Pētot Novadnieku kalendāru Jelgavas bibliotēkas mājaslapā, redzam ļoti bagātu jūlija jubilāru spektru – no valstsvīriem līdz skolotājiem, no hercogiem līdz aktieriem. Bet ne jau tas, kas cilvēks ir bijis, nosaka, vai par viņu runās un atcerēsies arī vēl pēc 100 gadiem, bet gan tas, kā viņš darījis savu darbu, kā pildījis savu pienākumu.
Dzejas noslēpums
Dzejnieks Juris Helds par sevi saka: “Dzeja ir Noslēpums… un, ja spējam to nojaust, tad tas tā ir… Un es kalpoju tās noslēpumam kopš savas pirmās grāmatas “Naktsputna testaments” (1977) laikiem. Un ir tāda metafiziska brīvības izjūta, kad negaidot atnāk Pola Valerī vārdi: “Lai patiktu tūkstošiem, ir vajadzīgs daudz mazāk, nekā tad, lai tevi saprastu daži desmiti vai simts.””
Dzejnieks, dramaturgs un aktieris J.Helds dzimis 1942. gada 20. jūlijā Jelgavā aktiera Jāņa Ķīkuļa ģimenē. Līdz ar to teātris ir ģimenes mantojumā. “Viņa tēvs Jānis Ķikulis bija viens no talantīgo, slaveno Jelgavas teātra aktieru plejādes,” stāsta ilggadējā kolēģe, aktrise un teātra zinātniece Austra Skudra.” 1953. gadā, kad Jelgavas teātri likvidēja, viņi atnāca uz Valmieru – Elza Barūne, Elza Radziņa, Artūrs un Inga Kalēji, arī Jānis Ķikulis. Viņš bija lielisks raksturotājs, bohēmietis šā vārda labākajā nozīmē ar smalku un labdabīgu humoru. To visu Helds ir no tēva mantojis.”
Aizgājis uz Valmieras teātri 1960. gadā, J.Helds tur nostrādājis trīsdesmit sezonu. Sākumā, protams, spēlējot jaunus puišus – Mazo Andru Andreja Upīša “Zaļajā zemē”, vēl uz pusaudzības sliekšņa stāvošo Andreju Genādija Mamļina “Ei, tu, panāc šurp!”. Jo ko tad citu var dot spēlēt smukam, slaidam jauneklim ar kupliem viļņainiem matiem! Turklāt lieliskam un iejūtīgam partnerim, kas nekad nevilks deķi uz savu pusi, bet atbalstīs pretspēlētāju. Tomēr būtiskākās J.Helda lomas bijuši spilgti raksturi, kuros viņš izmantojis gan satīrisko dzīves uztveri, gan apskaužamās atdarināšanas spējas – kā Optimistenko Vladimira Majakovska “Pirtī”, Sutka Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī” vai Upats Voldemāra Sauleskalna “Meldermeitiņā”.
Dzeja ir kā cita J.Helda dzīve. Jau kopš pirmā dzejoļu krājuma “Naktsputna testaments” viņš ir pamanīts un augstu novērtēts – starp dzejniekiem, iespējams, pat vairāk nekā starp dzejas lasītājiem. Par paaudzes līderi viņu uzskata Vizma Belševica un Veronika Strēlerte, teorētiķi viņu nosauc par pirmo latviešu sirreālistu. Tā nav dzeja ikdienas lietošanai, tēli un noskaņas savienojas paradoksāli, un grūti kaut ko izraut no konteksta, lai tā vienkārši nocitētu, jubilejā “runājot dzejnieka vārdiem”. J.Helda dzeja publicēta lietuviešu, krievu, gruzīnu, dāņu valodā. Dziesmas ar viņa tekstiem komponējis Imants Kalniņš.
Arī dramaturģijā J.Helds savieno laikus un vietas, liek varoņiem eksistēt paralēlās pasaulēs, palaikam viņi ir vairāk filozofi nekā dzīvi cilvēki, tāpēc tās drīzāk ir lasāmas, ne uz skatuves iedzīvināmas lugas.
Pavisam nedaudz informācijas varam atrast par Jelgavas namīpašnieku un izdevēju Pūcīšu Ģedertu. Žurnālists un sabiedrisks darbinieks, grāmatu apgādātājs, veikala un maksas bibliotēkas īpašnieks Pūcīšu Ģederts (īstajā vārdā – Ģederts Eilenbergs) dzimis 1847. gada 30. jūlijā Kroņa Vircavas Pūčos lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Vircavas pagasta Mādžas skolā, beidzis Jelgavas ģimnāziju, studējis medicīnu Leipcigas un Jēnas universitātēs. 1879. gadā ieguvis medicīnas zinātņu doktora grādu, papildinājies Jēnas un Drēzdenes klīnikās. Iedzimtas sirdskaites dēļ nav varējis nodarboties ar ārsta praksi, tādēļ pārdevis lauku mājas un nopircis Kristapa Buša grāmatu veikalu Rīgā. 1881.–1882. gadā Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisijas priekšsēdis, 1883. gadā nodibinājis Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kasi, darbojies atturības biedrībā “Auseklis”. 90. gados pārcēlās uz Jelgavu, dzīvoja Aleksandra prospektā 7. 1910.–1912. gadā Jelgavas Latviešu biedrības Teātra komisijas priekšsēdis, vadījis Jelgavas savstarpīgo kredītbiedrību. Gadu gaitā kļuvis par bagātu namīpašnieku, fabrikantu un finansistu. Darbojies presē, jau studiju gados “Baltijas Zemkopja” korespondents, viens no laikraksta izdevējiem. Piedalījies “Dienas Lapas” dibināšanā, viens no izdevējiem. Publicējis rakstus par medicīnu, lauksaimniecību, stāstu tulkojumus, satīriskus dzejoļus un anekdotes. Apbedīts Vecsvirlaukas pagasta Vimbas kapos.
