Jelgavnieks Rodions Zeņevičs radījis filca konstruktoru bērniem, kas ne vien guvis atzinību starptautiskā dizaineru izstādē, bet jau kļuvis par bērnu iemīļotu rotaļlietu.
– Kas ir “Knop Knop”?
Tas ir mīksts filca konstruktors, kas tiek stiprināts ar plastmasas spiedpogām. Pateicoties materiālam, varam to dažādi grozīt, locīt, mīcīt un pat mētāt un droši mazgāt. Es personīgi to redzu līdzīgi kā plastilīnu vai mālu, kā vēl vienu veidošanas rīku. Mēs izmantojam diezgan vienkāršas ģeometriskas formas – taisnstūrus, kvadrātus, trijstūrus, apļus –, un, lai veidotajos tēlos parādītos dvēsele, ir arī acs detaļas. Tas ir līdzīgi kā bērnībā, kad kādai uzzīmētai abstraktai formai uzlikām divus punktus kā acis, tad uzreiz tai parādās raksturs, tā it kā atdzīvojas.
Pie šī konstruktora ir strādāts septiņus gadus. Pirms tam Mākslas akadēmijā bakalaura darbs man bija piepūšamu moduļu sistēma. Man ļoti patīk konstruktori un moduļu sistēmas, kuras var pārveidot, arī transformējamas mēbeles. Tas droši vien ir lego iespaids no bērnības. Vienmēr, strādājot pie dažādiem dizaina projektiem, paticis eksperimentēt un meklēt jaunas formas. Tādēļ, kad sāku veidot konstruktoru prototipus, gribēju, lai tas būtu produkts, rotaļlieta, kurai ir gara morālā ilgtspēja. Nereti, nopērkot bērnam jaunu rotaļlietu, pēc divām nedēļām tā jau mētājas plauktā, jo ir apnikusi. Ar šo lietu ir citādāk, jo, ja apnīk kāds tēls, to var izjaukt, salikt citu un turpināt spēlēties. Piemēram, ja ir žirafe, no tās iespējams salikt arī kaķi, lidmašīnu un ķenguru un, protams, vēl citas lietas, ko bērns pats izdomā.
– Kādu vērtību tu kā dizainers saskati materiālos, kas ļaujas pārveidei – salikšanai, izjaukšanai un atkal kā jauna salikšanai?
Vispirms tas ir dizains, kas ir jebkuras mākslinieciskās daiļrades būtība, – paņemt kādu materiālu un no tā radīt kādu jaunu formu. Es to redzu kā vienu no radīšanas veidiem. Te paveras jaunas iespējas konstruktoriem raksturīgajai sistemātiskajai pieejai. Filcs ļauj veidot mīkstas plastiskas formas, apaļās pogas ļauj detaļām rotēt, var veidot pinumus un dažādas figūras. Filcs kā materiāls ir ļoti patīkams. Saņemam no vecākiem atsauksmes, ka bērni iet ar šīm rotaļlietām kopā gulēt, un tas ir neparasti, jo, piemēram, lego lidmašīnas visbiežāk neņem līdzi gultiņā, jo tās ir cietas un stūrainas. Šim materiālam ir citas īpašības, kas veido bērniem jaunu pieredzi un attieksmi.
– Mākslas akadēmijā esi beidzis funkcionālā dizaina nodaļu, ar ko tā tevi uzrunāja?
Funkcionālā dizaina nodaļai kādreiz bija nosaukums – rūpnieciskais dizains. Man likās svarīgi iemācīties radīt priekšmetu, ko cilvēki ne tikai apbrīno un bauda vizuāli, bet var arī izmantot praktiski. Tas ir dizains produktam, ko cilvēks lieto, un tā var būt gan krūze, gan pulkstenis, gan arī rotaļlieta, ar ko bērns spēlējas, lai kaut ko iemācītos. Protams, no mākslinieciskā viedokļa tai krūzei ir jābūt skaistai un funkcionālai, arī rotaļlietas krāsai, formai, materiālam ir jāatbilst tās funkcijai. Kad sākām šo rotaļlietu attīstīt, meklējām filca piegādātājus un atklājām, ka materiāls var būt gan par mīkstu vai cietu, gan par plānu vai biezu. Es nemaz nezināju, ka ir tik daudz filca veidu! Man bija svarīgi, lai, paņemot gabaliņu jeb, kā es to saucu, cepumiņu, tas turētos taisnā formā, un izrādījās, ka pie tā ir ļoti daudz jāstrādā.
