Ar Kanādas hokejistu triumfu noslēdzies pārsteidzošām uzvarām un arī negaidītiem zaudējumiem pārbagātais pasaules čempionāts Rīgā. Vicečempionu tituls tika Somijai, bet ārpus ceturtdaļfināla palikušajai Latvijas valstsvienībai zināmu gandarījumu var sniegt apziņa, ka nākamie čempioni grupu turnīra ievadā pieveikti ar 2:0 un punkts līdz ar piekāpšanos tikai papildlaika pēdējās sekundēs iegūts arī pret somiem. “Mēs ar savu zaudējumu vāciešiem viņiem palīdzējām,” secina Latvijas valstsvienības debitants jelgavnieks Renārs Krastenbergs.
Vienpadsmitā vieta droši vien nav tas, uz ko pēc veiksmīgā sākuma bija cerēts, taču ar Renāra sniegumu jelgavnieki, un ne tikai, var pamatoti lepoties: sācis ar rezultatīvu piespēli un pēc tam arī vārtu guvumu ceturtajā maiņā mačos pret Kanādu un ASV, viņš turpinājumā nopelnīja vietu jau uzbrukuma smailē pirmajā maiņā, papildinot savu statistiku ar precīzu raidījumu arī spēlē pret Norvēģiju un nopelnot vietu Latvijas izlases labāko trijniekā.
– Tavas pirmās treneres Jelgavas Ledus sporta skolā Lolita Andriševska un Eva Dinsberga atminas, ka komandā vienmēr biji pats jaunākais un mazākais, bet mamma atklāja, ka ar hokeja spēles pseidoatribūtiem esi staigājis pa istabu jau divgadnieka vecumā. Kā sākās tava aizraušanās ar šo spēli? – “Ziņas” jautā nu jau hokeja profesionālim, kas pēc čempionāta kādas nedēļas pavadīs atpūtas režīmā, bet tad kopā ar izlasi sāks gatavoties augusta beigās gaidāmajam Pekinas olimpiskās atlases turnīram un nākamajai sezonai Austrijas klubā “Villacher SV”.
Divgadnieka vecumā – jā, es esot staigājis pa istabu ar nūju un kaut kādām brillēm, bet to dienu laikam jau trīs gadu vecumā, kad mani aizveda uz halli, pats atceros. Arī to, ka treneris man ņēma visu laiku nost līdzpaņemto nūju un ļāva tikai slidot. Interese un pirmā aizrautība droši vien nāca no tēta, kurš spēlēja hokeju amatieru komandā, – hallē ar viņu pavadīju daudz laika.
– Vai tētis labi spēlēja, bija tev piemērs?
Manās acīs visi lielie spēlēja labi. Un tētis, protams, arī. Viņš bija aizsargs.
– Pats arī skolas gados nespēlēji aizsardzībā?
Nē, es vienmēr esmu bijis uzbrucējs.
– Pirmie lielie panākumi un čempionu tituli jelgavniekiem, šķiet, atnāca 2009. gadā, kad spēlēji “Zemgale 97” komandā? Vai atminies tos laikus un emocijas?
Jā, esmu dzimis 1998. gadā un spēlēju pie gadu vecākiem. Biju jau tur mazākais un mocījos pa ledu, bet komanda mums bija ļoti laba, un daudzi no tās joprojām spēlē hokeju augstā līmenī.
– Laikā, kad hokejs daudzu mutēs, tiek apspriesti arī jaunās maiņas audzināšanas paņēmieni.Kādus atceries savus pirmos hokejista gadus Jelgavā?
Atceros kā foršus. Bija mums gan ledus, gan “sausie” fiziskās sagatavotības treniņi, gan turnīri – Latvijā un pat ārzemēs. Uz halli vienmēr gājām ar prieku, un tajā vecumā tas ir pats svarīgākais. Cik zinu, Jelgavas Ledus skola šādam hokeja karjeras sākumposmam joprojām ir viena no labākajām vietām.
– Pieminēji ārzemju turnīrus – arī par tiem dzirdētas piezīmes, ka braucieni esot svarīgāki vecākiem nekā pašiem bērniem.
Nedomāju gan. Turnīri jau ir tas saldais ēdiens. Ar trim četrām spēlēm dienā, “tusēšanu” pa halli hokejista formā, kādu kopīgu pasākumu vakarā. Vecākiem, protams, arī savs līdzpārdzīvojums, bet mazajam hokejistam, kā varu teikt no savas pieredzes, katrs šāds turnīrs nozīmē jaunas pozitīvas emocijas.
– Bijāt Latvijas čempioni jelgavnieki, bet aizgājāt uz specializēto hokeja skolu Rīgā. Kā tas notika?
