No
savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka
rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams
palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai. Vēlos saprotamā valodā
iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares
ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos
atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un
mājdzīvniekiem.
Šogad
rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā
izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties
biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā
pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas
pārtraukšana 2006. gadā.
Šobrīd
rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras
specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši,
rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ
Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un
klimatiski pamatotas.
Rapši
ir laukaugu kultūra, kas lieliski aug Latvijas apstākļos, ir ekonomiski
pamatota un ir ļoti noderīga augu sekā kā augsnes uzlabotājs augkopības
saimniecībās. Tieši rapsis un pākšaugi ir tās kultūras, kuras audzē starp
graudaugiem, lai iegūtu labas ražas un nebūtu jālieto tik daudz augu
aizsardzības līdzekļu, kas ir diezgan dārgs pasākums. Arī rapsi un zirņus
nedrīkst audzēt vairākus gadus pēc kārtas, jo mēs riskējam augsnē uzkrāt
slimību ierosinātājus, kas mūsu nākamo ražu var ļoti būtiski samazināt.
Rapsis palīdz atgriezt daļu slāpekļa
Varu
apgalvot, ka rapsis nekādi nenoplicina augsni, tieši otrādi, tas palīdz augsnei
atjaunoties graudaugu audzēšanas starplaikā. Rapša sakne, kas sniedzas
ievērojami dziļāk par graudaugu saknēm, palīdz irdināt augsnes dziļākos slāņus,
turklāt spēj piesaistīt no tiem augsnē esošo slāpekli, ko vairs nevaram
aizsniegt ar graudaugu saknēm.
Ar
rapša audzēšanu mēs spējam atgriezt atpakaļ daļu slāpekļa, kurš savādāk nonāktu
meliorācijas sistēmās, tālāk novadgrāvjos un ūdenstilpnēs. Turklāt pēc ražas
novākšanas uz lauka paliek ap 7 – 8 tonnām rapša salmu, kurus iestrādājot
augsnē tiek veicināta augsnes auglība un struktūras uzlabošana.
Labu
rapša ražu var sasniegt, to pienācīgi barojot un kopjot. Faktori, kas tam
traucē, ir nezāles, slimības, kaitīgie organismi un, protams, laika apstākļi.
Ja pēdējos mēs ietekmēt nespējam un varam tikai pielāgot tiem savu rīcību, tad
ierobežot nezāļu, slimību un kaitīgo organismu izplatību rapša sējumos mēs
mākam un arī to darām.
Gliemeži var iznīcināt rapša dīgstus
Šiem
mērķiem tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi (AAL), ko dēvē arī par
pesticīdiem. AAL sīkāk sadalās vairākās grupās, no kurām galvenās ir herbicīdi
– nezāļu ierobežošanai, fungicīdi – slimību ierobežošanai un insekticīdi –
kaitīgo organismu ierobežošanai. Rapša audzēšanā vēl jāpiemin arī limacīdi, kas
ir gliemjveidīgo apkarošanas līdzeklis.
Rudenī
gan gliemeži, gan krustziežu spradži ļoti īsā laika periodā var pilnībā
iznīcināt dīgstu stadijā esošo rapša sējumu. Un neatgriezeniski. Spradžu
postījumi rudenī pēdējā laikā nav bieži novēroti, bet gliemežu invāzija kļūst
stiprāka. Ja spradžu vai gliemežu skaits sasniedz līmeni, kad tas var radīt
zaudējumus, ir jāveic to ierobežošanas pasākumi ar limacīdiem un insekticīdiem.
Augsne
ir pilna ar visādām sēklām, kuras brīvi pēc savas gribas var dīgt pat 50 gadus
pēc nonākšanas tajā. Ja mums vasarā patīk priecāties par rudzupuķu vai magoņu
lauku lielceļa malā, tas ir jauki, bet rapša sējumos gan šos, gan daudzus citus
augus mēs uzskatām kā konkurentus kultūraugam. Ja, sasniedzot kritisku
daudzumu, mēs nezāles neierobežotu, tad kultūraugs tiktu nomākts un raža būtu
niecīga vai tās nebūtu pavisam. Tas ir gluži kā mazdārziņā – ja iesējat redīsus
vai salātus un tos neravējat, uz labu ražu cerību praktiski nav.
