Netālu no dzelzceļa stacijas atrodas Svētā Jāņa baznīca. Laiki nāk un iet, mūžībā aiziet paaudzes.
Netālu no dzelzceļa stacijas atrodas Svētā Jāņa baznīca. Laiki nāk un iet, mūžībā aiziet paaudzes. Tāda ir šīszemes gaita. Savādas jūtas pārņem katru, kas iet garām šim sirmajam dievnamam. Ja tas spētu runāt…
Pirms vairākiem gadu simtiem, kad Jelgava vēl bija apjozta ar nocietinājuma valni, aiz «Nabagu grēcinieku vārtiem» atradās nabagu kapsēta ar mazu koka baznīciņu. Tā ir vieta, kur tagad atrodas Sv. Jāņa baznīca. Laika gaitā hercogs Ketlers šos vārtus pārdēvēja par Annas vārtiem, jo viņš ar savu laulāto draudzeni Annu braucis uz savām muižām Vircavā, Emburgā, Rundālē. Tautā šī baznīciņa bijusi iesaukta par nabagu baznīcu. 1845. gadā par birģermeistara Kloka naudu sākts celt jaunu baznīcu, no mūra. To iesvētīja 1847. gada 19. decembrī. 1861. gadā nodibināja draudzi, kura 1872. gadā saucās par Sv. Jāņa vācu draudzi. 1882. gadā, draudzei augot, baznīcu paplašināja un tai piebūvēja slaidu torni. Tā baznīca ieguva pašreizējo izskatu. No 1880. līdz 1919. gadam draudzē darbojās mācītājs L.Katerfelds, bet no 1920. līdz 1939. gadam – H.Katerfelds. Pēc vāciešu repatriācijas uz Vāciju neilgu laiku baznīca stāvēja tukša. No 1940. līdz 1944. gadam baznīcā darbojās Misionāru draudze mācītāju Kaimiņa un Grīnupa vadībā. Laikā līdz 1944. gadam baznīcu izmantoja arī karavīru dievkalpojumiem.
Tad nāca smagie un drūmie laiki. Tālumā blāzmoja kara ugunssārti. Klusos vakaros bija dzirdama nāves ieroču valoda. Jelgava bija ierauta liesmu jūrā. Pēc dažiem mēnešiem palika tikai izdegušās pilsētas un baznīcu mēmie mūri. Kā mazs saules stariņš pacēlās Sv.Jāņa baznīcas tornis ar krustu galā. Tas vienīgais sagaidīja ikvienu, kurš atgriezās savā dzimtajā pilsētā. Vēl Kurzemē dunēja kara dārdi, kad vienīgais pilsētā palikušais mācītājs A.Gross uzņēmās aprūpēt luterāņu draudzes locekļus. Draudzes pulcējās Sv.Jāņa baznīcā. Tā bija maz cietusi. Pēc neliela remonta pirmais dievkalpojums notika 1944. gada 19. novembrī. Šeit apvienojās trīs luterāņu draudzes. Par to priekšnieku ievēlēja A.Kapsi. 1947. gadā atdalījās Sv.Annas baznīcas draudze, jo mācītāja R.Šmita vadībā sāka atjaunot savu baznīcu. Palika kopā Vienības draudze ar Sv. Trīsvienības baznīcas luterāņu draudzi. Mācītāja A.Grosa stingrā stāja visos laikos izpelnījās draudžu uzticību. Viņš nokalpoja savā draudzē 44 gadus. Viņa mūžs beidzās 1983. gada 12. jūlijā.
Sv.Jāņa baznīcai nebija zvana, jo to noņēma kara laikā. Tā vietā 1945. gadā uzstādīja Sv.Vienības baznīcas zvanu, ko izraka no sagrautās baznīcas drupām. Tas vēl tagad katru svētdienu un svētku dienu aicina dievlūdzējus. Baznīcas altārī deg divi septiņžuburu svečturi. Šos unikālos svečturus 1930. gadā Sv.Vienības baznīcai dāvinājis prāvests J.Reinhards. Tas lasāms uz svečturiem iegravējumā. Baznīcā tiek izmantots arī Svētā vakarēdiena trauku komplekts, kas dāvināts 1907. gadā. Visvecākā ir kristambļoda – no 1900. gada. Šie kulta priekšmeti ir izglābti no bojāejas kara laikā. Mācītāja A.Grosa laikā draudzē skaitījās ap 500 locekļu. No 1984. līdz 1996. gadam Sv.Jāņa baznīcas draudzē kalpoja mācītājs I.Lūsis. Viņa laikā draudzes locekļu skaits samazinājās. No 1996. gada novembra Sv.Vienības draudzi vada iecirkņa prāvests Jānis Priednieks. Par draudzes priekšnieci ievēlēta Anna Alksne. Audzis draudzes locekļu skaits, uz dievnamu nāk aizvien vairāk jaunu cilvēku. Rosīgi darbojas svētdienas skola.
Šajās dienās Sv.Jāņa baznīca svinēs savu 150. gadadienu. Tāpat kā visos laikos, arī šobrīd baznīca ar savu stalto torni pāri koku galotnēm tiecas pretim debesīm un aicina dievlūdzējus meklēt mūžīgās patiesības un rast dvēseles mieru.