– Kā nonāci līdz filca materiālam un spiedpogām?
Pirmais prototips radās no materiāla, kas palika pāri no piepūšamā konstruktora. Kad rodas ideja, tad sākumā īstais materiāls vēl nav tik svarīgs. Es paņēmu PVC audumu, izgriezu gabaliņus, iesitu pāris spiedpogas, un radās kaut kas tāds, kas man iepatikās. Tad draugs uzdāvināja mobilā telefona maciņu no filca, un es sapratu, ka tas ir īstais materiāls. Iegādājos vairākus materiālus, šuvēja sašuva tos kopā, un bilde jau kļuva skaidrāka. Beigās atteicos arī no metāla pogām, jo plastmasa ir nedaudz vieglāka un patīkamāka.
– Tavs produkts veidojās septiņus gadus. Kā tik ilgi izdevās noturēt fokusu un interesi par to?
Gan produkts, gan komanda, gan es pats esmu veidojies šo septiņu gadu laikā. Es jūtos laimīgs, jo pareizajā laikā satiku īstos cilvēkus. Labu produktu veido laba komanda, un šajā projektā ir iesaistīti diezgan daudz cilvēku, kas palīdzējuši un konsultējuši. Arī mana ģimene ir bijusi iesaistīta projektā un daudz mani atbalstījusi.
Katrā attīstības posmā ir sava veida motivācija turpināt. Sākumā bija svarīgi pabeigt produktu un piedalīties izstādē. Nākamajā posmā vēlējos ieviest to tirdzniecībā, kas izvērtās par ļoti garu posmu. Tad sekoja patentēšana, iepakojuma dizains, mājaslapas izveide. Mums uzreiz jau nebija desmit modeļi, kas sadalīti trīs grupās – dzīvnieki, transports un ierīces. Produkts bija jāpilnveido, katram modelim jāizveido papildu versijas un instrukcijas. Jo tālāk tu virzies, jo saproti, ka darba kļūst aizvien vairāk. Tas ir kā braukt ar velosipēdu – ja pārtrauksi mīt pedāļus, tad nokritīsi.
– Izstādē, ko pieminēji kā pirmo posmu, konstruktors ieguva visaugstāko apbalvojumu.
“SaloneSatellite” izstādē jau biju piedalījies ar piepūšamo konstruktoru 2012. gadā un ieguvis trešo vietu. 2015. gadā sakrita tā, ka gada sākumā kļuvu par bezdarbnieku. Līdz tam man bija nedaudz dusmas uz sevi, ka esmu produktu dizainers, bet visu laiku strādāju pie datora un taisu grafiku un animācijas. Kad parādījās brīvais laiks, man jau bija šis prototips, un es sapratu, ka vai nu tagad, vai nekad. Tad gandrīz pusgadu gatavojos izstādei Maskavā, kurā ieguvu pirmo vietu. Balva bija stends Milānas dizaina nedēļā, kas radīja gan lielu interesi, gan pārliecību man pašam.
Tobrīd es arī sajutu televīzijas spēku. Krievu raidījumā “Dačnij otvet” bija neliela reportāža par šo izstādi, kur manu produktu parādīja septiņas vai astoņas sekundes. Biju pārliecināts, ka televīziju jau ir izkonkurējis internets, bet laikam tik ātri tas nenotiek, jo man sāka rakstīt cilvēki no dažādām valstīm, tostarp, piemēram, Mongolijas. Tas radīja pārliecību, ka iesāktais ir jāturpina. Pēc izstādes šajā projektā iesaistīties piedāvāju savai bijušajai kolēģei Olgai Ļitvinovai, jo viņai ir biznesa izglītība un bija skaidrs, ka projektam ir vajadzīga biznesa pieeja. Bez viņas tas būtu palicis tikai kā dizaina objekts.
