Līdz ar ziņām par Latvijas līdera kāpšanas sportā rīdzinieka Edvarda Gruzīša nupat izcīnīto sudrabu Eiropas čempionāta A grupas jauniešu konkurencē boulderingā daudzi, iespējams, pirmoreiz pamanīja, ka kāpšana ar tās trim disciplīnām kļuvusi par olimpisko sporta veidu. Tik tiešām – 40 pasaules labāko kāpēju, 20 vīriešu un 20 sieviešu, mērosies spēkiem jau šovasar Tokijā, bet Edvards no savām pagaidām vēl jaunieša pozīcijām varētu mērķēt uz 2024. gadu Parīzē. Tur, pēc SOK lēmuma, programmu papildinās vēl trīs ar jaunu cilvēku interesēm un urbanizācijas procesiem saistīti sporta veidi – breiks, skeitbords un sērfošana.
Ikdienas priekšstatos vairāk saistīti ar vaļasprieku un izklaidi, visaugstākās meistarības izpausmēs tie neapšaubāmi, kā jebkurš sporta veids, paģēr talantu spodrināt neatlaidīgos treniņos, kā to jau kopš astoņu gadu vecuma apņēmīgi dara arī Edvards.
“Mācos Rīgas komercskolas tālmācības vidusskolas 11. klasē, un šo variantu izvēlējos, lai varētu plānot savu laiku, dienas režīmā apvienojot treniņus, sacensības un mācības,” pastāsta septiņpadsmitgadīgais puisis, kura starptautisko panākumu pūrā jau ir zelts un sudrabs boulderingā 2018. un 2019. gada Eiropas čempionātā, bronza 2019. gada pasaules čempionātā, pirmā vieta tā paša gada Eiropas kausu kopvērtējumā, bet “kovid” ierobežojumu ietekmētajā 2020. gada sezonā izmēģināti spēki arī Eiropas čempionāta pieaugušo konkurencē, izcīnot devīto vietu.
“Savas ģimenes iedvesmots, kāpšanas sportā sāku trenēties kopš astoņu gadu vecuma,” atklāj Edvards, kura mamma ir savulaik aktīva kāpēja un tagad sertificēta šā sporta veida trenere Linda Gruzīte, bet savu pieredzi un atbalstu nekad neliedzošais brālēns – Latvijas vadošais klinšu kāpējs un pieaugušo izlases līderis Rolands Ruģēns.
Iekļauts Latvijas jauniešu un pieaugušo izlasē, Edvards pārstāv Latvijas Alpīnistu savienību, kuras prezidents Normunds Reinbergs šoreiz ir “Ziņu” sarunbiedrs un līdz ar jaunā olimpiskā sporta veida attīstības niansēm atklāj arī savu saistību ar pērn jaunrades namā “Junda” Jelgavā uzbūvēto boulderinga sienu.
– Boulderings, grūtā kāpšana un ātrumkāpšana – šo trīs disciplīnu kopums noteiks rezultātu olimpiādē pirmoreiz iekļautajā kāpšanas sportā Tokijā. Kas katrā no tām atšķirīgs?
Tokijā, kur kāpšanas sports tika ielikts papildprogrammā, rezultātu tiešām noteiks visu trīs disciplīnu kombinētā ieskaite jeb daudzcīņa, bet Parīzes olimpiādei jau apstiprināts variants ar ātrumkāpšanu atsevišķi un otru disciplīnu ar grūto kāpšanu un boulderingu apvienojumā. Saistībā ar Edvarda plāniem tas būtu ievērojami pateicīgāk, jo katra no disciplīnām prasa gan specifiskas īpašības, gan arī treniņu iespējas. Ātrumkāpšanā uzvarētājs ir tas, kurš uzkāpj visātrāk, – vertikālā “skriešanās” notiek pa mīnus 5 grādu leņķī 15 metru augstumā izvietotu standarta aprīkojuma sienu. Pasaules rekords šajā disciplīnā, ja nemaldos, ir ap piecarpus sekundes. 15 metru – tas būtu aptuveni sešu stāvu augstums. Grūtajā kāpšanā uzvar tas, kurš pa līdzīga augstuma sienu uzkāpj visaugstāk. Maršruts ir katrreiz cits un sarežģīts, drošināšana notiek ar virvi, kāpējam to ieāķējot atsaitēs uz sienas. Boulderingā, kur savukārt svarīgs ir eksplozīvais spēks un reizē veiklība, ap četru metru augstumā izvietoti četri iepriekš neredzēti maršruti jāpieveic četrās minūtēs iespējami mazāk mēģinājumos, un vienīgais “drošinātājs” ir grīdas paklājs.
– Edvarda rezultāti Eiropas čempionāta kvalifikācijā un pēc tam finālā – 4T5Z/7 12 un 3T4Z/7 12. Ko tie boulderingā izsaka?
Maršrutā, kas parasti veidots no 12 aizķerēm, tiek fiksēti divi rezultāti. Augšējā, kur mērķis ir pieskarties ar abām rokām, ir virsotne jeb “tops”, ko apzīmē burts T. Kaut kur ap vidu ir vēl viena aizķere, kurai jāpieskaras, – tā sauktā zona jeb starpfinišs, ko apzīmē Z. Kad visi četri maršruti noteiktajā laikā izkāpti, vērtē, cik reižu tikts līdz virsotnei un cik nofiksēta zona, bet cipari aiz šķērssvītras rāda attiecīgi mēģinājumu skaitu. Teorētiski tas var būt neierobežots, taču katrs no mēģinājumiem iztērē spēku un galu galā vienāda rezultāta salīdzinājumā var maksāt arī ieņemto vietu.
