Kā man patīk garas pastaigas attālākos Latvijas pagastos! Tieši tāpēc nevarēju palaist garām iespēju divas dienas paieties Madonas pusē. Pirmās dienas pastaiga gan ir zināms pārbaudījums un nebūt ne veiktā attāluma dēļ. Pirmkārt, iepriekšējā dienā esmu cīnījusies ar paaugstinātu temperatūru pēc otrās kovida vakcīnas un jūtu, ka ķermenis vēl nav atgriezies pie īstās jaudas, otrkārt, sanāk celties ļoti agri, jo deviņos sarunāts būt Kalsnavas arborētumā, bet, treškārt, šajā dienā bez apstājas (un tas nozīmē tiešām bez apstājas) līst.
Pastaigu tātad sāku Kalsnavas arborētumā, vispirms izmetot lociņu pa to. Kalsnavas arborētums dibināts 1975. gadā. Tā izveides pamatā bija ideja par zinātniskiem pētījumiem dendroloģijas un mežsaimniecības nozarēs, kā arī introducētu sugu pavairošanas materiāla ieguve. Arborētumā var atrast plašu skujkoku, liānu, ceriņu, rododendru un peoniju kolekciju. Kā unikāls eksemplārs tiek pieminēts tulpjukoks. Teritorijā tiek piedāvātas plašas atpūtas iespējas, par kurām vispilnīgāko informāciju iespējams iegūt dendrārija informācijas centrā. Teritorijā izvietots 25 metrus augsts skatu tornis, no kura pārskatāms viss dendrārijs, kā arī paveras apkārtnes ainava. Jūnijs varētu būt īpaši piemērots, lai dotos ekskursijā uz arborētumu, jo tur karalisko ziedu parādi uzsāk peonijas. Apskatāmas pat vairāk nekā 300 šķirņu skaistules.
Saudzējams rezervāts
No Kalsnavas arborētuma, izmetot loku pa Jaunkalsnavas centru, dodos Krustkalnu dabas rezervāta virzienā. Zinu jau, ka “Google” kartēm droši uzticēties nevar, tomēr nolemju novirzīties no P82 ceļa, pa kuru esmu uzsākusi iešanu. Iemesls tam ir ļoti slapjais laiks. Pa šo ceļu tomēr ir arī zināma autosatiksme. Viens šoferītis mani iemanās noliet no galvas līdz kājām ar dubļiem, tāpēc riskēju doties pa meža ceļu. Protams, viss notiek kā parasti. Ceļš pēkšņi izbeidzas nekurienē, un es laipoju pa sprunguļu pamatu aizaugušā pļavā, kam seko kārtīgi avenāju brikšņi līdz padusēm. Galu galā tomēr, aptuveni turot virzienu, izdodas no jauna uztaustīt meža ceļu, un tālāk jau vedas tīri raiti. Tiesa gan, vienā vietā sanāk iziet teju cauri kādas mājas pagalmam. Pie Ķepšiem atkal tieku uz lielāka ceļa, par laimi, ne tik dubļaina kā P82.
Mans mērķis ir aiziet līdz Krustkalnu skatu tornim. Kā skaidrots aprakstā, Krustkalnu dabas rezervāts dibināts 1977. gadā, lai saglabātu īpatnējos dabas kompleksus, ko veido Madonas–Trepes vaļņa reljefs. Te augstas pauguru virsotnes mijas ar dziļām ieplakām, kurās izveidojušies nelieli ezeri un purvi, kā arī daudzi avoti. Šādos apstākļos Krustkalnos ir izveidojusies bagāta augu un dzīvnieku valsts. Rezervāta platība ir 2978 hektāri. Teritorijas lielāko daļu aizņem meži. Rezervāta uzdevums ir nodrošināt ekosistēmu aizsardzību un dabisku attīstību, saglabāt sugām atbilstošus dzīves apstākļus, pētīt procesus dabā, attiecīgi plānot un veikt apsaimniekošanas pasākumus. Krustkalnu rezervātā pēta tajā sastopamās sugas, biotopus un notiekošos procesus. Pamatojoties uz iegūtajiem datiem, tiek plānoti un īstenoti pasākumi teritorijas dabas vērtību saglabāšanai: pļaušana un krūmu izciršana pļavās, krūmu izciršana un niedru pļaušana zāļu purvā.
Šo rezervātu gan nedrīkst brīvi apmeklēt, tas darāms tikai speciālista pavadībā. Vienīgais, ko drīkst apmeklēt bez pavadoņa, ir minētais skatu tornis, kas atrodas pie ceļa Mārciena–Ļaudona. Rezervāta informatīvajā aprakstā paskaidrots, ka rezervātus dibina vietās, kur saglabājušās cilvēku mazietekmētas ekosistēmas un retas, izzūdošas sugas. Šo vērtību saglabāšanai nepieciešams novērst tiešas cilvēka darbības – troksni, nomīdīšanu, ugunsgrēkus, piesārņojumu, sugu atradņu apzinātu vai neapzinātu postīšanu un iznīcināšanu.