Rapši nav ar ķīmiju piesūcināta, indīga kultūra
Pavasara/vasaras
periodā rapša laukus savā saimniecībā mēs apstrādājam divas reizes (ziemas
kviešus 3 vai 4 reizes). Pirmā apstrādes reize pienāk aprīļa beigās, kad rapsis
sāk strauji augt augumā. Šajā brīdī mēs apstrādājam rapša laukus ar augšanas
regulatoru, lai veicinātu auga zarošanos un nepieļautu rapša augu pārmērīgu
stiepšanos garumā, kas apgrūtinātu ražas novākšanu.
Pie
augšanas regulatora parasti tiek pievienoti arī mikroelementi, kas veicina
ražas veidošanos un auga noturību stresa situācijās. Rapsim labas ražas
nodrošināšanai visnepieciešamākie no mikroelementiem ir mangāns, bors un cinks.
Un te mēs nonākam pie pēdējās rapša sējumu apstrādes, kas ir izraisījusi tik
lielu ažiotāžu un ir pamatā visām sazvērestības teorijām un “fake news”,
kuras tiek radītas un tiražētas par rapša audzēšanu Latvijā.
Arī
rapša sējumus, tāpat kā citas laukaugu kultūras, apdraud dažādas slimības.
Rapša sējumos pietiek ar vienu fungicīda apstrādi, lai ierobežotu krustziežu
sausplankumainības un baltās puves attīstību. Zaudējumi no baltās puves
radītiem ražas zudumiem, to savlaicīgi neierobežojot, var sasniegt pat trešdaļu
no ražas. Toties šis smidzinājums ir jāveic, kad rapši atrodas pilnziedā un sāk
birt pirmās ziedlapiņas. Tas arī ir galvenais traču iemesls – smidzinātājs
ziedošā rapša laukā.
Vēlos
uzsvērt, ka jau gadus desmit insekticīdu lietošana ziedošās laukaugu kultūrās,
tai skaitā rapsī, lai neradītu kaitējumu apputeksnētājiem, ir atļauta tikai
nakts laikā no pulksten 22 līdz 5. Turklāt ar šo gadu no atļauto AAL
saraksta ir izņemti visi sistēmas tipa insekticīdi, kuri nodrošināja auga
aizsardzību pret kaitīgo organismu ietekmi ilgstošākā periodā.
Lai
būtu objektīvs, arī piebildīšu, ka šajā rapša attīstības fāzē, smidzinot
fungicīdus pret slimībām, agrāk tika pievienots arī insekticīds, lai ierobežotu
sēklu smecernieka un citu kaitīgo organismu izplatību. Tomēr savā saimniecībā
šogad mēs pie fungicīda slimību apkarošanai insekticīdu nepievienojam.
Neskatoties
uz to, ka likums to neaizliedz, gan mēs, gan daudzi citi lauksaimnieki šo
pēdējo smidzinājumu ar fungicīdu veicam nakts laikā, lai novērstu jebkādu
kaitējumu apputeksnētājiem un neveicinātu ažiotāžu. Tieši šī pēdējā
smidzinājuma dēļ, kurš ir jāveic ziedošā rapša druvā, ir radušies tik daudzi
mīti par rapša kaitīgo ietekmi uz vidi, dzīvniekiem un cilvēkiem. No savas
vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis
noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi,
ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.
Raundaps nav norma
Sabiedrībā
tiek sēts arī viedoklis, ka visi lauksaimnieki pirms ražas novākšanas savus
laukus smidzina ar glifosāta tipa preparātiem, tādējādi ražu nogatavinot uz
lauka, lai būtu mazāk jākaltē kaltēs. Glifosāts, ja tiek lietots pirms ražas
novākšanas, patiešām nodrošina vienmērīgāku tās gatavību, bet šeit ir vairāki
ierobežojumi un arī agronomiskie aspekti.