– Vai Latvijā ir pietiekami vietu, kur visās disciplīnās trenēties?
Atbilstoši starptautiskam mērogam varbūt ir viena. Ātrumkāpšanā, tādu nav vispār, jo iespējas etalona sienas izbūvei ap sešstāvu augstumā pagaidām nevienā projektā neatrodas. Grūtajā kāpšanā vistuvāk starptautiskajam līmenim varbūt ir siena Ventspilī. Ar boulderingu vienkāršāk – tur tikai tie četrarpus metri vajadzīgi, un sienu ir vairāk. Pazīstamākā no tām boulderinga centrā “Falkor” Rīgā, kur trenējas arī Edvards. Jebkurā gadījumā, ja gribētu Latvijā sarīkot starptautiskas sacensības, tad šim pasākumam sienas būtu jābūvē no jauna.
– Boulderinga siena tapusi arī pie mums Jelgavā jaunrades namā “Junda”, kur to izmantot pagaidām gan liedz epidemioloģiskie ierobežojumi. Varbūt esat to redzējis?
Esmu gan, un arī piedalījies izbūvē, ko pēc “Jundas” iniciatīvas un attiecīgās iepirkuma procedūras realizēja specializētais uzņēmums SIA “Murus”. Telpa, kurā tā ierīkota, ir neliela, taču trenēties tur var. Siena pati faktiski ir “balts papīrs”, un tas, kādus maršrutus tur uzskrūvēt, būs attiecīgā interešu pulciņa un iestādes vadības ziņā.
– Atgriežoties pie Latvijas olimpiskajām cerībām, – vai Edvards ar saviem sasniegumiem nevar pretendēt uz vietu Olimpiskajā vienībā?
Pagaidām viņš tai nekvalificējas, taču nākamajā gadā, kad arī mazajām federācijām būs paredzēta iespēja nominēt vismaz vienu cilvēku Olimpiskajai vienībai, mūsu Alpīnistu savienība par to lems, un pilnīgi iespējams, ka tas būs Edvards.
– Augsti kāda sportista sasniegumi mēdz attiecīgajam veidam piesaistīt lielāku interesi un jaunus dalībniekus. Vai tas nevarētu notikt arī līdz šim pārsvarā par izklaidi un vaļasprieku uzlūkotajā kāpšanas sportā?
Kāpšana tāpat kā jebkurš cits sporta veids, ar ko cilvēki nodarbojas, lielākajai daļai ir aizraušanās. Palūkosimies kaut vai uz skriešanu – cik vieglatlētu piedalās olimpisko disciplīnu sacensībās un cik vienkārši skrien pa ielu vai mežu. Līdzīgi ir ar kāpšanu, kas patiesībā nav nekas unikāls. Sienas ar tai nepieciešamajiem elementiem pēdējos desmit gados uzbūvētas vai katrā pagalma rotaļu laukumā. Rāpšanās vai kāpšana iekļauta arī uz prasmēm orientētās izglītības “Skola 2030” sporta programmā. Nopietnākai sporta veida attīstībai gan, protams, nepieciešama jau cita līmeņa infrastruktūra, bet ar šo problēmu pie mums patiesībā cīnās visi sporta veidi.
– “Īstam” boulderingam tāda pagaidām pieejama tikai “Falkor” centrā?
Nē, kāpēc? Ir vēl citi centri Rīgā, ir bērnu un jauniešu centrs Daugmalē un nodarboties iespējams arī citviet. Esmu dzirdējis, ka kāpšanas sienas izbūve paredzēta arī Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas renovācijas projektā. Latvijas sacensībās kāpšanas sportā 2019. gadā piedalījās vairāk par 220 cilvēku.
– Pēc Edvarda spriežot, lai tiktu līdz augstiem panākumiem, “kāpiens” jāsāk jau pirmklasnieka vecumā, vai ir tomēr arī citi piemēri?
Pieņemu, ka kāpšanā var diezgan ātri progresēt arī pusaudža gados, bet agram sākumam noteikti ir priekšrocības. Latvijā nav daudz cilvēku, ar ko salīdzināt. Arī Edvardam grūti atrast konkurentu. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kāpšana pie mums vēl tikai ienāk un attīstība notiek lēni. Izmantojot iespēju, gribētu iespraust arī mūsu asociācijas un savu viedokli par valsts sporta politiku, kas lielā mērā ir diskriminējoša, jo daudzos veidos balstās uz vecāku finansiālajām iespējām. Patlaban notiekošās diskusijas par 10 prioritārajiem sporta veidiem, kuri acīmredzot varētu gūt lielāku atbalstu pat neatkarīgi no rezultāta, ir tikai vēl viens solis šīs diskriminācijas virzienā. Piramīdu ar platu pamatni un čempionu augšgalā Latvijā ne katrā sporta veidā var uzbūvēt, bet spožs talants var uzspīdēt jebkurā, un ir svarīgi attiecīgā brīdī atbalstīt arī to.
