Vecajos labajos laikos jūnijs teātros vienmēr bija nebeidzamu skroderdienu laiks, kad Aleksis atkal un atkal nespēja atzīties Antonijai, ka tomēr mīl to nabaga skuķi Elīnu, kad Joske slepus no Ābrama līda bučot savu Zāru, un kur nu amizantais skats ar Ābrama un krāsns uzsperšanu gaisā. Tomēr jau otro gadu krāsns paliek savā vietā, un arī Ābramam nav iemesla dusmoties, jo Joske Zāru tā arī nesatiek. Ko nu lai dara? Secinājums viens – pārfrāzejot kāda sena gudrā teikto, ja skroderdienas nenāk pie mums, tad mēs iesim pie skroderdienām.
Ceļš ved uz Druvienu. Druvienas pagasts atrodas Gulbenes novada rietumu daļā, un tas ir viens no mazākajiem pagastiem šajā novadā. Daba Druvienu ir apveltījusi ar kalnainiem apvidiem raksturīgu skaistumu. Platas meža joslas pa Tirzas, Vilaunes un Azandas upju zemumiem Druvienu apņem kā tumšzaļa sala, kur viss sevī noslēgts, idillisks. Par Druvienas pagasta bagātību jāuzskata daudzie tūrisma objekti un nepiesārņotā vide, kas nākotnē dotu iespēju attīstīties tūrisma infrastruktūrai. Ir ierīkota četrus piecus kilometrus gara Druvienas meža dabas taka Pērļa silā. Ir izveidota pieeja avota ūdenim – Vanagu avots.
Rakstnieku cīņas par stāstu Silmačos
Lai nokļūtu Silmačos, jābrauc cauri Pērļa silam un maz apdzīvotām vietām. Silmači atrodas aptuveni kilometru uz rietumiem no Pērļa – nelielas apdzīvotas vietas. Druvienā (speciāli Rūdolfa Blaumaņa izrādei “Skroderdienas Silmačos”) uzbūvēta brīvdabas estrāde un unikāls muzejs, kur apskatāma izrādes atribūtika. Estrāde uzcelta vietā, kur vairākas mājas sauc par Silmačiem. Apkārtne bijusi apdzīvota jau pirms vairākiem gadsimtiem, par ko liecina estrādes tuvumā esošā Silmaču viduslaiku kapsēta. Apskates telpās – visa informācija par izrādi “Skroderdienas Silmačos”, arī 1902. gadā rakstītais lugas manuskripts. Muzejā katram apmeklētājam ir iespēja iejusties lugas tēlos, uzvelkot attiecīgā tēla kostīmus – to visu no krāsns augšas vēro Ābrams.
Saimniece, kura mūs smaidīgi sagaida muzeja ārpusē, pastāsta, ka, tā kā Blaumani neviens par vārda vazāšanu presē pie tiesas nesauca, atliek vien domāt, ka satriecošie notikumi parādīti, nesagrozot vēsturisko patiesību. Uzvarētājus nesoda, un laimīgās beigas patiešām bija ar lielisku bilanci – dabūjās trīs pāri! Bet luga ar laimīgām beigām dzīvē beidzās tomēr ar skandālu literārajās aprindās, jo Jānis Poruks, kurš dzīvoja Druvienas Prēdeļos, turpat aiz Pērļa meža, bija dzirdējis par jaukajiem pārpratumiem Druvienas Silmačos. Viņš atklāti uzrakstīja Blaumanim, ka beidzot vēloties uzrakstīt kādu jautru gabalu iz dzīves, “kur saimniece iecer puisi, notiek gatavošanās kāzām, kad sēta pilna ar ļaudīm un ceļojošajiem žīdiņiem un… tālāk viņš nezinot, kas būšot…”.
Romantiķis un vientuļnieks Poruks neuzrakstīja neko, tikai turpināja ciest un justies nenovērtēts, bet Blaumanis, tā teikt, aizņemoties vien kaulu no Poruka pasviestā literārā sižeta dinozaura, iepūta dzīvību vienai no dzīvespriecīgākajām latviešu lugām. Radīja klasiku! Poruks apvainojās, Blaumanim literāro zādzību nepiedeva nekad. Ja var ticēt kaimiņbūšanu zinātājam literatūrpētniekam Kārlim Eglem, kurš turpat Druvienas Mazvasaraudžos dzimis, Blaumanis nav Silmačos bijis. Nekad!
