Piecdesmit gados kopš Jelgavas Specializētajā peldēšanas skolā sākta sagatavoto sporta meistaru uzskaite ierakstu skaits tuvojas astotajam desmitam. Ar 78. numuru pēc nupat Rīgā Ķīpsalas baseinā aizvadītajām starptautiskajām sacensībām “Latvian Qualification Meet 2021” šo sarakstu papildināja Laura Šinkus, izpildot normatīvu 50 metru distancē uz muguras.
Lauras trenere Anželika Paegle teic, ka rezultāts nav nācis negaidīts. “Ļoti tuvu normatīva izpildei bijām jau pirms pandēmijas, bet pirmie ierobežojumi atnāca kā negaidīta atpūta. Kad varējām atkal atgriezties ūdenī, jau pirmajās sacensībās kļuva skaidrs, ka rezultāti ir pasliktinājušies, un mērķtiecīgi sākām strādāt, lai tie atgrieztos. Sava veida izaicinājums Laurai bija arī pirmais gads citā skolā – pāreja no 4. vidusskolas uz Jelgavas Valsts ģimnāziju – un attālinātās mācības. Bet Laura nepadevās, visu to izturēja un arī vidējo atzīmi skolā tur līmenī,” trenere atzīst, ka viņai ir prieks par tādiem neatlaidīgiem sportistiem, kuriem šīs īpašības noderēs arī dzīvē.
Atgriežoties pie minētā sporta meistaru saraksta, jāpiebilst, ka ar 14. numuru tajā savulaik ierakstīta pati Anželika, ar 15. numuru – Lauras tētis Valērijs Šinkus, bet ar 65. numuru – brālis Vladimirs. Pašas ģimenē jaunā sporta meistare, tātad, ir “numur trīs”.
– Normatīvu izpildīji 50 metros uz muguras. Vai šī ir tava mīļākā distance, kurai veltī vairāk laika un vērības arī treniņos?
Es teiktu, ka manas mīļākās distances ir visi “piecdesmitnieki”. Kur nav jāsadala spēki. Vienkārši jāpeld maksimāli un nav jādomā, kur taisīt paātrinājumu un kur piebremzēt.
– Tātad esi sprintere. Bet sacensību rezultātu sarakstos var atrast, ka esi arī peldējusi 400 metrus uz muguras.
Jā, reizi gadā mēs Jelgavas čempionātā peldam garās distances – 400 un 800 metrus. Tad es parasti peldu 400 uz muguras un 800 kraulā.
– Sprinterei varētu būt salīdzinoši grūti.
Varbūt pirmos 200 metrus, bet pēc tam “pierodi”.
– Treniņos jau gan droši vien arī kilometri sanāk?
Treniņi ir dažādi. Dažos peldam tikai garos gabalus, citos tikai “sprintojam”, citreiz atkal vairāk uzmanības pievēršam pagriezieniem un finišam. No stiliem vairāk vērības sanāk mugurai un kraulam, jo pārsvarā tos peldu sacensībās, bet treniņā vienu muskuļu atslodzei un citu noslodzei izmantojam visus veidus. Kā kuru reizi, bet vidēji treniņā kādus trīs kilometrus tiešām nopeldu.
– Esi bijusi medaļniekos arī brīvā stila distancēs. “Ziņu” arhīvā atradu informāciju par zeltu 4×100 metru brīvā stila stafetē Baltijas čempionātā pagājušā gada martā, kur Latvijas izlases četriniekā peldēji kopā ar Ievu Maļuku. Vai labprāt peldi stafetes? Ar ko tās ir īpašas?
Stafetes ar īpašo komandas garu un emocijām man patīk ļoti. Protams, ir arī lielāks satraukums, jo komandu nedrīksti pievilt un katra nianse ir ļoti svarīga. Jelgavas komandā kombinētajā stafetē parasti man uztic posmu uz muguras, bet, jā, citreiz piedalos arī brīvā stila stafetē.
– Ja vēl par to muguru – vai šis stils tev paticis un padevies kopš mazotnes?
Kad sāku iet peldēšanas skolā, mans pirmais stils kādus pāris gadus bija brass, bet ar laiku pārgāju uz muguru. Savā ziņā tas varbūt bija ceļgalu dēļ, kas man it kā augšanas procesā sāka sāpēt.
– Vai atceries, kā iemācījies turēties uz ūdens?
