Turpinājums.
Sākums 27. maija “Zemgales Ziņās”
Aujam kājas un dodamies īstenot pagājušā gada rudenī izloloto pāris dienu ceļojumu. Kas var būt labāks kā nozust priežu mežu takās, doties pastaigās gar jūru un apskatīt varenās bākas. Mūsu maršruts vīsies gar Rīgas līci no Ragaciema līdz Kolkai un Baltijas jūras krastu no Kolkasraga līdz Ventspilij. Visa maršruta garumā ielūkosimies senos zvejnieku ciematiņos, kas stiepjas viens aiz otra, un rokas stiepienā aizsniedzama jūra. Izstaigāt dabas takas un apbrīnot staltās bākas, kurām piemīt īpaša pievilcība. Tās kuģiem rāda ceļu un brīdina par briesmām. Bākas ir vēstures pieminekļi.
Roja
Iebraucot Rojā pa Selgas ielu, mūs sagaida liels, balts uzraksts “Roja”. Roju mēdz dēvēt arī par vasaras galvaspilsētu, jo apmeklētājiem iespējams baudīt šalcošo jūru, baltās smiltis, dārzu krāšņumus un vietējo viesmīlību. Roja ir sena osta un kuģu būvniecības centrs pie Rojas upes ietekas Rīgas līcī. Mūsdienās Rojas osta ir septītā lielākā Latvijā. Savulaik Roja bija slēgtā zona – šeit atradās PSRS armijas robežsargu postenis.
Iekārtojamies viesu mājā un dodamies iepazīt apkārtni. Diemžēl mūsu ieceri pārtrauc uznākušais spēcīgais lietus un atliek vakara nogali pavadīt naktsmītnē.
Nākamajā rītā apskati sākam ar Rojas Jūras dižakmeni. Jūrakmens atrodas jūrmalas akmeņainajā daļā un ir viens no lielākajiem Latvijā. Iespaidīgā akmens apkārtmērs ir 12,5 metri, bet augstums – 2 metri. Turpinot ceļu pa Selgas ielu, nonākam pie Jūras zvejniecības muzeja. Muzeja ekspozīcijā var uzzināt par piekrastes zvejniecības un kuģniecības vēsturi no senatnes līdz mūsdienām, par novada veidošanos un vēstures notikumiem. Muzejs gan pašlaik apmeklētājiem slēgts. K.Valdemāra alejas sākumā uzstādīts piemiņas akmens Krišjānim Valdemāram – Lubezeres (Rojas) jūrskolas dibinātājam. Daudziem pazīstams K.Valdemāra aicinājums: “Latvji, brauciet jūriņā! Krājiet zeltu pūriņā!”
Talsu autoceļa kreisajā pusē kapsētas vidū stalti stāv Rojas evaņģēliski luteriskā baznīca. Sākotnēji tā celta no koka, bet 18. gadsimta beigās pārbūvēta par mūra baznīcu. Kāpu ielas galā sākas brīvdabas taka gar Rojas upi. Takas sākumā upes krastā izveidota labiekārtota vieta, kur upē ietek Rojas avots. To iecienījuši vietējie iedzīvotāji, lai piepildītu savus traukus ar garšīgo ūdeni.
Pirmatnīgajā mežā ieskautā dabas taka piedāvā trīs dažāda garuma lokveida maršrutus – 2, 7 un 15 kilometru, katra distance atzīmēta ar savu krāsas norādi. Spēku taupīšanai mēs izvēlamies pieveikt īsāko distanci. Brīvdabas takā ceļotājiem iekārtotas atpūtas vietas ar soliem, galdiem, atkritumu urnām, šūpolēm, labierīcībām, vingrošanas konstrukcijām, kā arī ugunskura un telšu vietām. Upes krastus apdzīvo bebri un ūdri, mežā sastopamas stirnas un mežacūkas, dažādu sugu putni. Rojas upe bagāta ar asariem, nēģiem, forelēm un līdakām. Noejai pie upes daudzviet ierīkotas kāpnes. Rojas upe populāra laivotājiem.