Sēdot skatītāju tūkstošu pulkā Druvienas Silmačos, skatoties skroderdienu notikumos, ne viens vien domājis – vai patiešām tieši te, Silmačos, viss noticis tieši tā? Ar bagātību ieguvušo atraitni, kura krietnu puisi uzcerējusi, ieēdinot viņu ar hrestomātiskajām Antonijas pankūkām, čaklo saimi, pazaglīgo Tomulīšu un visiem tiem tēliem, kuri Silmačos neilgā laikā izdzīvo drāmu, komēdiju un vēl turklāt jautri dzied un danco? Cik daudz Blaumanis piefantazējis? Vai patiešām tas viss noticis tieši tur, vietā, kuru vēl joprojām sauc par Silmačiem?
Septiņas sētas
Silmači ir septiņas sētas. Turklāt šo sētu iedzīvotāji gluži kā jestrā lugā ir spoži: personāži – dažādi, tipi – izcili! Lai arī ikkatra sēta ir Silmači, tomēr pastnieks mājas atšķir.
Saimniece stāsta par katru Silmaču māju, par to, kā te tā luga kādreiz spēlēta, kā lūguši Nacionālajam teātrim uzspēlēt atkal, bet šie ni un ni. Ir tik burvīgi, ka neparko negribas doties prom, tomēr ceļš sauc.
Tālāk plānojam doties uz Druvienas muižu, jo mūsdienu apdzīvotā vieta izveidojusies pie vēsturiskās Druvienas muižas centra. Izaugusi pēckara gados kā ciema padomes un kolhoza «Plēsums» ciemats. Druvienas muižas apbūve ir vietējas nozīmes kultūrvēstures piemineklis.
Muižā arī noskaidrojam, ka 13. gadsimtā novads ietilpa Tālavas valstī. Pēc nostāsta, Druvienas nosaukums cēlies no valdnieka Tālivalža dēla Druvvalža vārda, kurš valdīja šajā novadā.
1596. gadā Polijas valdība Druvienas novadu piešķīra Robertam Sesvēgenam, kam piederēja arī Cesvaine. Zviedrijas valdība novadu piešķīra kādam Antonijam Morī. Vēlāk tā bija kroņa muiža un piederēja valstij. 1781. gadā Druviena nonāca barona Malamā īpašumā, bet 1836. gadā to ieguva Volfu dzimta.
Vairākumam muižas kompleksa ēku raksturīgs sarkanu kārniņu jumts. Kungu māja celta pēc 1898. gada, kad muiža piederēja Ādolfam fon Henam. Viduslaiku noskaņu tai piešķir kvadrātveida tornis. Ēka pa daļai būvēta neoromānikas stilā.
Padomju okupācijas laikā te atradās mašīnu un zirgu iznomāšanas punkts, dzīvokļi, noliktavas. Kungu māja izvietojusies muižas parkā, kam piekļaujas skaistas ozolu alejas. Muižas pilī 1951. gadā iekārtoja skolu. Veicot ievērojamus pārbūves darbus, autentiskais ēkas tornis ir saglābts un 2017. gadā veikti tā atjaunošanas darbi. Druvienas muižas ēkā šobrīd atrodas Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrs, kas piedāvā dažādas aktivitātes un radošās darbnīcas. Izstaigājam arī pašu Druvienu. Lai gan centriņš sakopts, zāle nopļauta un grozos neskaitāmas ziedu kompozīcijas, attālāk skats nepriecē – pamestas mājas, izsisti logi, aizauguši dārzi. Cilvēki pārceļas uz pilsētām.
Kāds nostāsts vēsta, ka barona dēlam bijusi nolūkota līgava, bet vienā pils ballē viņa iepatikusies barona dēla draugam, un abi iemīlējušies. Dēls izsaucis draugu uz dueli, un abi gājuši bojā. Meitene sajukusi prātā, un par viņu nekas vairāk neesot dzirdēts. Bet reizēm viņa skolā parādoties kā spoks – skaista un ar gariem viļņainiem matiem. Druvienas barons dueļa vietā licis pāršķelt akmeni un iekalt tajā vārdus “Cave canem!” (Sargies suņa!) un “Salve!” (Sveiks!). Tie esot vārdi, ar kuriem abi duelētāji devušies uz dueli. (Izmantoti materiāli no Arvīda Plauža grāmatas “Ceļvedis pa teiksmu pilīm”, 2. daļa.)
No Blaumaņa pie Apsīšu Jēkaba
Ja jau esam tik tālu atbraukuši, tad noteikti jāaizšauj arī līdz Kalaņģiem – rakstnieka Apsīšu Jēkaba dzimtajām mājām. Jābrauc uz Lizuma pusi, aiz Jaunzemiem griežot pa kreisi, un tepat jau ir, lielu koku ieskauta, ja tā var teikt, vientuļa, bet majestātiska koka ēka. Kā izlasām internetā, Apsīšu Jēkabs, īstajā vārdā Jānis Jaunzemis, dzimis 1858. gadā Lizuma pagasta Kalaņģos skolotāja ģimenē. Pirmā publikācija – dzejolis “Sapņi” laikraksta “Baltijas Vēstnesis” pielikumā 1880. gadā. Apsīšu Jēkabs ir viens no pirmajiem latviešu reālistiskā stāsta meistariem, turpina Jura Neikena un brāļu Kaudzīšu tradīciju. Viņa pazīstamākais darbs laikam jau ir “Bagāti radi”.