Kā vēsta informācija, Krustkalnu rezervātā sastopamas visas parastās meža putnu sugas, kā arī daudz retu un īpaši aizsargājamu putnu sugu. Interesantākās un retākās novērojamās ir melnais stārķis, trīspirkstu dzenis, baltmugurdzenis, urālpūce, bikšainais apogs, apodziņš, vakarlēpis. Rezervātā konstatēts neparasti liels mežirbju skaits. Savukārt teritorijai raksturīgākie zīdītājdzīvnieki ir mežacūka, stirna, alnis, lapsa, meža cauna. Nelielās upes un ezerus apdzīvo bebri, ūdri un Amerikas ūdeles. Novēroti arī lūši un vilki. Īpaši aizsargājamas dzīvnieku sugas rezervātā ir ūdrs, vilks, lūsis, grauzējs meža sicista, kā arī vairākas sikspārņu sugas.
Tāpat Krustkalnu rezervātā galvenokārt mīt mežiem raksturīgās kukaiņu sugas. Bagātīgās barības bāzes dēļ šeit samērā bieži izplatīti tādi tauriņi, kas citur Latvijā ir reti sastopami, – sausseržu raibenis, spuļģīšu lapsprīžmetis, uzpirkstīšu ziedsprīžmetis u.c. No retām un aizsargājamām dienas tauriņu sugām Krustkalnos novērojams apšu un kārklu zaigraibenis, čemurziežu dižtauriņš, apšu raibenis, sausseržu raibenis. No naktstauriņu sugām – rudais pāvacis un pelēkais pāvacis, ošu ordeņpūcīte un nātru lācītis. Aizsargājamās retās vaboles – zilā eļļasvabole, marmora rožvabole, blāvā briežvabole un komposta degunradžvabole.
Lielāko daļu rezervāta platības klāj mežs. Atkarībā no reljefa un mitruma apstākļiem Krustkalnos sastopami dažādi meža tipi, kas nodrošina dzīves vidi daudzām retām un aizsargājamām augu sugām. Relatīvi sausajās nogāzēs aug klinšu kaulene, pūkainā zemzālīte, zilā vizbulīte. No retajiem augiem konstatējams šaurlapu lakacis, meža silpurene, melnā dedestiņa, lielziedu uzpirkstīte. Ieplakās, upju un ezeru krastos sastopama lēdzerkste, purva dzeguzene, kā arī retāki augi – Sibīrijas mēlziede, kamolainā ežgalvīte, dižā aslape, rūsganā melncere, Lēzeļa lipare. Pļavās atrodami tādi aizsargājamie augi kā pļavas linlape, Sibīrijas skalbe, trejziedu madara un dzeltenā akmeņlauzīte.
Nakts muižā
Pēc šajā dienā noietajiem aptuveni 23 kilometriem esmu slapja līdz pēdējai vīlītei. Tāpēc esmu gluži laimīga, kad, nonākot paredzētajā naktsmītnē Mārcienas muižā, var beidzot uzvilkt ko sausu.
Par šo vietu atrodama informācija, ka Mārcienas pils (tā nav tagadējā muižas ēka, pils drupas atrodas apmēram 10 kilometru attālumā no Madonas) pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā, kad uzcelta pirmā kungu māja.
Ap 1830. gadu Mārcienas pils bijusi liela trīsstāvu ēka ar velvētiem pagrabiem un kārniņu jumtu. Pēc nostāstiem, pils gājusi bojā ugunsgrēkā 1918. gadā, to aizdedzinājis barons fon Maidels un pats nošāvies, nespēdams pieņemt padomju sarkano teroru, kas tajā laikā plosījās Vidzemē. Divi dēli un sieva pirms tam aizsūtīti drošībā uz Vāciju. Šiem faktiem vēsturisku dokumentālu apstiprinājumu gan neesot.
Mārcienas muiža, kurā ir viesnīca un spa kūrorts, nav Mārcienas pils. Attālums starp tām ir aptuveni 1,5 kilometri. Pēc arhīvu datiem, barona fon Maidela valdīšanas laikā šī muiža nodalīta un ar nosaukumu “Lejas patmalnieki” pārdota fon Hanšmanim. Viņš uzsāka un 1908. gadā pabeidza muižas ēku pārbūvi tagadējā izskatā. Līdz mūsdienām nesadalīts saglabājies viss vēsturiskais ēku komplekss, vienīgi dzirnavas pie ezera sabombardētas pēdējā kara laikā.
Lai arī vieta ir visai vēsturiska un interesanta, pie viesu uzņemšanas prasmēm un kvalitātes tur vēl krietni jāpiestrādā.
