Starptautisko ģimenes dienu un savu desmito jubileju Latvijas Radio 1 raidījums “Ģimenes studija” atzīmēja ar tiešsaistes konferenci “Seši soļi ģimenes mieram un pārmaiņām”, kas skāra aktuālas ģimenes attiecību, veselības un izglītības tēmas, par kurām runāja zinoši un pieredzējuši eksperti. Mērķis – skaidrot aktuālākos jautājumus, kas ietekmē ģimenes labsajūtu, kā arī sniegt atbalstu un ieteikumus pandēmijas laika radīto problēmu risināšanā.
Gulēt ir tikpat svarīgi kā elpot un ēst
Vai jaunajiem vecākiem atļauts gulēt? Kas vairāk rada traumas – negulējuši vecāki vai miega treniņš? Miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra stāstīja par jauno vecāku miega kvalitāti un neizgulēšanās sekām, uzsverot, ka miegs ir tikpat svarīgs kā elpošana un ēšana.
Vecāki nereti domā, kāpēc bērnu nevar aizmidzināt, kāpēc viņš neguļ un mostas, vai mans bērns ir pietiekami izgulējies, bet nevelta uzmanību sev – vai viņi ir pietiekami izgulējušies. Arī sabiedrībā tiek uzskatīts, ka vecāki mazuļu pirmajos piecos sešos dzīves gados nevarēs izgulēties.
Latvijā, aptaujājot vairāk nekā 600 jauno vecāku, kuri audzina bērnus no mēneša līdz trīs gadu vecumam, secināts, ka tikai 36 procenti vecāku atzina, ka viņiem nav miega problēmu, bet gandrīz 40 procenti apgalvoja, ka viņu bērni gandrīz nemaz neguļ jau kopš dzimšanas. Speciāliste skaidroja, ka jaundzimušo negulēšana ir fizioloģiska lieta – bērniņa kuņģītis ir maziņš, bieži gribas ēst, jo ir jāaug, tāpēc viņš bieži mostas. Ap piecu sešu mēnešu vecumu zīdainis jau guļ labāk, bet naktī trīs četras reizes mostas, lai paēstu. Miegs ir pakāpenisks, ciklisks process, mainoties miega cikliem, cilvēks bieži pamostas, un ir pilnīgi normāli naktī pamosties 10 reizes. Bērniem miega cikls ir īsāks.
Pētījumi arī rāda, ka no bērniem, kuri aizmieg savā gultiņā, tikai 20 procenti guļ slikti. Savukārt no tiem bērniņiem, kuri tiek aizmidzināti šūpojot, aizmieg klēpī, rokās vai barošanas laikā, gandrīz puse gulēja slikti.
Kad izmisuši neguļošo vecāki saka: “Es vairs nevaru!” un lūdz palīdzību, sabiedrība viņus nosoda. “Bet cik ilgi viņiem gaidīt – trīs, četrus, sešus gadus?” vaicā M.Celmiņa, aicinot vērsties pie speciālista.
Lai gan aptauja tika veikta Covid-19 laikā un iespējama šī laika ietekme, tās dati liecina, ka apmēram 60 procenti vecāku bija depresijas simptomi. Tādi bija gandrīz 70 procentiem vecāku, kuru bērni guļ slikti, un gandrīz 50 procentiem vecāku, kuru bērni guļ labi. Vecāku miega trūkums saistās ar depresiju un palielinātu traumu risku bērniem, uzsver miega speciāliste.
M.Celmiņa atbalsta miega treniņu un nepiekrīt apgalvojumam, ka, atstājot bērnu raudam, viņam vairs nebūs uzticības vecākiem. Speciāliste vecākiem iesaka izmantot gulētiešanas “caurlaidi” – “vēl vienu kaut ko” (vēl vienu pasaku u.c.), sarunāšanu ar bērnu vai arī, ja ar citiem pasākumiem neizdodas, – “piekukuļošanu”.
