Taču tajā ārprātā man nekad nepazuda muzikālā tieksme un vingrināšanās.
– Daudz gadus esi pavadījis, spēlējot televīzijas šovos.
Pirmais šovs, kurā strādāju, bija “Zvaigžņu lietus” 2007. gadā, mani uzaicināja aizvietot Mārci Auziņu. Pamazām sāku aizstāt viņu aizvien biežāk un tad kādus astoņus gadus pavadīju televīzijā, spēlējot visos šovos pēc kārtās, pēdējais bija “X faktora” pirmā sezona, pēc kuras aizgāju, jo bija vairāk jāpievēršas ģimenei.
Kad nomira Mārtiņš Freimanis, mūs ar televīzijas džekiem uzaicināja spēlēt Arēnas koncertu, ap to laiku arī nodibinājām “MC orķestri”. Bijām gatavs komplekts ar mūziķiem, kas ir spējīgi spēlēt jebkuram. Tā sākām strādāt visiem Latvijas māksliniekiem, kam tas bija vajadzīgs. Spēlējām visos lielajos festivālos, kur mākslinieki mainās, un mēs viņus visus pavadījām. Tā strādājām daudzus gadus. Muzikāli tas ir pavisam cits rūdījums, nekā spēlēt vienā grupā trīsdesmit gadu. Tur gada laikā sanāk nospēlēt tūkstošiem dažādāko dziesmu. Mums bija ļoti atstrādāta disciplīna, vienmēr varējām paļauties cits uz citu, zinājām, ka visu esam samācījušies.
– Skatījos video par pašnodarbināto mūziķi Žani, kuram pašam ar visu jātiek galā, atrodoties nepārtrauktas konkurences un izaicinājumu apstākļos. Kā tu tiec galā ar šiem pienākumiem?
Es esmu bijis viss kaut kas un tagad jau kādu brīdi esmu pašnodarbinātais. Principā tajā video par Žani viss ir izstāstīts, precīzāk jau nav kur. Paši pērkam instrumentus, un tās ir šausmīgas naudas, to vispār cilvēki nespēj iedomāties. Lejam paši benzīnu, mainām stīgas, trenējamies diendienā, pērkam sev skatuves apģērbu, laužam savas automašīnas, braukājot apkārt. Bet mums jau nav citas iespējas, ja gribam maksāt nodokļus un būt godīgi. Protams, man personīgi liekas, ka valstī būtu jābūt kādai speciālai uzņēmējdarbības formai radošajiem cilvēkiem, kur būtu atrunāti spēles noteikumi. Mūsu produktu patērē simtprocentīgi visi valsts iedzīvotāji, un, taisnību sakot, bez kultūras mēs visi nogrimtu. Manuprāt, attieksme pret mūziķiem un māksliniekiem ir negodīga, jo ne skolotājs, ne medmāsa nav spiesti domāt par atskaitēm un grāmatvedību, kur, tikko ir kāda kļūda, seko sodi un represijas. Arī tagad, “kovid” laikā, mēs kaut ko nedaudz saņemam, un tad mums atkal to atņem.
– Ko tu dari tagad, kamēr kultūra pauzē? Es kļuvis par galdnieku?
Galdniecība ir mana jaunā sirdslieta, kas man ļoti patīk. Mūzika jau, kļūstot par darbu, atņēma hobiju. Lai gan mājās spēlēju vēl šobaltdien un, “pateicoties” pandēmijai, atkal esmu sācis to izbaudīt. Kad sāku celt māju, sapratu, ka man patīk darboties ar koku. Domāju, ar laiku tā varētu kļūt par manu blakus nodarbi. Es to uztveru ļoti līdzīgi kā savulaik ģitāru, man arī nebija ne diploma, ne skolotāja, bet jebko var ņemt un mācīties, tāpat kā valodu. Tāpat kā mūzika, arī galdniecība ir valoda. Sāc ar vienkāršiem “vārdiņiem”, tad jau sāc mācīties, kā salīmēt, savienot. Man ir prieks pašam savai mājai uztaisīt pakaramo vai plauktu.
Vispār esmu diezgan garlaicīgs. Man nepatīk ne ceļot, ne supot, ne sērfot, maz ir to lietu, ko es daru, bet daru pamatīgi. Cik vien iespējams bieži, braucu uz savu mežu un pavadu laiku tur.
– Vai tu arī kaut ko komponē?
