“Latviešiem ir vairāk par 1400 Jāņu dziesmu melodijām. Cik no tām zini tu?” vaicā Andris Žukovskis, piesakot folkloristes Andas Ābeles vadītās Jāņu mācības.
Vai tad tik daudz maz var pagūt pa vienu nakti izdziedāt? “Es tā savā prātā parēķināju, ja ņemam desmit reizes mazāk – 140 melodijas, kas ir kaut kas tāds, ko varētu iemācīties –, tad, ja dziedam katru melodiju trīs minūtes, kopā sanāk septiņas stundas. No desmitiem vakarā līdz pieciem rītā sanāk, pilnīgi bez pārtraukuma. Mums gan ir iegājies savs scenārijs, kā svinam Jāņus. Vakarā ejam rotaļās, pusnaktī dziedam maģiskās dziesmas, pēc tam dodamies uz upi vai kādiem ūdeņiem palaist plostiņu. Tad ir brītiņš danču, un tā nakts aizpildās,” ar latvisku Jāņu svinību norises plānojumu iepazīstina Svētes dievturu pārstāvis A.Žukovskis.
Kamēr folkloras kopas “Laiva” vadītāja Anda Ābele gatavo kokli un citus instrumentus Jāņu dziesmu mācīšanai, aicinām viņu uz nelielu sarunu.
– Viena no pirmajām asociācijām, kas saistās ar Jāņiem, ir dziedāšana. Kāpēc mēs tik ļoti tiecamies dziedāt?
Dziesma ir vibrācija, kura iesvārsta gaisu caur valodu, caur vārdu un mūziku, tas darbojas ļoti spēcīgi. Ne velti agrāk cilvēki, grūtos darbus darot, dziedāja. Man ir stāstīts, ka manas vecāsmātes vecāmāte esot runājusi dziedot. Dziesma joprojām ir vajadzīga, cilvēki to intuitīvi jūt un turpina to darīt. Tāpēc jau latvieši dzied koros, tāpēc mums ir dziesmu svētki; lai arī tur dziedam citādu repertuāru, dziedāšanas process ir tas pats. Cilvēks jūt, ka dziedāšana viņam ir nepieciešama, ka pie tās var tverties grūtos brīžos un spēcināties.
– Tiek minētas 1400 Jāņu melodijas, cik no tām zināt un dziedat pati?
Jēkaba Vītoliņa grāmatā “Gadskārtu ieražu dziesmas” ar visiem variantiem ir sakopotas ap 1400 melodijas. Dziesmu, kurām es esmu salikusi vārdus, ir vairāk nekā 80, un tas ne tuvu vēl nav pat 100, kur nu vēl 1400. Es svinu Jāņus vairākas dienas, vienu gadu var pagūt izdziedāt vienas, citu gadu citas. Taču ir tādas mīļākās dziesmas, kuras ļoti gribas dziedāt, un, ja nav neviena, ar ko izdziedāt, tad dziedu pati sev. Jāļauj melodijām skanēt tajā gada laikā, kad tām ir jāskan. Un nav jau jāgaida Jāņu diena, lai dziedātu, gatavojoties svētkiem, var dziedāt un skandināt visu laiku un tā sevi noskaņot.
– Latviešu folklora jums vienmēr bijusi tuva, vai interese par to radās pamazām?
Kad man bija ap divdesmit gadu, mēs zinājām tikai tautas dziesmu apdares, neko citu nemaz nezinājām. Brālēns man iedeva grāmatu ar Jāņu dziesmām un teica, lai es kā kordiriģente sameklējot, ko ar draugiem kopā dziedāt Jāņos. Pa vienu nakti izdziedāju visu grāmatu, bet gandrīz neviena dziesma nepatika, jo tur bija jautrās, apdziedamās dziesmas. Kaut ko formāli sameklēju, bet mani tas nemaz neuzrunāja.
Mēs jau tās dziesmas nemaz nezinājām, tāpēc arī sākumā negāja pie sirds. Kad skanēja pa radio “Suitu sievas”, es slēdzu ārā, nepatika, kā viņas velk, šāda veida mūzika mums nebija pazīstama. Mēs zinājām, ka tautas dziesmas ir “Kur tu skriesi, vanadziņi”, kas īstenībā ir krievu romance, vai “Seši mazi bundzinieki”, kurai ir vācu izcelsme. Tajā laikā jau bija nodibināti gan “Skandinieki”, gan “Budēļi” un citas kopas, bet viņu veikums nebija pieejams, tas netika popularizēts. Tiem, kas spēlēja koncertinstrumentus, mūzikas skolā mācījās tautas dziesmu apdares un dziedāja vācu vokālajā koru kultūrā, bija tāda nicinoša attieksme pret folkloristiem.
Tikai pēc gadiem, kad mana vecāmāte nodziedāja savas vecāsmātes mantoto dziesmu no Neretas ar visu izloksni, sajutu tai pavisam citu vērtību. Tagad varu lepoties, ka man ir dažas mantotas dziesmas no tēva un mātes dzimtām.