Tāpat miega speciāliste aktualizēja diendusas jautājumu. “Pie mums ir pieņemts, ka piecus sešus gadus veci bērni pirmsskolas izglītības iestādēs guļ diendusu, bet, piemēram, Apvienotajā Karalistē daļa bērni diendusu neguļ jau no trīs gadu vecuma, un tas nenozīmē, ka skolā viņi mācīsies sliktāk. Pamēģiniet sarunāt ar dārziņu, lai jūsu bērnam tajā laikā atļauj klusiņām paspēlēties!” rosina M.Celmiņa.
Kustība – tā ir dzīvība
Fizioterapeite Baltijas Fizioterapijas centra vadītāja Elita Salgrāve aicināja pievērst uzmanību stājas problēmām, kas var rasties pandēmijas laikā, liekot vienādības zīmi starp vārdiem “mājsēde” un “mazkustīgums” un atzīstot, ka situācija pasliktinājusies jau no pagājušā gada marta.
2012. gada pētījums rāda, ka 32 procenti Latvijas iedzīvotāju ir mazkustīgi (jaunāku pētījuma datu nav). Savukārt starptautiskie pētījumi liecina, ka no biežākajiem nāves cēloņiem, sākot no 35 gadu vecuma, 20 procentu ir saistīti ar fizisko aktivitāšu trūkumu. “Tātad kustība – tā ir dzīvība,” uzsver fizioterapeite.
Pirmsskolas vecuma bērni vairāk apgūst pamatkustības – skriešanu, lēkšanu, nešanu, tveršanu, rāpošanu u.c. – un iemācās darbības, kas veido kustību pieredzi. Savukārt skolas vecuma bērni vairāk attīsta tādas fiziskas īpašības kā ātrums, spēks, koordinācija, lokanība u.c. un caur tām arī koncentrāciju, uzmanību u.c.
“Vecāku atbildība ir par kustību nodrošināšanu sev un bērniem, jo bērni mācās no pieaugušo piemēra. Vairs nevar paļauties uz sporta skolotājiem un treneriem,” atgādina fizioterapeite.
Arvien aktuālāka kļūst arī bērniem bieži atkārtotā frāze: “Sēdi taisni!”, jo, pēc speciālistes teiktā, viņai savā praksē nākas sastapt bērnus, kuru muskulatūra nespēj noturēt skeletu vertikālā stāvoklī.
E.Salgrāve saskaras arī ar tādām sūdzībām: pasliktinās garastāvoklis un miegs, aug strīdi un nesaprašanās, pasliktinās sekmes mācībās, koncentrēšanās un uzmanības noturīgums, samazinās muskuļu spēks, izturība, pazeminās pašvērtējums, novājinās stāja, palielinās muskuļu un locītavu sāpes, liekā svara problēmas.
Pasaules Veselības organizācijas bērniem līdz 18 gadu vecumam ieteiktais optimālais kustību laiks ir 60 minūtes dienā. E.Salgrāve mudina vecākus būt atraktīviem un izdomāt aktivitātes, kas var sagādāt prieku gan pašiem, gan bērniem. “Jo daudzveidīgākas kustības, jo labāk – mazāk vajadzēs meklēt speciālistu palīdzību. Orientējieties, slēpņojiet, izmantojiet tehnoloģijas,“ viņa piebilst. Ierobežojumiem ir arī pozitīvā puse – visa ģimene var būt kopā, satuvināties, radīt jaunas aktivitātes, kopīgi pārvarēt grūtības un kļūt stiprāki kā ģimene.
Bet kā pareizi sēdēt, vaicāja interesenti. E.Salgrāve atgādina, ka katram mājās jābūt iekārtotai savai darba vietai. Ieteicams pārskatīt tās ergonomiskumu, lai sēžot ceļu un gūžu locītavas atrastos 90 grādu leņķī. Jābūt muguras un jostasvietas atbalstam, lai ir viegli sevi turēt. Sēdēt pie galda vajadzētu no 40 minūtēm līdz stundai, tad piecelties un izdomāt sev tā brīža aktivitāti. Bet kā sevi motivēt? Fizioterapeite iesaka iemācīties jaunus paradumus, sākot ar mazumiņu, ar to, ko var izdarīt. “Paslavējiet sevi! Izbaudiet šo mazo uzvaru!” viņa aicina.