Nedaudz, bet nebūtu godīgi saukt mani par pilnvērtīgu komponistu, jo manā īpašumā ir kādas trīs vai četras dziesmas. Nesen izdevām dziesmu “Kas uz sirds”, kuru uzrakstīju kopā ar duetu “Dvines”, ar viņām esam lieli sirdsdraugi.
Man, godīgi sakot, nemaz nepatīk studijas darbi. Visā mūzikas lietā man patīk tikai moments uz skatuves, visu pārējo izdaru ātri kā mājas darbu. Cilvēki apbrīno par to, ka es daudz māku no galvas, viņi varbūt domā, ka esmu ļoti strādīgs, bet patiesībā ir tieši otrādi. Es visu iemācos kārtīgi uzreiz, tas paliek prātā, un vēlāk vairs nav jāuztraucas. Kad man piezvana, es uzkāpju uz skatuves, nospēlēju un negribu par to vairs lieki domāt.
– Kāpēc stundām ilgs darbs ierakstu studijā nav tava stihija?
Ilgi sēdēt un ķimerēt studijā mani vienkārši neaizrauj. Bieži nonāku konfliktā ar mūziķiem par to, ka negribu iedziļināties kādā mikrofonā vai vadā un tērēt tam visam tūkstošus. Uldēn, tā nedrīkst! To es dzirdu regulāri. Bet man vajag tikai ģitāru un lētāko no labajiem pedāļiem. Pārsvarā pēdējos gadus es arī saviem māksliniekiem rakstu mājās, aizsūtu jau ierakstītu ģitāru, un viņi paši izgriež un salīmē, kā vajag. Piemēram, nesen iznākušajā “Musiqq” dziesmā “Kanēlis un cukurs” var dzirdēt manu ģitāru, ko ierakstīju pie rakstāmgalda RAF dzīvoklī. Un tas arī ir mans arguments, ka ir dziesmas, kas kļūst par mega hitiem, un es tiem ģitāru esmu ierakstījis mājās. Mūsdienās tās tiešām ir divas nopietnas nometnes – ir džeki, kuriem patīk tajā visā urbties, un ir tādi, kas taisa pasaules hitus virtuvē. Galvenais ir vienam otru respektēt, jo šeit nav runa par klausītāju, bet to, kuram kā patīk.
– Klausoties tavā stāstā, īsti nevar saprast, kas ir tavu panākumu pamatā, kā tu pašmācības ceļā esi ticis Latvijas mūzikas virsotnē? Tā ir veiksme, nenormāls darba spars vai kāda cita prasme?
Ir jāmāk nospēlēt to, ko vajag māksliniekam, tu kalpo viņa vīzijai, un tev ir perfekti kā puzles gabaliņam jāiekrīt viņa puzlē. Ja tu obligāti par katru cenu gribēsi ielikt kādu savu jaunāko gājienu, ko esi iemācījies, kas nesaskan ar viņa vīziju, gaumi vai stilu, tad otrreiz tevi neaicinās. Mūzika nav sports, tā vairāk ir garīga lieta. Ir jāsaprot, ka mākslinieks, kuram spēlē, strādā uz publiku, bet tu uz viņu. Protams, tu esi arī publikas izklaidētājs, bet tavs svarīgākais uzdevums ir papildināt mākslinieku, būt viņa atbalstam.
Smags ir tas mirklis, kad esi izlēmis sākt, jo nebūs jau uzreiz piepildīts kalendārs. Varbūt tas tāds nebūs gadiem, savukārt darbā arī tu nevari iet, jo dienas vidū jābūt uz mēģinājumu. Šī ir tā vieta, kur atsijājas daudz talantīgu mūziķu, jo viņi nav ar mieru maksāt to cenu, ko savulaik maksāju es. Tas sapnis jau pašam ir jāaiziet un jāpaņem, un ne vienmēr ceļš uz to ir viegls.
Šis ir ļoti smags moments, ja tev nav bagātu vecāku, kas var atbalstīt, bet tu ar sevi esi vienojies, ka iesi uz to. Ja tu redzētu tās vietas, kur es nakšņoju… Man nebija nekā, no rīta cēlos, man nebija, ko ēst, nebija dušas, kur nomazgāties, un tas viss tāpēc, ka gribēju sasniegt savu sapni.
– Diezgan skarba maksa par sapņa piepildījumu. Un ar to jau, visticamāk, darbs nebeidzas.
