Laime vai nelaime nenovecot
“Četrdesmit septiņu gadu vecumā man nebija nevienas vertikālas pieres grumbas, nevienas vārnu kājiņas pie acīm, nevienas grumbas ap muti, no rūgtuma, vai krūšu dekoltē, neviena sirma mata, neviena tumša loka; man bija trīsdesmit gadi, bezcerīgi,” tā grāmatā vēsta tās galvenā varone. Līdz tam gan vēl ir jātiek, jo stāsts sākas, kad viņa ir gadu veca. “Kad man bija gadiņš, es pilnībā atbildu savam vecumam. Apburošs septiņdesmit četrus centimetrus garš stiebriņš, apveltīts ar ideālu svaru – deviņi, komats, trīs kilogrami, galvaskausa apkārtmērs – četrdesmit seši centimetri, un to sedza gaišas matu sprogas un arī cepurīte, ja ārā pūta vējš.”
Kad es paņēmu rokās Greguāra Delakūra grāmatu “Sieviete, kura nenovecoja” un izlasīju aprakstu uz tās vāka – “Ir dažas, kuras nekļūs vecas, jo ir pametušas mūs pārāk agri. Dažas citas nesatraucas par novecošanu, jo viņām pietiek citu – daudz būtiskāku – rūpju. Vēl kādas cenšas izskatīties jaunākas, lai noturētu vīru, bet beigās tik un tā zaudē. Un tad ir Betija. Tas, kas notika ar Betiju, ir ikvienas sievietes sapnis. Un tomēr… vai tiešām tā ir?” –, nelikās, ka šis romāns mani spēs aizraut. Maldījos. Izlasīju vienā vakarā.
Interesanti, bet likās fascinējoši, ka autoram vīrietim ir izdevies uzburt tik dziļi sievišķīgu stāstu. Laikam jau ne tikai man tā ir šķitis, jo grāmatas pēcvārdā viņš atzīst: “Man bieži tiek jautāts – grāmatnīcās, mediatēkās vai grāmatu tirgos –, kā es spēju tik ļoti iejusties sievietes ādā. Mana atbilde vienmēr ir tā pati. Mīlestības dēļ – tādas mīlestības, kādu nozīmi tai piešķīra Sagāna, kad viņa rakstīja: “Mīlēt, tas nozīmē saprast.””
Tiešām ļoti francūziski aizraujoši ievelkošs stāsts. Tiesa, mazliet mulsināja tulkojuma nianses. Šis bija tas gadījums, kad man tiešām būtu patikušas kādas atsauces gan par tulkojuma aspektiem, gan personām, kas pieminētas stāstā, jo tam patiešām ir nozīme šī romāna noskaņas radīšanā. Uz latviešu valodu tulkotai franču valodai ir tas lielais mīnus, ka atšifrēt personu vārdu oriģinālo rakstību, lai “iegūglētu”, kas tas ir, var tikai cilvēki vismaz ar kaut kādām franču valodas zināšanām. Kaut kādas man arī ir (nu vismaz šādus tādus pamatprincipus zinu), bet tāpat nenācās viegli dažu no pieminētajām personām atrast. Tomēr man patīk meklēt varoņus, kurus min autors, jo tas rada noskaņu, kādu viņš vēlējies atklāt, – parāda, kas tuvs vai tracinošs šķiet romāna varoņiem, kā attiecīgā periodā Anuka Emē, Žans Luijs Trentinjans vai Stīvs Makvīns, Dalida un Patriks Anrī. Kas mani vēl mulsināja, bija dzēriens, kas visu laiku tika piesaukts grāmatā, – latviski tas nodēvēts par kīru. Jādomā, ka tas būs vien slavenais kokteilis, ko franči dzer kā aperitīvu, – baltvīns ar upeņu liķieri, saukts “Kir”, vai arī tā lepnais brālis “Kir Royal” (liķieris ar šampanieti). Tikai kādā trešajā reizē, kad romānā tika pieminēts kīrs, aizdomājos, kas tas varētu būt. Jāatzīst, pirmo reizi dzirdu šādu latviskojumu, bet es jau gan arī neesmu nekāda valodniece. Tālāk grāmatā izlasot, ka dāmas kafejnīcā dzēra karalisko kīru, tas sāka likties jau pavisam dīvaini un neiederīgi. Arī šeit, manuprāt, daudz iederīgāk būtu bijis uzrakstīt oriģinālo nosaukumu un pielikt zvaigznīti ar atsauci un paskaidrojumu, kas tas ir. Ja vien… ja vien patiešām neeksistē kaut kāds īpašais kīrs, par kuru es neko iepriekš neesmu dzirdējusi. Bet arī tad paskaidrojums būtu derējis, domājams, ne tikai man.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