Velkam ārā pusaudžus!
“Psihiskajai veselībai nav laika robežas/rāmja,” skaidroja kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga. Viņa uzsvēra, cik svarīgi ir apzināties garīgās veselības sarežģījumus un meklēt palīdzību arī tad, kad krīze beigsies. Speciāliste atgādina, ka pusaudži nav mazi pieaugušie, kuri, beidzoties pandēmijai, paši tiks galā ar savām problēmām, tāpēc vecākiem nevajadzētu izlikties, ka to nav bijis.
“Pagājušā gada pavasarī to, ka viņiem ar mentālo veselību ir slikti un ļoti slikti, apgalvoja 18 procenti pusaudžu, bet šogad janvārī – jau 34 procenti. 19 procentu pieaugums – tas ir nopietns signāls. Analizējot sīkāk, pirmajā vietā ir mācību grūtības, otrajā – nomāktība, depresija, trešajā – uzmācīgas domas, ceturtajā – aizkaitināmība utt., kas liecina, ka attālinātās mācības nav piemērotas bērniem, jo viņiem ir grūti tikt galā ar mācībām,” uzskata psihoterapeite.
Pēc viņas novērotā, depresija un trauksme jauniešu vidū ir augusi, priecīgums samazinājies. “Es tagad neeju ārā”, “man bail pieiet pie cilvēkiem”, “man bail ieiet veikalā, ja nu es atnesu mājās slimību un aplipinu savu ģimeni” – pusaudžiem ir daudz trauksmainu domu. Kā ar tām tikt galā? Palielinās sociālo tīklu lietošana, vientulības sajūta, jaunieši jūtas iesprostoti telpās un ierīcēs, maz kustas.
Kāpēc jaunieši netiek galā? G.Kleinberga skaidro, ka jauniešiem, pusaudžiem ir fundamentālas attīstības vajadzības, kam ir jāiziet cauri, un tās neatceļ neviena krīze. Pirmkārt, tā ir saskarsme ar vienaudžiem. Otrkārt, emocionāla atdalīšanās no vecākiem. Treškārt, identitātes veidošanās (viņi meklē savu dzīves jēgu). Ceturtkārt, sociāla autonomija. Piektkārt, impulsu kontrole. Ja nav iespējams šo attīstību iziet, rodas attīstības grūtības, jaunieši noslēdzas, kļūst agresīvi. Viņu dabiskā attīstība tiek ļoti ierobežota. Vecāki jūtas bezspēcīgi un jautā – ko tad mums darīt?
G.Kleinberga brīdina, ka jaunietis slēps no vecākiem savu emocionālo stāvokli un uz jautājumu, kā tev iet, atbildēs ar “normāli”, tāpēc vecāki var reizēm nepamanīt bērna grūtības. Viņasprāt, vecākiem būtu jāuzmanās no attiecības graujošām frāzēm. Psihoterapeitei ir izveidots garš saraksts ar tām. Lūk, daži piemēri: “Tas ir slinkums!”, “Ko tu visu laiku vari gulēt un sēdēt savā istabā!”, “Es tavā vecumā paspēju tik daudzas lietas, un tici, man bija grūtāk!”, “Man arī ir grūti”, “Es tevi saprotu, bet tev ir jāpacenšas!” utt.
“Tas, ko dzird pusaudzis, – viņš šos tekstus pārveido: “ar mani kaut kas nav kārtībā”, “kāda jēga ko stāstīt”, “esmu nemīlams, slikts, nevērtīgs” utt.,” vecākus brīdina psihoterapeite. Viņasprāt, ir vajadzīga saruna ar jaunieti, uzklausām, ko viņš saka, un tikai tad meklējam risinājumu.
Un vēl viens psihoterapeites padoms: velkam ārā savu pusaudzi, neļaujam viņam sēdēt 24/7, meklējam draugus, aktivitātes, bet arī nenoliedzam krīzi. Tas prasīs stingru nostāju no vecākiem: gribi vai negribi, ej ārā! Nav gribi vai negribi, bet tev ir jāiet! Sāc ar 15 minūtēm. Var iedot sarakstu, lai jaunietis aiziet uz veikalu. Izvelkam ārā velosipēdus un izbraucam kādu apli utt.
