Gan grāmatnīcās, gan bibliotēkās ceļu pie lasītājiem ir sākusi Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētā profesora Ivara Strautnieka grāmata “Čehija – vulkānu zeme”. Ivars Strautnieks ir garoznieks, Garozas pamatskolas ģeogrāfijas skolotāja Ārija Strautnieka dēls. Ar novadu viņu cieši saista ne tikai dzīvesvieta Ozolnieku novada Salgales pagastā, bet arī pūtēju orķestris “Zelmeri PRO”, kur viņš spēlē saksofonu.
Latvieši pabrauc garām
Grāmata “Čehija – vulkānu zeme” tapusi 15 gados. “Tā nav gluži mācību grāmata. Taču, ja Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes studentiem nerīkotu tālās prakses, tad es diez vai kādreiz būtu nonācis Čehijā un diez vai kāds no latviešiem par turienes vulkāniem arī rakstītu,” saka Ivars Strautnieks.
Padomju impērijas laikos Ģeogrāfijas fakultātes studenti brauca tālajās praksēs uz Ziemeļiem un Austrumiem. Arī I.Strautnieks kā jauns fakultātes mācībspēks ir vadījis studentu prakses pie Baikāla ezera un Tjanšana kalnos. Atgūstot Latvijas valsts neatkarību jeb krītot dzelzs priekškaram, pavērās ceļš uz Rietumiem. “Čehijā ir gan kalni, gan paugurainas teritorijas, gan dziļas upju ielejas un plakani līdzenumi, kurus lieliski papildina arī cilvēku radītās vērtības – pilsētas ar raksturīgām vecpilsētām viducī, nocietinātas pilis kalnu galos un greznas kūrmājas. Bet mums, līdzenumu teritorijās dzīvojošajiem, ir kas vēl eksotiskāks – konusveida, kupolveida vai pat vairogveida reljefa formas, īpatnēji iežu atsegumi, kas redzami ne tikai upju ieleju pamatkrastos, bet arī daudzviet citur. Sevišķi tas ir Bohēmijā – Čehijas daļā, kur atrodas arī valsts galvaspilsēta Prāga. Bieži vien šie iežu atsegumi ir kā melnas vai tumšpelēkas klintis, kas pavīd ceļmalu kraujās un kalnu nogāzēs, dažkārt atgādinot melnu malkas pagaļu krāvumus vai milzīgu ērģeļu stabules. Daudzi no atsegtajiem iežiem ir kādreiz darbīgo vulkānu paliekas,” stāsta pētnieks.
Alpu veidošanās liecinieki
Grāmatas autors piebilst, ka Bohēmijas divi jaunākie vulkāni ir darbojušies pirms apmēram 170–260 tūkstošiem gadu, bet lielākā daļa – pirms 4–29 miljoniem gadu, kas Zemes vēsturē sakrīt ar laiku, kad, saduroties Eirāzijas un Āfrikas litosfēras plātnēm, veidojās Alpu kalni. “Arī par visjaunāko vulkānu darbību Čehijā nav rakstu liecību, taču par to darbību pārliecinoši stāsta reljefa formas, kas sastāv no vulkāniskajiem iežiem, un zinātnieku noteiktais iežu vecums,” teic I.Strautnieks.
Profesors zina teikt, ka paši čehi, vācieši, kā arī citu Eiropas tautu zinātnieki šos vulkānus ir pētījuši gadus divsimt. Čehijas ģeoloģisko izpēti sekmējusi tur izsenis ļoti attīstītā kalnrūpniecība. Čehijā ieguva sudrabu, dzelzi, grafītu, polimetālu rūdu (svina, cinka un vara rūdu), kā arī urānu. Čehija ir slavena ar saviem granātiem juvelierizstrādājumos.
Kāpēc Teplā ūdens ir silts?
I.Strautnieka grāmata latviešu lasītājam arī atklāj ziņas par pēcvulkāniskajām parādībām, kas ir novērojamas pat vairākus simtus tūkstošus gadu pēc vulkānu izvirdumu izbeigšanās. Viena no šādām parādībām ir karsto ūdeņu avoti, kas tiek izmantoti dziedniecībā.