Draugos ar Blaumani
Pedagogs, ģeologs, kultūras un muzeju darbinieks Jānis Greste dzimis 1876. gada 5. jūlijā Smiltenes pagasta Mālovas skolā skolotāja ģimenē. Beidzis Alsviķu pagastskolu, Pleskavas pilsētas četrgadīgo skolu. Pēc tās sācis strādāt Alsviķu Bejas skolā par skolotāja palīgu. Pēc gada nokārtojis eksāmenu un ieguvis zemākās pakāpes skolotāja tiesības.
Kad J.Grestem bija 26 gadi, viņš mācījās Pēterburgas Skolotāju institūtā. Arī Rūdolfs Blaumanis tolaik dzīvoja šajā pilsētā, Galeru ielā 55, pavisam mazā istabiņā, kurā atradusies “dzelzs gultiņa, daži pīti krēsli, vienkāršs galds pie vienīgā loga un veca kušete”. Tā vēlāk Blaumaņa dzīves vietu “Pēterburgas Avīžu” izdevniecības namā aprakstījis Kārlis Kraujiņš. Taču šaurība un komforta trūkums nekad nav bijis par šķērsli studentu tikšanās gribai, un tā kādā pēcpusdienā, kad rakstnieka dzīvoklītī sapulcējās latviešu Pēterburgā studējošā jaunatne, iepazinās Jānis Greste un par viņu 13 gadu vecākais un jau pazīstamais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Kā visi gaidīja avīzi! “Tas bija lielisks baudījums – nosēsties pulciņā un izjust to spirgto vēsmu, kas plūda pretim no Olava-Plutes, Niedras un Blaumaņa vadītā laikraksta. Varbūt jaunība tur vainīga, bet pēc tam gan neko neesmu lasījis ar tādu līksmību,” vēlāk atcerējās J.Greste. Melngaiļa vadītais koris, Aspazijas “Vaidelotes” izrāde, vēl citi latviešu pasākumi Pēterburgā tuvināja latviešu jauniešus. Pēterburgā J.Greste kļuva par vienu no Blaumaņa tuvākajiem draugiem.
Pēc atgriešanās Latvijā 20. gadu sākumā J.Greste strādājis Jēkabpils vidusskolā, Jelgavas 2. vidusskolā (1922–1934) un Valsts pedagoģiskajā institūtā. Personīgo atmiņu pierakstu vēsturē saglabājies samērā maz. Valsts ģimnāzijas bibliotēkā atrodamas skolēnu pierakstītās 1938. gada absolventa Laimoņa Janaua atmiņas par J.Gresti: “Kolorīta persona ar raibu biogrāfiju, oriģināls skolotājs, mineralogs kolekcionārs. Skolēni viņam sanesa tik daudz akmeņu, ka, aizejot no skolas kreiso uzskatu dēļ, viņš savu kolekciju pārdevis par vairākiem tūkstošiem latu. Vitrīnu kastes, kur bija izlikti akmeņi, un uzrakstus skolēni paši taisīja darbnīcā. Akmeņus ieguvām dažādi. Pat no ielas bruģa, karojot ar sētniekiem un nesot vietā citus. Klases skolniece Mieze no Tušķiem atnesa galvas lieluma dzidru kvarca gabalu, katru dienu pārnesot uz priekšu pa 100–200 metriem.
Audzējām kristālus. Lielākais hroma kristāls bija galvas lielumā, cukura kristāls – pirksta lielumā. Stundās veicām dažādus eksperimentus, pat sprādzienus. Mendeļejeva tabulu vajadzēja zināt aizsietām acīm. Redukcijas formulas jau pirms stundas bija uzrakstītas uz tāfeles un aizklātas ar palagu. To norauj un sāk burtnīcā rakstīt atbildes. Gatavos darbus met kaudzē uz skolotāja galda.
Pirmās desmit burtnīcas – teicami, nākamās – labi un tā tālāk. Tas, protams, ar nosacījumu, ja nav nevienas kļūdas. Organiskajā ķīmijā struktūras formulas iestudēja ar pašiem skolēniem – oglekli atveidoja divi zēni, kas bija sasieti ar mugurām kopā, skābekli – skolnieks, kura rokas izstieptas sānis, ūdeņradis – viena roka kabatā. To nevar aizmirst uz mūžu.