Peldēt mūs abus ar brāli un arī citus “mazos radiniekus” iemācīja tētis. Bet turēties uz ūdens pirmoreiz sāku, kad visa ģimene bijām aizbraukuši atpūtā uz Kanāriju salām. Divi gadi man bija toreiz.
– Kad un kā nonāci Jelgavas Specializētajā peldēšanas skolā? Ja ar šo sportu saistīti gan tētis, gan brālis, varbūt arī nebija citas izvēles?
Daļēji varbūt jā, taču man pašai vienmēr šķitis, ka peldēt ir forši un tā arī ikdienas dzīvē ir vērtīga māka. Brāļa rezultāti arī, protams, iedvesmoja, un gribējās tādus sasniegt pašai.
– Ar savu sporta meistares nozīmīti nu esi brālim un arī tētim pievienojusies. Vai zini, kādā stilā un distancē viņi šo normatīvu izpildīja?
Tētis 200 metros brasā, viņš vispār bija brasists. Brālis pirmoreiz 100 metros kompleksā, bet pēc tam arī citos veidos.
– Vai jūsu abu mamma arī ir peldētāja?
Mamma prot peldēt, bet ar sportu neaizraujas. Viņa ir angļu valodas skolotāja, un mammas joma ir zinības.
– Tas varētu nozīmēt, ka tev sports turas līdzsvarā ar mācībām? Vai esi jau domājusi par profesijas izvēli?
Sports man ir mācījis savu dienu saplānot tā, lai visam pietiktu laika. Mācījis pārvaldīt stresa situācijas, kas palīdz eksāmenu vai kontroldarbu brīžos. Mācījis arī lietas izdarīt līdz galam. Pirmo gadu mācos Jelgavas Valsts ģimnāzijā, 10. klasē ar padziļinātu bioloģijas un ķīmijas virzienu. Grūti priekšmeti, bet man patīk. Par profesiju vēl konkrētas domas nav, taču šķiet, ka ar sportu un peldēšanu tā nebūs saistīta.
– Kādu daļu tava dienas režīma paņem peldēšana? Kāds vispār tev salīdzinoši šķiet aizvadītais mācību gads šajā “koronas” sarežģītajā situācijā?
“Kovida” dēļ katru dienu varam peldēt tikai pusotru stundu. Pirms tam parasti ko padaru arī sausajā treniņā. Divas dienas nedēļā darbojamies pie fiziskās sagatavotības trenera. Kad pandēmija tikko sākās un kādu laiku baseinā pat nevarējām iet, bija ļoti grūti piespiesties ko padarīt un acīmredzami zaudēju savu sportisko formu. Tagad viss iet uz labo pusi. Treniņi ir sešas dienas nedēļā, un tikai svētdiena brīva. Bet, ja dienu pareizi saplāno, tad arī mācībām laika atliek.
– Daži baseina peldētāji izmēģina arī, kā ir ziemā būt “ronim”. Ko tu par to domā?
Tētis ar to nodarbojas, un, ja nemaldos, pat kādu medaļu ir izcīnījis. Kādreiz, ziemas peldētāju sacensībās uz viņu skatoties, likās – kas tur tos 25 metrus nenopeldēt, bet tagad saprotu, ka aukstā ūdenī tas nemaz tik vienkārši nav. Man nepatiktu, bet pēc pirts ieiet varu.
– Un par sacensībām atklātā ūdenī? Vai esi kādreiz tādās piedalījusies?
Kādas pāris reizes esmu pārpeldējusi Lielupi, bet sacensībās – nē, tādi gari gabali man šķiet par grūtu. Baseinā redzi, kur tu peldi, tas ir pavisam kas cits.
– Tuvojas vasara, “parastie cilvēki” gaida siltāku laiku, lai dotos uz pludmalēm. Kā ar sportistiem? Varbūt cer, ka pēc iespējas ilgāk būs atvērts baseins? Kādām sacensībām vēl šovasar gatavojies?
Siltumu tiešām gaidu – kad varēs daudz vairāk laika pavadīt ārā. Par tām pludmalēm – ir jauki pabūt jūrmalā vai kur citur pie ūdens, arī papeldēt vienkārši tāpat kaut kādā “brasiņā”. Bet pirmajā vietā, protams, treniņi, kas mums ir arī vasarā – līdz jūlijam. Un tad jau vairs daudz laika pludmalēm neatliek. Kādi starti vēl būs šovasar, īsti nezinu, bet vienas sacensības ar Latvijas čempionāta programmu plānojas jūnija vidū, varbūt pat Jelgavā.
