Laura un Edijs Kļavas ir jauns uzņēmīgs pāris, kas tirdziņos un svētkos pārdod kafiju. Viņi pārsteidz ar izdomu, kafiju piedāvājot ne tikai ar augu pienu, bet arī apēdamās krūzītēs. Savukārt bērnu un dzīvnieku mīļu uzmanību vienmēr piesaista suņu meitenes Mollija un Beta.
– Šur tur Jelgavā manīts auto, kura bagāžniekā tiek gatavota Kļavu kafija. Pastāstiet: kā radās ideja?
Pirms diviem gadiem apprecējāmies, un ap to laiku arī radās ideja par kafiju. Vienmēr esam gribējuši darīt kaut ko savu, jo neesam tādi tipiskie darbinieki, kuri ilgstoši varētu strādāt kādā veikalā vai tamlīdzīgā vietā. Kopš manas bērnības vecāki ir nodarbojušies ar tirdzniecību, pārsvarā tirgojot puķu lietas. Viņi ir tādi kārtīgi kafijas dzērāji un saskārās ar problēmu, ka, aizbraucot uz tirdziņu, uz vietas nav, kur nopirkt kafiju. Tā viņiem radās ideja, kas mums iepatikās, jo neesam piesieti vienā vietā vai konkrētā kafejnīcā, tā ir iespēja būt visu laiku ceļā, kustībā, tirdziņos un svētkos, kur vien ir pieprasījums.
Kafija, ko mēs gatavojam, protams, nav no kļavām taisīta, kā kādam varētu likties. Tas, līdzīgi kā doktordesa, ir nosaukums. Vārdu “kļavas” izmantojām tāpēc, ka gribējām paši savu zīmolu. Lai arī vēl esam mazi un pagaidām neesam ļoti pazīstami, tomēr daudziem nosaukums patīk, jo tas ir latvisks.
– Šāda mobila kafejnīca ir iegādājama jau aprīkota vai tas jāveic kafijas entuziastiem pašiem?
Ir divi varianti: kafijas pagatavošanas ierīci var iebūvēt automašīnā vai nopirkt jau aprīkotu auto. Mēs nopirkām gatavu un pārlīmējām. Darbojamies jau otro gadu, taču īsti vēl nav izdevies atsperties kovidlaika ierobežojumu dēļ. Gandrīz nekas nenotiek, nav nekādu pilsētas svētku. Tik, cik tiekam uz mazajiem tirdziņiem, esam ļoti priecīgi. Tirdziņus atrast ir grūti, parasti par tiem uzzina, kad jau ir paziņots apmeklētājiem. Šobrīd tas ir vēl neiespējamāk. Tāpēc cenšamies un darām, ko varam.
– Varbūt ir vērts atrast kādas konkrētas vietas, kur darbdienās drīkst novietot auto un gatavot kafiju garāmgājējiem?
Tieši tāda doma mums ir – darbdienās būt kādā konkrētā vietā pastāvīgi, lai cilvēki zinātu un varētu katru nedēļu mūs apmeklēt. Savukārt brīvdienās, svētkos varētu braukt uz tirdziņiem un pasākumiem. Šobrīd tāda pastāvīga tirgus vieta ir bagāžnieku tirgus Dobeles novada Ķirpēnos, kur braucam divas reizes mēnesī. Es papildus šim strādāju arī algotu darbu, bet ļoti motivē doma, ka esi pats sev priekšnieks, tāpēc, cik vien iespējams, dodamies izbraukumos. Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt; sēžot uz vietas, nekas neiet uz priekšu.
– Vai, tirgojot kafiju, esat sastapušies ar kādiem izaicinājumiem vai pārsteigumiem?