Pašai ēkai bijis sarežģīts liktenis – savulaik pat gribēts to nojaukt. “Kad kolhoza laiki beidzās, māja bruka, kaut kādi cilvēki dzīvoja iekšā, dzērājs viens, bija caurs jumts…” pastāstīja Kalaņģu saimniece Aiva Kraukle. To saglābis Apsīšu Jēkaba mazmazdēls. Pirms astoņiem gadiem nams nodedzis, bet nu vēlreiz atdzimis. Muzejā ir arī telpa, kur varot sastapt rokdarbnieces – tās Kalaņģos sanāk reizi gadā, šuj spilvenus un darina čības.
Šajās sienās notiekot arī Aivas kundzes folkloras kopas mēģinājumi. Uz Apsīšu Jēkaba rakstāmgalda ir viņa tulkotās Hansa Kristiana Andersena pasakas.
Citā telpā satiekami daži rakstnieka grāmatu tēli, kas pārtapuši lellēs un ko veidojuši skolasbērni. Sapnis esot tā pārradīt visus stāsta “Bagātie radi” personāžus. Kādu dienu būšot uzvedums. Viena lelle esot tas negantais saimnieks, cita – Apsīšu Jēkaba bērnības dienu prototips – mazais puisēns. Un viena saimnieka meita. Bet vēl daudzas tikai tapšanas stadijā.
Ļoti interesants un kultūrvēsturiski bagāts ir Lizums. Paša centrā lepni slejas bijusī Lizuma muiža. Vēstures liecības norāda, ka jau pirms poļu laikiem te bijusi muiža, kas piederēja vācbaltiešu dzimtai – Tīzenhauzeniem. 1629. gadā kā muižas īpašnieks minēts Antoniuss Morrie, bet 1657. gadā – Meijers. No 1781. gada muiža nonāca barona Maiamas īpašumā, līdz beidzot 1836. gadā par īpašnieku kļuva fon Volfu dzimta. Muižas greznākā celtne neapšaubāmi ir pils, kas celta 19. gadsimta vidū historisma stilā – neogotikas stila fasādes apdare un septiņstūru tornis. Iekštelpās koka apdares darbus veica Aleksandrs Knoks. Viņš darināja interjera apdari Zilajā (Mednieku) zālē, kas ir viena no greznākajām telpām pilī. 1936./37. gadā pilī iekārtota skola, kas šeit atrodas arī tagad. Ap pili saglabājies neliels ainavu stila parks ar vairākiem dīķiem. Tuvākajā apkārtnē muižas apbūves ēkas: stallis, klēts, kalpu mājas, spirta brūzis u.c.
Viena no Lizuma identitātes zīmēm ir baltā Tautumeita, kura pagasta centrā (ceļa malā netālu no autobusu pieturas) ar Jāņu vainagu rokās stāv jau gadus septiņdesmit.
Turpat, pretim muižai, celiņš ved uz mākslinieku Brektu dzimtas mājām. Jānis, Ilona, Patricija, Kristians – visas Brektu dzimtas paaudzes izvēlas mākslinieku ceļu, tikai katrs savu. Sauliešos saplūst viņu visu rokraksti.
Saulieši ir bijusī Lizuma muižas kalpu māja, celta 19. gadsimta sākumā. Jāņa Brektes mātei Martai tā piešķirta 1922. gadā par vīra nopelniem Brīvības cīņās. Lejas stāvā ir vairākas gleznošanas darbnīcas un Jānim Brektem iekārtotas mākslinieka istabas ar senlaiku priekšmetiem un piemiņas lietām. Viss garais gaitenis ir pārdomāts inscenējums – skatuve. Apliecinājums pašai videi, spējai ikdienišķo pārvērst citā mākslinieku iecerei atbilstošā pasaulē. Bēniņos ir plaša visu dzimtas profesionālo mākslinieku ekspozīcijas zāle, kur izstādītas gleznas, grafikas, instalācijas, objekti un keramika. Atsevišķa telpa veltīta dzimtas vaļaspriekam. Arhitektoniski interesantas ir velvjeida ķieģeļu arkas – dūmvadu velves, kas nāk no lejas stāva plītīm, lai smailē savienotos lielajā skurstenī. Ievērības cienīgs ir izstāžu zāles “sargs” – bet tas lai paliek intrigai.
Visa laba Jāņa zāle,
Ko rauj Jāņa vakarā:
Vībotnīte, papardīte,
Sarkanajis āboliņš.