Uz jautājumu, vai, daudz laika pavadot pie datora, jaunietim neizveidosies datoratkarība, G.Kleinberga uzsver, ka laikā, kad trauksmes, nomāktības, bezjēdzības un garlaicības sajūta ņem virsroku, svarīgi ir, vai jaunietim bez datora ir vēl citas intereses. Un jāpasaka: “Stop! Tev tagad ir jāizdara kas cits!”
Ilgstoši pavadot laiku tikai ekrānā, jaunieši var kļūt arī agresīvi, var veidoties atkarība. Ir svarīgi parādīt, ka es kā vecāks esmu pieejams, ja tev ir grūtības. Es pārskatīšu e-klasi un redzēšu, ka tev ir grūtības. Tomēr jauniešiem ir jāļauj saskarties ar savas neizdarības sekām (saruna ar skolotāju, papildu uzdevumi, vasaras darbi u.c.), uzskata psihoterapeite.
Nost ar pieaugušo stereotipiem
Kā pieaugušo stereotipi ietekmē skolēnu karjeras izvēli, un kas attur jauniešus izvēlēties tehniskās zinātnes? Matemātikas skolotājs un RTU Inženierzinātņu vidusskolas direktors Aleksandrs Vorobjovs stāstīja, kā mūsu stereotipi var ietekmēt bērnu karjeras izvēli, akcentējot arī to, ka skolotāji neredz iespēju starpdisciplināri mācīt matemātiku – vai nu nejūtas droši, vai uzskata, ka to nevajag. Bet 2018. gadā Latvijas Universitātē veiktais pētījums liecina, ka 40 procenti 1. kursa studentu nespēj atrisināt vienkāršu vidusskolas līmeņa uzdevumu.
Pastāv dzimumu stereotipi. Matemātikas olimpiādēs 5.–6. klašu grupā meiteņu un zēnu skaits ir līdzīgs, bet 7.–9. klašu grupā meiteņu ir mazāk nekā 1/5 daļa. Savukārt vidusskolā 10.–12. klasē olimpiādēs “visu zeltu noceļ zēni”. Pēdējos četrus gadus pasaules līmeņa matemātikas olimpiādē nav piedalījusies neviena meitene no Latvijas. Līdzīgi tas ir arī programmēšanā un ķīmijā, jo pastāv stereotips, ka eksaktā joma nav domāta meitenēm. A.Vorobjovs uzskata, ka eksaktā joma ir domāta jebkuram, kuru tā aizrauj.
Pastāv arī pieaugušo stereotipi, ka eksaktie ir “nūģi”, viņi ignorē veselīgu dzīvesveidu. Tāpat tiek uzskatīts, ka tā ir joma ģēnijiem un tas ir monotons darbs.
A.Vorobjovs katram no šiem stereotipiem iesaka likt pretī pozitīvu apgalvojumu: eksaktie ir pieprasīti, augstu novērtēti profesionāļi, aktīvi novatori veselīga dzīvesveida popularizēšanā. Darbošanās šajā jomā ir nemitīga izglītošanās un pieredzes uzkrāšana, iespējas vienmēr darīt ko jaunu.
Pasaules līmeņa pētījums rāda, ka 80 procenti jauniešu vēlas darīt sociāli nozīmīgu darbu. Bet tad nāk pieaugušais un saka: es labāk zinu, kas tev ir vajadzīgs, bieži vien balstoties uz atsauksmēm vai 20–30 gadu veciem piemēriem. Šādas vecāku rīcības sekas – kārtot eksāmenus eksaktajos priekšmetos izvēlas arvien mazāk skolēnu.
Citāts no pētījuma: “Matemātika ir vissmagākais mācību priekšmets.” (Tā uzskata 90 procenti cilvēku Indijā.)