Uz Sauleskalnu un Jāņukalnu
Pēc Mārcienas muižas pašvako brokastu notiesāšanas dodos Sauleskalna virzienā. Sauleskalns ir ciems Madonas novada Bērzaunes pagastā, pagasta centrs. Izvietojies Paugurītes kreisajā krastā pie autoceļa P37. Apdzīvotā vieta izveidojusies pēckara gados kā Madonas rajona “Lauktehnikas” centrs. Esmu tiešām laimīga, ka, dodoties nopirkt ūdeni ceļam, pie vietējā veikala ieraugu kafijas automātu. Rīta kafija bija tik neizteiksmīga, ka ļoti kārojas iedzert normālu. Tā nu pēc brīža Sauleskalna sporta laukumā uz soliņa (pie veikala nebija, kur apsēsties) varu baudīt kārtīgu kafiju.
No Sauleskalna dodos Bērzaunes virzienā. Abas šīs apdzīvotās vietas savieno ērti ejams ceļš. Tiešām skaists posms, kur pastaigāties. Ceļa malā ievēroju kādas drupas. Vēlāk atrodu informāciju, ka tā ir Bērzaunes pareizticīgo baznīca. Tikusi uzcelta pēc tam, kad 19. gadsimta vidū pagasta zemnieki masveidā pārgājuši pareizticībā. Baznīca sagrauta 1944. gadā Otrajā pasaules karā Sarkanās armijas uzbrukumā.
Vēsturiskajā informācijā par pašu Bērzauni minēts, ka tās apkārtne bijusi apdzīvota jau no agrā dzelzs laikmeta. Par to liecina daudzie arheoloģiskie atradumi un 14 pagasta teritorijā esošie senkapi un kapu kalni. Domājams, ka pirms Bērzaunes mūra pils celšanas nozīmīgākā apdzīvotā vieta bija apmetne Aronas kalnā.
Pirmās ziņas rakstītos avotos par pašreizējā Bērzaunes pagasta teritoriju datētas ar 1229. gadu, kad Bērzaune izlēņota Rīgas arhibīskapa vasaļiem Tīzenhauzeniem. Dzimta cēlusies no Tīzenhauzenas, kas atrodas Lejassaksijā, Vācijā.
Apmēram 1340. gadā celta Bērzaunes pils, kas pamesta 17. gadsimta otrajā pusē vai Ziemeļu kara laikā. 19. gadsimta sākumā pils vietā jau bijušas drupas, vienīgi apaļais tornis vēl bijis sākotnējā augstumā. Pilsdrupas izpostītas Otrajā pasaules karā. Pēc mūra pils ir celta muižas pils, kas nodedzināta 1905. gadā. Tagadējā Bērzaunes pagasta teritorijā atradušās Bērzaunes un Grostonas muiža un divas pusmuižas – Mācītājmuiža un Kapmuiža.
Bērzaunē uzmetu aci vietai, kur, kā saprotams, stāvējusi senā pils, aizstaigāju līdz estrādei un pēc tam uz luterāņu baznīcu. Tās aprakstā minēts, ka Bērzaunes dievnams pieder pie ordeņa laikā celto baznīcu tipa ar taisnstūra draudzes telpu un šaurāko kvadrātisku altāra apsīdu un tornīti rietumu jumtgalā. 1594. baznīcas grīdā iemūrēts Bērzaunes muižas īpašnieka Johana fon Tīzenhauzena un viņa sievas Annas Kurselas kapakmens, kurš ir valsts nozīmes mākslas piemineklis. 1938. gadā Bērzaunes evaņģēliski luteriskajā draudzē bija reģistrēti 2500 locekļi. Baznīca sagrauta Otrā pasaules kara beigās, kad tā pilnībā izdega. Labā stāvoklī bija saglabājusies vienīgi sakristeja, kurā pirmajos pēckara gados draudze vēl kādu laiku pulcējas. Pēc tam, kad draudze pārstāja eksistēt, sakristeju izdemolēja. 56 gadus baznīcas ēka stāvēja drupās.
Doma atjaunot dievnamu radās jau 1985. gadā. Rīgas restaurācijas speciālisti veica vēsturiskās un tehniskās izpētes darbu, arhitekts Raimonds Aide izstrādāja rekonstrukcijas projektu. 1989. un 1990. gadā saimniecība “Gaiziņš” baznīcā veica apjomīgus būvdarbus. 2001. gada 5.augustā tika dibināta Bērzaunes evaņģēliski luteriskā draudze ar 18 locekļiem.
No Bērzaunes man vēl aptuveni desmit kilometru ejami līdz Jāņukalnam, kur plānoju finišēt šīs dienas gājienu. Jāņukalns ir ciems Kalsnavas pagastā, izvietojies pagasta rietumdaļā Svirējas krastā. Apdzīvotā vieta izveidojusies pie kādreizējās Kalsnavas pagasta valdes, skolas un Kalsnavas Svētā apustuļa Jāņa Teologa pareizticīgo baznīcas, no kuras ieguvusi savu tagadējo nosaukumu. Baznīca ir vietējas nozīmes kultūrvēstures piemineklis.