Mūsu pirmais pasākums bija Rīgā, Tallinas kvartālā – Vegānu festivāls. Mēs paši cenšamies pievērsties tādam dzīvesveidam, kas ir dabai draudzīgāks un saudzīgāks. Bijām nesen nopirkuši mašīnu un vēl nebijām visu kārtīgi iepazinuši. Pasākuma laikā mums radās tehniskas problēmas, ko pašiem neizdevās atrisināt, bija svētdiena, un nevarējām sazvanīt arī nevienu meistaru. Tā bija neliela neveiksme, bet mēs to neņēmām ļaunā, izbaudījām pasākumu un stāstījām par sevi. Ļoti pozitīva pieredze mums bija Talsu novadā, kur bija mūsu pagājušās vasaras lielākais pasākums, bija ļoti daudz cilvēku, visi bija atsaucīgi un ļoti labi gāja tirdzniecība.
– Minējāt, ka cenšaties pievērsties vegānu dzīvesveidam. Kāpēc jums tas ir svarīgi?
Varbūt neesam tādi 100% vegāni, kuri ir kategoriski pret cilvēkiem, kas ēd dzīvnieciņus un dzer pienu. Mēs cenšamies daudzveidot savu ēdienkarti ar kaut ko jaunu un izvērtēt, cik ļoti mums ir nepieciešami dzīvnieku valsts produkti, jo par to var diskutēt ļoti daudz. Ir cilvēki, kuri domā, ka piens vienkārši tiek pildīts pakās, bet neaizdomājas, kā tas rodas, kā tiek turēti dzīvnieki. Pati esmu bijusi vairākās fermās, un mana pieredze varbūt nav tik pozitīva un liek aizdomāties. Kafija garšo labi arī bez piena, mēs aicinām izmantot alternatīvo augu pienu, bet, protams, vienmēr ir pieejams arī govs piens, jo mūsu darbs nav pārliecināt, bet likt aizdomāties.
– Kas jūs pašus uzrunā kafijas gatavošanā un tirdzniecībā?
Mums patīk process. Varētu jau tirgot jebko, bet mums patīk tas, ka varam pabūt kopā ar cilvēku. Ja kādam ir īpaša vēlme par stiprāku vai vājāku kafiju, mēs to īstenojam. Kamēr gatavojam kafiju, varam par kaut ko parunāt un pastāstīt par sevi vai kafiju. Parasti cilvēki interesējas, kā mums veicas, un tā ir jauka komunikācija. Ja pārdotu zeķes vai kādas citas mantas, cilvēki interesētos tikai par tām. Taču, kafiju taisot, var pārrunāt arī citas lietas: no kurienes nāk kafija, kā tā tiek gatavota, kā līdz šim nonācām? Mums patīk parunāties. Ir daudz cilvēku, kuri grib atbalstīt vietējos, un šī ir iespēja. Mēs bieži dzirdam: malači jaunieši, ka kaut ko darāt!
– Vai cilvēki jautā arī par atšķirību no citādi gatavotas kafijas un vai izmanto iespēju pievienot augu pienu?
Tie, kuri tirgojas, ir priecīgi iegādāties labu kafiju. Ir, protams, daļa, kas ņem līdzi savu kafiju termosā, bet parasti cilvēki izmanto iespēju, ka te var nopirkt kaut ko svaigu un garšīgu. Ir, protams, kas nesaprot: saka, ka tepat blakus ir kafijas automāts, kur kafija maksā eiro. Bet tas nav salīdzināms ar svaigi maltu kafiju, kas pagatavota ar espreso automātu. Mēs izmantojam Latvijā grauzdētas kafijas pupiņas, sadarbojamies ar Daugavpils grauzdētavu – tas ir itāļu uzņēmums, kas pārcēlies uz Latviju. Kafija automātos parasti nav īstas kafijas, bet pulveris.
Piedāvājam divu veidu pienu. Parasto govs pienu pārsvarā izvēlamies kādu no Latvijas ražojumiem. Otrs ir “Alpro” augu piens, kam ir ļoti liela variācija: kokosriekstu, sojas, auzu, rīsu un dažādu riekstu. Tas mums ir lielākais klāsts. Katrs augu piens dod savu niansi. Tiem, kuri ir tīrās kafijas baudītāji, piedāvājam kafiju bez piena. Kam patīk panašķoties, var izvēlēties citu pienu vai pievienot sīrupu. Taču parasti cilvēki nav lieli kafijas zinātāji un izvēlas baltu vai melnu kafiju. Bet arī mēs paši vēl tikai izzinām un mācāmies par kafiju. Viss notiek pašmācības ceļā, arī baristas prasmes esam apguvuši paši.