– Vai tiesa, ka konstruktors ir radīts Latvijā, bet ražots tiek Ķīnā?
Jā, taču tas nav tikai izmaksu jautājums, kā varētu šķist, jo, izpētot visas Latvijas, Lietuvas un pat Baltkrievijas iespējas, Ķīna bija gandrīz vai vienīgais variants, kā to realizēt. Kad ienirsti procesā, atklājas daudz dažādu nianšu, izrādās, ka ir nepieciešams īpaša biezuma diegs, speciālas šūšanas iekārtas, kas šuj kurpes vai ādas somas. Produkts tikai izskatās vienkāršs, kad sāc iedziļināties, tas tehnoloģiski ir diezgan sarežģīts. Uz spiedpogām ir mūsu “Knop Knop” nosaukums, tās ir īpaši atlietas mums, maliņas ir biezākas nekā parastām pogām, lai spiediens uz tām būtu komfortabls. Paiet ļoti daudz laika, kamēr galvā rodas pilnīgi gatava bilde, kādam produktam jābūt. Man istabā ir vesels plaukts ar dažādiem paraugiem. Visi radi, draugi un paziņas bija iesaistīti šūšanas iespēju apzināšanā, un, izrādās, šāds “tautas radio” ļauj ievākt diezgan daudz informācijas.
Protams, gribētos, lai mūsu produkts būtu Latvijā ne tikai radīts, bet arī ražots, taču ir daudz iemeslu, kāpēc tas tā nenotiek. Pat ja kāds uzņēmums Latvijā apņemtos investēt kaudzi naudas iekārtās, filcs tāpat būtu jāiepērk no Ķīnas, jo tas, ko varētu iegādāties tuvāk, piemēram, Vācijā, ir desmit reizes dārgāks.
– Šī droši vien ir globalizācijas pozitīvā puse, kas ļauj produktu ne tikai radīt, bet arī atrast tam ražošanas iespējas.
Apmeklējot izstādes, esam secinājuši, ka tā dara ļoti daudzi uzņēmumi pasaulē. Ir atsevišķi radošuma centrs, bet rūpnīca ir kādā citā valstī. Katrs dara savu darbu. Pasaulē ir dažāda tipa rūpnīcas, kurās uzņēmumi var veikt pasūtījumu. Protams, ir nepieciešama pareizā pieeja, kā veidot šādu sadarbību, tādēļ komunikācija notiek caur uzņēmumu, kas nodarbojas ar šāda veida ražošanas procesu organizēšanu Ķīnā un kontrolē gan kvalitāti, gan pasūtījuma izpildi.
“Knop Knop” ir patents Eiropā, Krievijā, Ķīnā, un procesā ir Amerika. Šīs ir teritorijas, kurās mēs esam aizsargāti.
– Kāds ir tavs novērojums, vai Latvijas radošie prāti ir konkurētspējīgi pasaulē?
Manuprāt, esam diezgan konkurētspējīgi. Zinu daudz uzņēmumu, kuru komanda ir internacionāla, tās dalībnieki ir gan Latvijā, gan Amerikā un Eiropā. Arī mūs globalizācija ir skārusi tik ļoti, ka pasaule labā nozīmē ir kļuvusi maza. Iespēju ir milzīgi daudz, šajā ziņā, manuprāt, mēs dzīvojam ļoti labā laikā. Galvenais droši vien ir zināt pareizās durvis un saprast, ka tavas zināšanas un pieredze ir to atslēgas. Ja nezini angļu valodu, tas ir svarīgas atslēgas trūkums, kas traucēs atvērt tās durvis. Prasme komunicēt un pārdot ir otra ļoti svarīga atslēga. Ir jāspēj savu darbu prezentēt, argumentēti atbildēt uz jautājumiem, arī uzklausīt kritiku, jo tas jau nav nekas slikts, tas palīdz attīstīties.