Manā gadījumā – vispirms uz tikko atvērto hokeja skolu aizgāja visi mūsu komandas 97. gadi. Es kā jaunākais vēl gadu paliku Jelgavā pie trenera Mika Goluboviča un sekoju viņiem nākamajā gadā. Tur jau bija cita līmeņa, var teikt, pieaugušāks, hokejs. Spēlējām Krievijas jaunatnes līgā, trenējāmies diezgan smagi. Ar mācībām arī nebija viegli salāgot – ceturtdien jau izbraucām uz spēlēm, tikai svētdienas vakarā mājās. Bet 13–14 gados tas viss ar garajiem pārbraucieniem šķita vieglāk un interesantāk, nekā varbūt liktos tagad. HS “Rīga” komandā nospēlēju trīs gadus.
– Nākamais tavā karjerā ir Amerikas laiks. Vai arī tur bijāt vairāki komandas biedri?
Gadu iepriekš uz turieni bija aizbraucis Filips Buncis. Caur viņu sarunājām, ka maijā aizbraukšu atrādīties, un pēc tam ar ģimeni nolēmām, ka pēc hokeja skolas tas būs jauns posms. Sešpadsmit gados pirmoreiz nonācu viens pats svešā vietā. Ar vilcienu braucu uz skolu, kur mācījos angļu valodu. Tālmācībā paralēli apguvu vidusskolas priekšmetus Latvijā. Ģimenē dzīvoju ar vēl dažiem komandas biedriem, bet kopumā tas bija liels solis uz patstāvību.
– Un hokeja meistarībā?
Meistarībā tas bija solis Amerikas junioru hokeja virzienā. Pēc vienas sezonas U18 komandā un pasaules čempionāta, kur spēlēju Latvijas U18 izlasē, mani paņēma uz Kanādu, un divus gadus nospēlēju Ontario Hokeja līgā. Pēc tam vēl divus aizvadīju jau profesionāļos ASV Austrumu konferences jeb ECHL komandā “Wheeling Nailers”.
– Pieci gadi, un tad atbrauci atpakaļ.
Jā, kad iepriekšējā sezona beidzās, atbraucu mājās, un bija jāskatās, ko tālāk. Izvērtās tā, ka uzspēlēju Rīgas “Dinamo”, bet pēc tam saņēmu piedāvājumu Austrijā, kur spēlēšu arī nākamsezon.
– Dzirdēju, ka pirms “Dinamo” dabūji paslidot arī Jelgavas Ledus hallē? Kādas bija sajūtas?
Uz pāris treniņiem pie “Zemgales/LLU” biju, gan ne uz ledus. Bet hallē sajūtas tiešām īpašas. Tā smarža… Kā nekā tik daudz laika tur kādreiz pavadīts!
– Pēc U18 un U20 pirmo gadu spēlēji Latvijas pieaugušo izlasē. Lai gan kandidējis biji arī iepriekš?
Domāju, ka iepriekš pieaugušo izlasei nebiju vēl nobriedis. Kad pirmoreiz piedalījos nometnē, man bija tikai 19 gadu. Acīmredzot šim posmam bija jāiziet cauri.
– Izlasē šogad esi vienīgais debitants un jaunākais spēlētājs – vai nebija sarežģīti iejusties?
Latvijas hokeja saime jau ir salīdzinoši maza, un kaut kāda saikne vienam ar otru bijusi. Tāpat ir komandā arī vairāki “man tuva” vecuma spēlētāji – Dzierkals, Rubīns, Zīle. Tā ka ar iejušanos problēmu nebija.
– Latviju savulaik pasaules čempionātā daudzkkārt pārstāvējušais Aigars Cipruss kādā intervijā izteicās, ka ceturtā maiņa ir izlases sirds, bet tad gabaliņš no šīs “sirds” tika pārcelts uz pirmo maiņu. Kā tagad atceries čempionātu no spēles uz spēli?
Atskatoties tagad, šķiet, ka čempionāts pagāja tik ātri, ka ne iedziļināties nepaspēju. Visiespaidīgākā, protams, bija spēle pret Kanādu, kas ļāva noticēt, ka mēs varam. Fanu atbalsts pirms un pēc spēles! Vislabāk jau viņus kopš paša sākuma būtu redzējuši tribīnēs. Bet, ja par spēlētāju maiņām, – ceturtā vienmēr tiek dēvēta par “enerģijas maiņu”, kas uzdod toni. Šo uzdevumu arī bijām pieņēmuši un pildījām, cik varējām. Pirmajā nedaudz spēles laiks lielāks un arī cita veida uzdevumi, bet kopumā ar vienādu atbildību spēlē kā pirmā, tā otrā, trešā un ceturtā maiņa.
– “Ziņas” tev novēl jauku vasaru. Ko šādā vēlējumā pats gribētu ietvert?
Pirmkārt, protams, veselību, labu garastāvokli, saulainu laiku. Maz odu – ha, ha!