Pirmkārt,
lietot glifosāta preparātus kā desikantus ražas nogatavināšanai ir aizliegts.
Ja neievēro, draud administratīvais sods ar sekojošu platībmaksājumu
samazinājumu. Glifosāta lietošana rapša laukā ir atļauta tikai nezāļu
apkarošanai, kad sēklu mitrums ir zem 30%. Ražas novākšana tādā gadījumā
atļauta ne ātrāk kā 10—14 dienas pēc lauka smidzināšanas.
Savā
garajā lauksaimnieka praksē glifosātus pirms rapša kulšanas esmu lietojis divas
reizes. Tas bija gados, kad sējumi ziemas laikā cieta no sala un pavasarī tajos
izveidojās daudz tukšu vietu, kas vasaras laikā saauga pilnas ar nezālēm. Tās
ļoti traucē ražas novākšanu gan tempa, gan kvalitātes ziņā. Toreiz trīs nedēļas
pirms kulšanas apstrādājām lauku ar glifosāta preparātu. Tomēr šāda apstrādes metode
ne tikai nokaltē nezāles, tā pārtrauc arī kultūrauga dabīgo nogatavošanos un
līdz ar to samazina tā ražu.
Nevaru
noliegt, ka atsevišķi lauksaimnieki sava ērtuma labad praktizē glifosāta
lietošanu pirms ražas novākšanas, bet šajā gadījumā viņi pārkāpj likumu un
nodara kaitējumu arī savam laukam. Tomēr šie ir atsevišķi gadījumi, un tie nav
jāuztver kā masveida process, ko veic ikviens lauksaimnieks.
Apvainojumi ļoti sāpina lauksaimniekus
Latvijas
lauksaimnieki nedzīvo un nestrādā atrauti no kopējās Eiropas lauksaimniecības
politikas un tendencēm tajā. Eiropa ir pasaules līdere vides jautājumu
risināšanā, tai skaitā lauksaimniecībā. Pēdējo 10 gadu laikā no aprites ir
izņemti ļoti daudzi AAL, kuri bija radījuši šaubas par atbilstību augstajiem
vides aizsardzības standartiem.
Šis
process joprojām turpinās, un nozare meklē risinājumus, lai nodrošinātu gan
lauksaimnieku vajadzības, gan vides prasības un apmierinātu pārējās sabiedrības
prasības. Arī Latvijas lauksaimnieki ir pakļauti šīm tendencēm un veiksmīgi
pieņem jauno realitāti, bet viņus ļoti sāpina un aizvaino dažu indivīdu
izteiktie nievājošie un klaji apvainojošie apzīmējumi.
Pērn
rudenī, raugoties uz pieaugošo dezinformācijas apjomu par rapša sējumu kaitīgo
ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem, nolēmām veikt rapša sēklu laboratorijas
izmeklējumus uz AAL atliekām rapša sēklās. Paņemot paraugus no savā saimniecībā
izaudzētajām rapša sēklām, nodevām to BIOR institūta laboratorijā analīžu veikšanai.
Lai gan nebijām lietojuši, papildus pasūtījām izmeklējumu uz glifosāta
atliekvielām. Analīzēs netika atrasts nekas.
Latvijā
šādu zemnieku saimniecību ir tūkstošiem. Pasūtot analīzes, to rezultāti būtu
identiski. Atsevišķus gadījumus, ko nozare nosoda un vēlas izskaust, nedrīkst
projicēt uz visiem lauksaimniekiem. Mēs neesam ne indētāji, ne masu slepkavas.
Mēs mīlam savu darbu, ko darām, un savu zemi, ko kopjam. Mūsu lauki nav tikai
mūsu darba vieta. Tā ir vide, kurā mēs dzīvojam, kur uzturamies ikdienā, kur
aug mūsu bērni un mazbērni.
Foto: publicitātes