– Kas ir galvenā ziņa, ko bērniem un viņu vecākiem vēlies pateikt ar savu konstruktoru?
Šis ir vienīgais konstruktors, ko var apķert. Ir patīkami lasīt vecāku atsauksmes, ka bērns ar to nepārtraukti spēlējas un pārveido. Man gribas, lai vecāki un bērni gūst to pieredzi un jēgu, ko es pats no tā guvu, jo šis ir veidošanas rīks, ar ko var attīstīt savu fantāziju un radošo domāšanu.
Bērns var radīt tēlu, izmantojot ārkārtīgi vienkāršas formas. Iemācīties radīt kaut ko taustāmu no konkrētiem ierobežotiem resursiem, piemēram, limitētu detaļu skaita. Trenēt savu iztēli, materializēt kādus iespaidus. Es atceros, ka parasti pēc kinoteātra apmeklējuma nākamās nedēļas taisīju no lego dažādus “Juras laikmeta parka” dinozaurus vai kuģus pēc pirātu filmas noskatīšanas. Es nezinu par visiem bērniem, bet man bija nepieciešamība iespaidus, ko guvu, radīt tēlos un turpināt spēlēties ar tiem.
– Kāpēc tava mērķauditorija ir bērni? Kāda ir tava pieredze sadarbībā ar viņiem?
Man pašam bērnu nav, ir divas brāļameitas, kuras izaugušas ar šo konstruktoru. Ļoti patīk strādāt ar bērniem, jo parasti veidojas jauka mijiedarbība, viņi labāk un vieglāk fantazē, dalās ar drosmīgām idejām, un tas mani mudināja radīt kaut ko jaunu.
Pēc akadēmijas divus gadus nostrādāju bērnu TV kanālā “Multimānija”, kur veidoju grafisko dizainu, vēlāk strādāju arī interneta televīzijas bērnu sadaļā. Esmu vadījis neskaitāmas meistarklases bērniem ar šo konstruktoru. Maskavā pēc izstādes divas dienas pavadīju skolā, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Tur guvu ļoti vērtīgu skatījumu uz šo produktu, redzēju, ka tas var darboties arī kā palīgrīks matemātikas pamatu apguvē vai iepazīstinot ar figūrām vai krāsām. Tas ir ļoti aktuāli arī pirmskolā, tādēļ esam sākuši komunicēt ar tām.
– Kādi ir “Knop Knop” nākotnes plāni?
Vēlamies tuvākajā laikā piedalīties kādā starptautiskā izstādē un ar bērnu industriju saistītos konkursos. Paralēli strādājam pie jauniem komplektiem, tagad jau ir desmit, un ceram, ka vasaras beigās būs vēl trīs. Paplašināsim tirgu, šobrīd konstruktoru iespējams nopirkt Eiropā un Amerikā.
Vēlamies attīstīt arī apģērbu un galvassegu līniju, jau tagad ir kroņi un ķiveres, var izveidot pat kādu karnevāla tērpu, tikai tam vajadzīgs vairāk detaļu. Šajā lietā labi ir tas, ka ir daudz elementu, ko attīstīt, var mainīt krāsas, materiālus, tekstūras, pievienot jaunus dekorus. Eksperimentējot iespējams daudz ko interesantu atklāt. Gribētu kooperēties ar kādu dizaineru no modes industrijas, kas varētu palīdzēt šo produktu iepakot un pasniegt kā modes lietu. Būtu interesanti izveidot arī kādu animācijas filmu.
– Tu joprojām sauc sevi par jelgavnieku, ko tev nozīmē šī pilsēta?
Esmu dzimis Rīgā, bet no trīs gadu vecuma dzīvoju Jelgavā. Joprojām jūtu, ka šī ir mana dzimtā pilsēta. Esmu šeit pabeidzis gan pamatskolu, gan mākslas skolu. Jelgava man deva startu un pamatu, pēc tam devos lielajā pasaulē. Pat tad, ja šeit neesmu, vienmēr zinu, ka pasaulē ir tāda vieta, kur ir manas mājas, kas ir omulīgas un jaukas, kur vienmēr vēlos atgriezties.