Eksaktās jomas popularizēšanā liela loma ir pedagogiem. Taču nevajadzētu arī pārcensties. Piemēram, Igaunijā ideja mācības pārcelt uz zinātnes centriem neīstenojās, jo skolotāji nebija motivēti un sagatavoti. Savukārt RTU Inženierzinātņu vidusskolā 1/4 daļa, kas piesakās uz iestājpārbaudījumiem, ir meitenes. Šis meiteņu/puišu attiecības fenomens raksturīgs visām valstīm un ir maz pētīts, stāstīja A.Vorobjovs, aicinot pieaugušos nevis balstīties uz stereotipiem, bet ievākt informāciju un tad runāt ar pusaudžiem par profesijām.
Vai tiešām visi var būt labi matemātiķi? A.Vorobjovs uzskata, ka jā, matemātika ir disciplīnas un labas metodikas jautājums jau no pirmsskolas, un, ja bērnam blakus ir labs pieaugušais, tā var kļūt par hobiju. “Matemātika ir prāta “sports”, un visu laiku ir “jāvingro”,” tā A.Vorobjovs.
Kritums interesē par matemātiku vērojams ap 7. klasi, kad matemātikā ienāk alfabēts, abstraktas lietas, bet jaunajā standartā šīs lietas ir nobīdītas uz vidusskolu. Tādēļ pieaugušajiem ir laiks izbeigt teikt, ka matemātika ir sarežģīta lieta, un vairāk fokusēties uz ieguvumiem – tā ir labs rīks, ar ko var rīkoties, uzsver A.Vorobjovs.
Analīzes un iespēju laiks
Izglītības eksperts uzņēmuma “Edurio” skolu izaugsmes vadītājs Latvijā Gatis Narvaišs prezentācijā “Pandēmijas diagnostika 21. gadsimta izglītībai” skaidroja, kā šis laiks palīdz diagnosticēt un novērst problēmas izglītībā. Latvijas skolās pastāv milzīga atšķirība starp to, kā norit attālinātās mācības. Ir skolas, kur ir liela slodze – piecas tiešsaistes stundas dienā –, un ir skolas, kur tikai divreiz nedēļā. Liela daļa skolu samazināja apgūstamā mācību satura apjomu. Nebija citu iespēju, kā uzlabot digitālās prasmes skolotājiem, un tagad tikai daži skolotāji visā Latvijā nevada tiešsaistes stundas. Arī skolēni uzlaboja savas digitālās prasmes, apguva jaunus rīkus un lietoja tos ikdienā.
Tomēr sabiedrībā augstāk tiek vērtēti zaudējumi, ko nesusi pandēmija, nekā prasmes un pieredze, ko skolēni šajā laikā ieguvuši. “Tā ir vērtīga pieredze. Pandēmija un attālinātās mācības mums ļauj izvērtēt apgūtās prasmes un saprast to nozīmību. Ar pandēmiju saistītās tēmas mēs varam izmantot mācībās,” uzskata G.Narvaišs.
Viņš uzsver, ka skolas mērķis ir mācīt bērniem patstāvību. Tāpat varējām uzzināt, kā tikt galā ar jauniem digitālajiem rīkiem un cik gatavi bērni ir pielāgoties pārmaiņām reālajā dzīvē. Pandēmija ļāva šīs prasmes diagnosticēt, mācīt skolās un ģimenēs, parādīja, kādas zināšanas, prasmes un rakstura īpašības ir nepieciešamas jaunietim 21. gadsimtā. Viens no skolas uzdevumiem ir arī sagatavot jauno paaudzi… nākamajai pandēmijai, nākamajām krīzēm – klimata, demokrātijas u.c. “Izmantojiet šo laiku, pavērojiet bērnus! Ko izgaismo pandēmija?” vecākiem vaicāja G.Narvaišs.
Atbildot uz jautājumiem, viņš piebilda, ka atzīmju nozīmība ir pārspīlēta un skolotājiem vajadzētu sev pajautāt, kāpēc mēs vispār uzdodam šo darbu.
Tāpat eksperts uzskata, ka atgriešanās klātienē būtu jānotiek lēnām un nav jāsteidzas uzreiz atgūt visu nokavēto akadēmiskajās zināšanās. Darbs klātienē nebūs tāds, kāds bija iepriekš, varbūt daļa mācību procesa var notikt attālināti, darbus varam pildīt elektroniski u.c.