Pārbraucot pāri tiltam pār Rojas upi, turpinām ceļu pa Ostas ielu pludmales virzienā. Gar smilšaino pludmali izvietotas koka pastaigu laipas, soliņi, bērnu rotaļu laukums, āra duša. Pludmales apmeklētājus sagaida vides objekts “Zilais cerību sivēns”. Nesteidzīgā pastaigā pa pludmali aizejam līdz Rojas ostas akmeņainajam molam. Atceļā piestājam pie modernās brīvdabas estrādes, kas ir vasaras pasākumu norises centrs Ziemeļkurzemē. Tā ir atklāta tipa celtne ar jumtu, un tās skatuve pašreiz ir lielākā Latvijā.
Pirms Pūrciema, autoceļa P131 Tukums–Mērsrags–Kolka labajā pusē, atrodas Pūrciema baltā kāpa. Tā veidojusies pirms 6000 gadiem, Baltijas jūras priekšteces – Litorīnas jūras – laikā. Īsa lokveida dabas taka 900 metru garumā ar vairākiem stāviem kāpumiem augšup. Taka ved caur priežu mežu ar dēļu laipām, kur izvietotas vairākas skatu platformas. No tām iespējams vērot lielisko skatu uz smilšu atsegumiem un Pilsupīti, kas vijas kāpu pakājē.
Aiz Melnsils ciema, uz Rojas un Dundagas novada robežas, esam nokļuvuši Slīteres nacionālā parka teritorijā. Vietā ar maz pārveidotu dabu. Iebraucot Slīteres nacionālajā parkā, kreisajā pusē ir stāvlaukums, kur novietot auto. No stāvvietas līdz stāvkrastam cauri priežu mežam ved 300 metru garā, labiekārtotā Ēvažu dabas taka. Ēvažu stāvkrastā ierīkota skatu platforma un kāpnes uz liedagu. Brīnišķīga vieta, no kuras paveras skaists skats uz piekrasti un līci. Pa kāpnēm nokāpjam līdz pludmalei.
Kolkasrags
Kolkasrags ir lielākais zemesrags Latvijā. Burvīga vieta, kur satiekas divas jūras – Rīgas līča un Baltijas jūras viļņi. Tas ir tālākais Kurzemes ziemeļu punkts. Vējainā pludmale ir kā radīta, lai klausītos, kā vēja dziesmas dzied jūra. Raga sēklis zem ūdens stiepjas apmēram sešus kilometrus līdz Kolkas bākai. Teika stāsta – Kolkasragu esot uzbēris velns, taisot ceļu uz Sāmsalu.
Kolkasraga galā apskatāmas vecās bākas drupas. Tā apkārtnē izvietoti K.Valdemāram veltītie informatīvie stendi. Kāpās uzstādīts piemineklis “Jūras paņemtiem”. Monumenta otrā pusē iekalts uzraksts “Cilvēkiem, kuģiem, Līvu zemei”. Padomju laikā Baltijas jūras piekraste no Ventspils līdz Kolkai un Rīgas līča krasts no Kolkas līdz Mērsragam bija aizliegtā zona, kur drīkstēja iebraukt tikai ar speciālām atļaujām.
Izstaigājušies pa pludmali, aplūkojam jūras krastā priežu kāpās izveidoto nelielo kempingu “Saules mājas” ar mucveida koka mājiņām. Katrai mājiņa nosaukta kāda līvu zvejniekciema vārdā. Siltās vasaras dienās tā varētu būt brīnišķīga vieta atpūtai. Kas var būt labāks, ja jūra ir pāris soļu attālumā un atrodies tālākajā zemesraga galā. Kāju vingrumam izejam nepilnus divus kilometrus garo priežu dabas taku, kur aug simtgadīgas, žuburainas priedes. Tā ved cauri kāpu mežam uz liedagu. Taka ir lokveida ar atgriešanos sākumpunktā. Pa ceļam ir divas skatu platformas un skatu tornis.
Vaide
Turpinām maršrutu pa autoceļu P124 Kolka–Ventspils, gar kuru stiepjas vēl saglabājušies senie lībiešu zvejniekciemi. Padomju laikos arī šī Kurzemes piekrastes robeža bija stingri apsargāta. Baltijas jūras Kurzemes piekrastes ciemi sevī slēpj neskartu dabu un senu kultūras mantojumu. Pastaiga gar piekrasti ir patīkama – atpūtnieku neskarta, ar vientuļām pludmalēm. Klejojot pa seno zvejniekciemu pludmalēm, tā arī nesastapām nevienu cilvēku.