Tieši tā. Tikai ar mūziku es nodarbojos pēdējos 15 vai pat vairāk gadus un joprojām zinu, ka ir jāmācās un vienmēr jābūt gatavam parādīt labāko. Māksliniekiem nav laika ar tevi ņemties, ja nepatiks, atradīs citu. Es sēdēju un trenējos naktīm un dienām, lai tad, kad ir tas moments, kad jāspēlē, viss būtu perfekti. Citi mūziķi iet uz mēģi, lai mēģinātu, un koncerts ir mēģinājumu rezultāts, bet man vienmēr ir bijusi pilnīgi citādāka pieeja. Es eju uz mēģi kā uz koncertu, lai atstātu iespaidu uz mākslinieku, es visu jau mājās esmu izdarījis. Man vajag, lai tas mākslinieks redz, ka viņam koncertā nebūs nekādas aizķeršanās.
Ja ir kāda grūta lieta, es varu ar to dzīvot simtiem, tūkstošiem reižu, kamēr tas būs tādā līmenī, ka es zinu, ka nenokļūdīšos. Un tā tas ir bijis vienmēr. Esmu starp cilvēkiem, kas nenormāli mīl mūziku, un tas ir darbs, ko no bērnības dari, nedomājot, vai tu ar to pelnīsi vai nepelnīsi. Un tas ir svarīgākais. Man stāvēja Kurta Kobeina plakāts pie sienas, es gribēju spēlēt, un bija vienalga, vai kāds to dzird un vai par to maksās, bet es to tik vai tā darīju.
– Diendienā esot kopā ar instrumentu, noteikti veidojas kādas īpašas attiecības vai attieksme pret to. Kāda ir tava ģitāra?
Skarba un atklāta pret mani vienmēr, un tik nepiedodoša. Ir bijis tā, ka dusmās aizmetu ļoti dārgu ģitāru, kas salūst uz pusēm, un pēc tam vedu to pie meistara uz restaurāciju. Vienmēr jau gribas vainot kādu citu, un gadās, ka instruments ir nekvalitatīvs, bet man ir tikai izcili instrumenti, līdz ar to tas vainīgais uzreiz ir skaidrs. Ģitāra ir kaut kas tāds, ko gan mīli, gan ar to cīnies, tāds donkihota un vējdzirnavu variants. Tas ir kaut kas neaizsniedzams. Es tagad nerunāju par popu, jo tas ir darbs, kas man padodas un patīk, bet mājās es spēlēju ko citu, to, ko nemāku, jo tas man ir interesanti pašam. Ne jau velti ir mūzika klausītājiem un mūzika mūziķiem. Es varu spēlēt festivālā ar kāju uz tumbas, un man priekšā ir 16 tūkstoši, bet es ar apbrīnu skatos uz klasiskajiem un džeza mūziķiem, jo tas ir kaut kas, ko es nemāku, bet ļoti gribētu.
– Tavā dzīvē nav tikai mūzika, esi arī tētis, kurš audzina dēlu.
Patiesībā dēls audzina mani, nevis es viņu. Dēlam tūlīt būs seši gadi, un viņam ir nopietnas veselības problēmas. Kad tev ir bērns, no kaut kā ir jāatsakās, un tas visu ļoti maina. Pirms sešiem gadiem es biju pilnīgi citāds cilvēks, tagad jūtu, ka lēnām transformējos savā tēvā, eju no liela haosa uz kārtību. Meklēju balansu visu laiku.
– Kādi ir tavi nākotnes sapņi un ieceres? Ko gribi sasniegt, kā dzīvot?
Es gribu vēl bērnus, tas ir skaidrs. Gribu pabeigt māju. Un tad vēlētos tādu mietpilsonisku variantu – braukt spēlēt noteiktu skaitu koncertu mēnesī, bet pārējo laiku pavadīt mājās, kopt dārzu un strādāt ar rokām.
Esmu pateicīgs, ka mana karjera ir izveidojusies šāda, jo es nevarētu būt mūziķis, kam jāspēlē 240 datumi gadā pa visām pasaules valstīm. Tiklīdz teiktu, ka jābrauc tūrē uz pusotru gadu, es nevarētu aizbraukt prom no sava bērna. Kad domāju par sevi, es gribētu definēt, ka mūzika nav visa mana dzīve. Jo mani ļoti uzrunā laiks. Diena, kura pieder man, ir vislielākā vērtība. Un es to negribu mainīt ne pret kādu uzstāšanos. Jo laiks iet, pati zini, tikko vēl bija videne, un tūlīt jau četrdesmit.