“Vēstures liecībās minēts, ka termālo avotu dziednieciskā nozīme ir bijusi pazīstama arī Bohēmijas karalim un Romas imperatoram Kārlim IV, kuram nesen tika atzīmēta septiņsimt gadu jubileja,” raksta I.Strautnieks. Šim karalim par godu nosaukta Bohēmijas kūrortpilsēta Karlovi Vari, kas ir plaši pazīstama ar dziednieciskajiem avotiem un kurai cauri plūst upe Tepla. Profesors paskaidro: tā nav sagadīšanās, ka upi sauc šādā vārdā, jo tulkojumā no čehu valodas tā nozīmē ‘siltā’. Proti, karstie avoti, kas ietek upē, padara tās ūdeņus siltākus.
Varot pamācīties, kā čehi rūpīgi apsaimnieko savus termālos avotus. Karlovi Varos katra avota izteces vieta ir rūpīgi izbūvēta. Pārsvarā avoti ieskauti greznos paviljonos un kolonādēs. Tāpēc nakts laikā tie nav pieejami.
Jūtams radioaktīvais piesārņojums
Pieskaroties ar ģeoloģiju cieši saistītajai kalnrūpniecībai Čehijā, profesors atzīmē, ka daudzviet derīgo izrakteņu ieguve ir notikusi šahtās. “Zemes virspusē tikai vietām ir pamanāmi torņi ar sadrupināto iežu izcelšanas un transportēšanas iekārtām. Tā tas ir, piemēram, Jāhimovā, kur viena no šahtām apmeklētājiem tiek piedāvāta kā atradņu muzejs,” skaidro I.Strautnieks un piemetina, ka saistībā ar šo muzeju vajadzētu zināt – Jāhimovā bija galvenokārt urāna atradnes un paaugstināta radioaktivitāte tur ir arī šodien. “Jāhimovas pilsētas seja mūsdienās ir mazliet noplukusi. Salīdzinājumā ar sociālisma laikiem, kad Jāhimovā notika intensīva urāna ieguve un tajā tika nodarbināti līdz 40 tūkstošiem strādnieku, šodien pilsēta šķiet klusa un pamesta.” Pētnieks arī paskaidro, ka sociālisma laikā lielākā daļa Čehijā iegūtā urāna tika nodota Padomju Savienības militārajām vajadzībām. Citviet – starp Liberecas un Česka Lipas pilsētu – urāns ticis iegūts no smilšakmeņiem, kur ieguves rajonā tika veikti tūkstošiem urbumu, pa kuriem sasūknēti gandrīz pieci miljoni tonnu sērskābes, slāpekļskābes un vēl citu savienojumu. Tādā veidā ticis šķīdināts urānu saturošais cements smilšakmeņos un radioaktīvais šķīdums izsūknēts un nogādāts urāna bagātināšanas kombinātā Stražā pie Ralskas. Pazemes ūdeņu un šķīdumu migrācijas ietekmē radioaktīvais piesārņojums izplatās, un tas ir gan grūti kontrolējams, gan vēl grūtāk ierobežojams. Piesārņojuma samazināšana notiek ļoti lēni, pakāpeniski veicot šķīdumu izsūknēšanu. No izsūknētā šķīduma kompānija “Diamo” mūsdienās iegūst 20 tonnas urāna gadā.
Pēc vairāku recenzentu atzinuma, grāmata “Čehija – vulkānu zeme” nav tūrisma ceļvedis, tomēr var noderēt zinātkāram lasītājam un vienkāršam Eiropas apceļotājam, tāpat arī zināšanu paplašināšanai tūristu grupu gidiem.
Ruta Rulle, latviešu valodas un literatūras skolotāja
Ivaru Strautnieku pazīstu kā zinošu stāstnieku un patriotu. Kopā ar viņu un savu audzināmo klasi pa diviem lāgiem esmu gājusi ekskursijās gar Vidzemes jūrmalu no Vitrupes līdz Veczemju klintīm, kur apmēram pusotru kilometru krasts ir tik ļoti noklāts ar lieliem akmeņiem, ka tur pat nav īsti, kur kāju likt. Skolēni bija sajūsmā par Ivara stāstīto. Viņa mudināti, mēs laizījām akmeņus un lūkojām saprast, kādā vidē tie atrodas.
Man ir uzdāvināta grāmata “Čehija – vulkānu zeme”. Esmu arī bijusi Čehijā, līdusi pa pazemes alām, bet par vulkāniem gan ne reizes man nebija stāstīts. Tas varētu būt interesanti.