– Ko interesantu esat uzzinājuši par kafiju, tās vēsturi vai šķirnēm?
Zinu leģendu, ka kafiju esot atklājis kāds gans, kurš ievērojis, ka aitas, kas ēdušas kafijas ogas, sāka palikt lustīgākas un enerģiskākas. Tad viņi paši sāka ēst šīs ogas, bet tikai pēc laika izdomāja, ka tās varētu grauzdēt, malt un dzert kafijas veidā. Kafijas šķirņu ir ļoti daudz: visizplatītākās ir ‘Arabica’ un ‘Robusta’. Daudziem ir priekšstats, ka ‘Arabica’ ir labāka, bet ‘Robusta’ sliktāka, taču bieži kafija, ko dzeram, ir abu šķirņu maisījums, jo ‘Robusta’ dod krēmīgumu.
– Ko zināt pastāstīt par kafijas labajām un varbūt arī sliktajām īpašībām?
Nav tā, ka būtu labi vai slikti dzert kafiju, tas ir vairāk kā pieradums. Ir gan pozitīvas, gan negatīvas ietekmes. Kafija paātrina vielmaiņu, uzmundrina prātu, bet ir dažādas nianses, ko ieteicams ņemt vērā. Es arī iepriekš nezināju, ka tūlīt pēc pamošanās nav ieteicams dzert kafiju, vēlams pagaidīt stundu vai pusotru. Bieži jau ir tā – tikko acis vaļā, tā jau tiek gatavota kafija, bet tas nav pareizākais veids. Interesants fakts ir arī par kafijas piesātinātību ar kofeīnu: daudzi domā, ka espreso kofeīna ir visvairāk, bet tā nav. Jo ilgāks kafijas pagatavošanas laiks un ilgāka saskare ar ūdeni, jo lielāks kofeīna daudzums. Mazajā espreso krūzītē nebūs tik daudz kofeīna kā kafijā, kas uzlieta krūzē vai pagatavota kafijas presē. Tās ir nianses, ko daudzi nezina.
Tas, cik daudz kafijas dienā patērēt, manuprāt, ir atkarīgs no cilvēka paša. Mani vecāki dzer kafiju trīs reizes dienā – tas nav daudz un nav arī maz. Domāju, ka lielākā daļa kafijas lietotāju izdzer divas trīs tasītes dienā, pārmērīgi būtu piecas un vairāk. Bet dzīvē nav tikai sliktu un tikai labu lietu, visu var pielāgot.
– Ļoti interesants produkts, ko piedāvājat, ir ēdamās krūzītes. Kā radās ideja tajās pasniegt kafiju un kāda ir cilvēku atsaucība?
Tas ir jaunums, kas gan nav ražots Latvijā, bet Ukrainā. Krūzītei ir espreso izmērs – līdz 70 ml, un, mūsuprāt, tas ir labs variants, jo kafija ir apvienota ar kārumu. To var izdzert un apēst, nav jāmeklē, kur krūzīti izmest. Ja negribas apēst, to var atstāt dabā, kur tā ļoti ātri sadalīsies. Krūzīte ir gatavota no presētām kviešu klijām. Tā ir kā ļoti stipri sapresēts cepums bez garšas un smaržas, taču tās ir pieejamas arī ar šokolādi, un tad jau ir garšīgāk. Krūzīte saglabā savu formu un notur kafiju aptuveni trīsdesmit minūtes, kas ir pietiekošs laiks, lai varētu paspēt izbaudīt kafiju. Cilvēkiem patīk, ir ļoti pozitīvs vērtējums, bet ne visi mēģina. Bērniem krūzītēs taisām karsto šokolādi uz piena vai alternatīvā piena bāzes. Kādu laiku uz vietas cepām vēl citu kārumu – apaļās Honkongas vafeles, ko, iespējams, atsāksim vēlāk.