– Kas tad īsti mainījās? Kā no apdarēm nonācāt līdz oriģinālo dziesmu un melodiju meklēšanai?
Dzīves ceļš mani saveda kopā ar cilvēkiem, kas dziedāja pie Ilgas Reiznieces, un tas ļoti ieinteresēja. Palūdzu viņiem dziesmu klades ar vārdiem, tās visas pārrakstīju, bet man vajadzēja iegūt arī melodijas. Atceros, ka ķēru un rakstīju tās magnetofona lentē no radio, bet parasti dziesmām nebija sākuma, jo pagāja kāds brīdis, kamēr paspēju nospiest ieraksta pogu.
Tad jau sekoja pirmais folkloras festivāls “Baltica” 1988. gadā, kur sēdēju un ar roku rakstīju visas dziesmas, kas skanēja. Tad vēl bija dzīvi Zemgales teicēji, par kuriem tagad vairs varam tikai lasīt. Kad pēc koncertiem mēģināju dabūt dziesmas ar visiem vārdiem un melodijām, neviens īsti negribēja dot, teica, ka tās ir viņu dziesmas. Man izdevās sarunāt iespēju braukt pie “Budēļiem” klausīties, ko viņi dzied, un tad es kā autodidakts tajā visā pamazām ielauzījos. Tad vienā brīdī pirms 26 gadiem sāku visas savāktās dziesmas pierakstīt un apkopot. Pirmsākumā bija 20 līniju burtnīcas, kas iesietas kā kladīte, ko citi ar roku pārrakstīja. Tagad jau tas ir daudz vieglāk, katrā pasākumā varam visiem iedot kopētas lapas.
– Kāpēc nolēmāt mācīt dziesmas un dalīties savāktajā ar citiem?
Skolotājs no savas ādas neizlēks. Varētu arī teikt, ka tā bija mana atbilde uz to, ka citi toreiz negribēja ar dziesmām dalīties. Esmu arī piedzīvojusi, kā tas ir, ka gribas dziedāt no visas sirds, bet nevar. Man kā kordiriģentiski un koncertkokliski izglītotam cilvēkam vienmēr tika teikts, lai nelienu priekšā, nedziedu tik skaļi, bet man tā gribējās dziedāt! Brīvdabas muzejā gar paksi klausoties un skatoties “Skandiniekus”, sapratu, ka te ir tā vieta, kur drīkst pievienoties un dziedāt līdzi, ja gribi, drīkst dziedāt skaļi un kustēties līdzi dziesmai. Tas bija kaut kas cits, kā tikai sēdēt un pareizi spēlēt visu cauru mūžu. Folklora man deva lielāku spēku un pašapziņu. Liela nozīme ir arī vienlīdzībai, jo folklorā var piedalīties visi, kas grib.
– Cik svarīgi ir dziedāt pareizi pēc pieraksta? Vai drīkst uz kādas sev tīkamas melodijas likt citus tautasdziesmās atrastus vārdus, kas vairāk uzrunā?
Ļoti daudzām dziesmām ir pierakstīta tikai viena rindiņa vai četrrinde, jo, vācot dziesmas, mūziķiem bija svarīgs melodiju kvantums, nevis vārdi. Tāpēc mēs paši meklējam klāt vārdus, lai sanāktu dziesma. Ir teorija, ka melodijai jāmeklē tā paša novada vārdi, bet es uzskatu, ja izlasi visas dainas par to tēmu un neviena īsti neder, turpretī no cita novada kāda četrrinde pielīmējās kā tiltiņš, tad tā drīkst dziedāt. Ja cilvēks izlasa ļoti daudz dainu, vienā brīdī tās pašas galvā atrod veidu, kā sakārtoties citai aiz citas, tas neveidojas nejauši. Ir krājumi, kuros vārdi salikti it kā pareizi, bet dziesma nedziedas, jo nevar mehāniski pielikt melodijai jebkurus vārdus, tas tā “neiet krastā”.
Labi, ja ir kas mantots un to kā tradīciju turpina. Ja ir kāda četrrinde, kurai vari sameklēt melodiju, tad varbūt vari lepoties, ka tā ir tava dziesma. Protams, ja zini izloksni, tad daudz atbilstošāk skan tas, ko dzied izloksnē. Taču, ja, teiksim, sēļu izloksni tik vienkārši nevar iemācīties, tad, manuprāt, labāk ir dziedāt, kā var, nekā nedziedāt nemaz. Ja cilvēkam kaut kas iekrīt sirdī, tad tas ir jādzied, jo mēs jau to dziedam paši sev.
– Ar ko sākt tiem, kas gribētu sākt dziedāt īstās Jāņu dziesmas?
Vajag klausīties labus piemērus, aizbraukt uz kādu vietu, kur dzied un svin Jāņus pa īstam. Var atrast kādu, kurš māca Jāņu dziesmas, un tad tik atliek pašam atvērt muti un sākt dziedāt. Protams, svarīgi dziedāt ar spēku. Jāsaprot, ka te ir citādi nekā korī, ir viens saucējs, pārējie velk, un tam saucējam ir jābūt tādam, kas spēj pārdziedāt visus.