Vaides piejūras ciemā uztaisām mazu pauzīti. Pie Vaides dīķa ierīkota neliela atpūtas vieta, nojume, informācijas stends un stāvlaukums automašīnām. Apskatāmas slūžas, kas atrodas uz Vecročupes zem tilta. No Vaides visērtāk un visātrāk pāri Irbes šaurumam iespējams sasniegt Sāmsalu Igaunijā.
Pitrags
Vēstures dokumentos Pitrags minēts 1582. gadā. Kā pirmie iedzīvotāji šeit ieradušies četri brāļi sāmsalieši, kuri šeit uzcēluši mājas. Vēlāk ciemā ieradušies citi un arī apmetušies uz dzīvi. Ciema centrā atrodas baptistu draudzes lūgšanu nams, pie kura ierīkots ērts autobusu un vieglo auto stāvlaukums. Pitraga jūrmalā var aplūkot steķa (mola) paliekas – kādreizējo laivu piestātni, kas par valsts līdzekļiem būvēta 1938. gadā. Gandrīz nekas no mola nav palicis, jūra to aprijusi. Tiek uzskatīts, ka Irbes šaurums iepretim Pitragam ir pati bīstamākā kuģošanas vieta Baltijas jūrā. Pēc zemūdens arheologu aprēķiniem, jūras dzelme glabā 1500 visdažādāko valstu kuģus. Mūsdienās Pitragā dzīvo ap 30 iedzīvotāju.
Mazirbe
Mazirbe ir sena lībiešu apmetne, rakstos minēta 1387. gadā. Auto atstājam pie Lībiešu tautas nama un ejam apskatīt vienīgo laivu kapsētu Latvijā. Šeit dzīvojošie ikdienā nodarbojās ar zvejniecību un laivas katrai saimei bija svēta lieta. Padomju laikā zvejniekiem tika ierobežota piekrastes zvejniecība, jo baidījās no cilvēku vēlmes ar laivām bēgt pāri jūrai uz Zviedriju. Laivām vairs nebija pielietojuma, un tās novietoja piekrastes kāpās. Daudzas laivas jau ir paņēmusi zeme, par ko liecina sūnās ieskautie karkasi.
Irbene
Padomju laikos Irbene bija PSRS slepenā pilsēta. Pilsētiņā dzīvoja kosmosa pētīšanas stacijas “Zvaigznīte” darbinieki, kuri apkalpoja radioteleskopus. Tā bija īpaši slepena vieta, kur noslēgtā teritorijā dzīvoja karavīri, virsnieki un viņu ģimenes. PSRS armijas pilsētiņa bija slepena, nepieejama, un daudzi par to pat nenojauta. Pilsētā bijis pasts, kultūras nams, skola, bērnudārzs, veikals.
Esam nonākuši spokainā vietā. Pilsēta pilnībā izpostīta. Pussabrukušas daudzstāvu ķieģeļu mājas. Laupīts uz nebēdu. Viss izdemolēts. Mājas bez logu rāmjiem, durvīm, kāpņu margām. Māju jumtus klāj zaļi krūmāji. Dzirdēts, ka nav to ieteicams apmeklēt tumsā un nakts laikā.
90. gados, padomju militāristiem pametot pilsētiņu, radiolokatori nonāca Ventspils Augstskolas īpašumā. Šeit joprojām darbojas Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs. Novērojumi astronomijā, astrofizikā, kosmosā un citi pētījumi tiek veikti ar 32 metrus grozāmo parabolisko antenu, kas ir lielākā Ziemeļeiropā un astotā lielākā pasaulē. Radioastronomijas centrs, iepriekš piesakoties, no aprīļa līdz novembrim piedāvā grupu ekskursijas. Apskatījuši spoku pilsētu savām acīm, dodamies uz Ovišiem.
Oviši
Oviši – pēdējais lībiešu ciems Ventspils novada Tārgales pagastā. Nozīmīga celtne Ovišos ir bāka – senākā bāka Latvijā. Cilindrisks mūra tornis ir baltā krāsā, augstums – 37 metri, celtniecība pabeigta 1814. gadā. Bāka iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Bākā izveidots muzejs ar nelielu ekspozīciju par Latvijas bāku vēsturi. Pie bākas var aplūkot bāku lampas, enkurus un jūras bojas. Meža ielokā netālu no bākas uzstādīts vides objekts – metālā veidots Austras koks. Austras koks ir minēts latviešu dainās un sastopams latviešu ornamentos.