– Ar jums un abiem suņiem satiekamies pie Svētes pils. Vai šī ir jūsu dzimtā puse?
Nē, es esmu no Jēkabpils, Edijs – no Baldones, satikāmies mēs Smiltenē. Esam ļoti ceļojoši! Kopā mācījāmies Smiltenes tehnikumā, 2016. gadā pārcēlāmies uz Jelgavu, bet nu jau divus gadus dzīvojam Svētē. Šeit nedaudz jūtama mazpilsētas piegarša, vairs nav pilsēta un nav arī lauki, mums ļoti patīk šīs vietas infrastruktūra un attīstība. Neesam šeit ar dziļām saknēm, bet cenšamies būt piederīgi.
Uz Jelgavu pārcēlāmies, jo es mācos par vetārsti. Studijas ilgs vēl divus gadus, bet jau tagad zinu, ka ar veterinārmedicīnu saistīšu savu dzīvi. Kafijas bizness būs vairāk kā hobijs, tā ir mūsu sirdslieta, nevis darba pienākums.
Suņi Mollija un Beta ir mūsu ģimene un visur dodas ar mums kopā. Mums vienmēr ir gribējies kādu dzīvnieku sev blakus, un nu varam to īstenot. Mollijai ir gads, braucām viņai pakaļ uz tālo Latgali, jo mums viņa ļoti iekrita sirdī. Beta pie mums nonāca jau pieaugusi, viņai jau ir pieci gadi, un viņa ar mums ir burtiski visu laiku, jo ļoti pieķērusies. Sākumā viņa bija ļoti bailīgs suns, tagad kļuvusi ļoti drosmīga, viņai patīk parunāties un pievērst sev uzmanību.
– Vai suņu meitenes jums dodas līdzi uz tirdziņiem un kā tur uzvedas?
Mollija mums sāka braukt līdzi jau no kādiem četriem mēnešiem. Ir bijis visādi. Vienu reizi viņa mums apgāza galdu ar sīrupiem, un viss saplīsa. Taču parasti viņa uzvedas labi, ir draudzīga un ļoti labi piesaista cilvēkus, bērniem ir lieli prieki, jo viņai patīk komunicēt. Ziemassvētkos bija pasākums Jelgavas centrā, kur suņiem bija svētku džemperi – tas bija ļoti jautri.
– “Tu nevari nopirkt laimi, bet vari nopirkt kafiju” – vēstīts uz jūsu auto sāna. Vai kafijai ir kāda saistība ar laimi?
Ja ir slikta oma, vienmēr var iedzert kafiju. Manuprāt, tad vienmēr garastāvoklis uzlabojas. Laime varbūt nav liela, bet to var paņemt līdzi krūzītē, ko var pēc tam vēlreiz uzpildīt. Laimi nevar nopirkt, tā vai nu ir, vai nav, un tu pats esi tas, kurš var to radīt.
– Kādas būtu jūsu nākotnes ieceres, ja varētu sapņot neierobežoti?
Nākotnē ir iecere pašiem grauzdēt kafiju un organizēt kafijas ekskursijas. Domāju, ka kafijas biznesu ļoti labi var savienot ar veterināriju, jo vetārstiem vienmēr vajag daudz kafijas, tā būtu arī atslēgšanās no darba. Kafijas lieta ir kā hobijs, jo, taisot kafiju kādos svētkos vai tirdziņā, nenostrādājies tā kā citā darbā; tu vairāk esi kā interesanta pasākuma dalībnieks.
– No kļavām kafiju pagatavot varētu būt grūti, bet varbūt savu klāstu domājat paplašināt, piedāvājot arī zīļu vai cigoriņu kafiju?
Tāda doma ir, jo nereti cilvēki prasa bezkofeīna kafiju, ko nevaram piedāvāt, jo mums ir tikai viena maļamā aparatūra. Cigoriņu kafija varētu būt laba alternatīva.