Vēlāk, studējot universitātes Inženieru fakultātē, profesors, uzzinājis, ka esmu mācījies pie Grestes, mineraloģijā bez atbildēšanas ielika “teicami”.”
J.Greste ir izveidojis vairākus muzejus. Pirmo – savās mājās Alsviķu pagasta Laiviņos, otro – Alsviķu Ķemeru skolā. 1907. gadā izveidojis Skolu muzeju Rīgā, 1910. gadā – Pēterburgā. Jelgavas 2. ģimnāzijā izveidojis mineraloģijas muzeju, arī Rakstniecības muzeju Rīgā un Latviešu skolu vēstures muzeju. Izglītības ministrijas Skolu muzejā izveidojis Derīgo izrakteņu nodaļu.
J.Grestes autobiogrāfiskos tēlojumus, vēstules Līvija Volkova apkopojusi grāmatās “… kā dzeņa vēders” un “Krist un celties”. Daudz dabaszinību un pedagoģisko rakstu J.Greste publicējis periodikā, sarakstījis grāmatu “Latvijas derīgie izrakteņi”.
Viens no spožākajiem Jelgavas vēsturē bijis Kurzemes hercogistes laiks, īpaši hercoga Jēkaba valdīšanas gadi. To gan nevar teikt par cita – simpātiska, kopta, moderna, tomēr nesaimnieciska – hercoga laiku. Frīdrihs Kazimirs Ketlers dzimis 1650. gada 6. jūlijā Jelgavas pilī hercoga Jēkaba un viņa sievas Brandenburgas princeses Luīzes Šarlotes ģimenē. Otrā Ziemeļu kara laikā kopā ar ģimeni 1658.–1660. gadā atradās zviedru gūstā. Vēlāk Vācijā studēja tieslietas un apmeklēja vairāku valdnieku galmus, 1673. gadā bija karadienestā Holandes armijā. 1675. gadā Hāgā apprecējās ar Nasavas-Zīgenes princesi Sofiju Amāliju un atgriezās dzimtenē.
Pēc tēva nāves 31 gada vecumā Frīdrihs Kazimirs kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu un enerģiski ķērās pie valsts lietām. 1684. gadā hercoga grāmatiespiedējs Georgs Radeckis Jelgavā sāka iespiest pirmās grāmatas latviešu valodā. 1685. gadā iespieda Kurzemes un Zemgales superintendanta Heinriha Adolfi “Pirmo mēģinājumu īsai latviešu valodas mācībai”. Viņa centienus atjaunot valsts saimniecību bremzēja Zviedrijas lielvalsts, kas tajā laikā dominēja Ziemeļeiropā. Piemēram, zviedri ignorēja 1685. gadā izveidoto Kurzemes pastu un turpināja uzturēt savas pasta stacijas hercogistes teritorijā.
Frīdrihs Kazimirs izveidoja galma dzīvi atbilstoši tā laika Rietumeiropas paraugiem. Hercoga zirgaudzētavās bija arābu rikšotāji un oranžērijās audzēja ananasus. Tika paplašināta Ozolmuižas medību piekūnu audzētava, pie Valguma ezera medību nolūkiem bija ierīkots hercoga zvērudārzs. Viņš pievērsa lielu uzmanību savas galvaspilsētas labiekārtošanai, 1688. gadā Sv.Trīsvienības baznīcai tika uzcelts zvanu tornis, kas ir viens no Jelgavas simboliem līdz pat mūsdienām. 1688. gada nogalē nomira viņa pirmā sieva Sofija Amālija. 1691. gadā hercogs nosvinēja liela vēriena kāzas ar Brandenburgas princesi Elizabeti Sofiju Hoencollernu. 1693. gadā tika nobruģēts Jelgavas tirgus laukums.
Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā hercogvalsts tirdzniecība un rūpniecība pagrima un 1693. gadā angļiem tika pārdota Tobāgo kolonija. 1696. gadā Frīdrihs Kazimirs ieplānoja jaunas rezidences celtniecību Jelgavas centrā, ko vēlāk piemēroja hercogienes atraitnes Annas vajadzībām un 1775. gadā pārbūvēja par akadēmisko ģimnāziju “Academia Petrina”. 1697. gada pavasarī Frīdrihs Kazimirs Jelgavā uzņēma Krievijas Lielo sūtniecību, kurā bija arī jaunais cars Pēteris, uz kuru Jelgavas galma spožums esot atstājis lielu iespaidu. Jelgavas pilī notika diplomātiskas sarunas par abu valstu sadarbību pret zviedriem, bet jau nākamajā ziemā hercogs 47 gadu vecumā nomira. Hercoga atraitne Elizabete Sofija sava vīra piemiņai nodibināja ordeni ar devīzi “Fidele, constant et sincere” (“Uzticams, pastāvīgs un atklāts”).
Iespējams, 1697. gada sarunu laikā Frīdrihs Kazimirs apsolīja, ka viņa dēls Frīdrihs Vilhelms tiks apprecināts ar kādu no krievu princesēm, jo, vadot Rīgas aplenkumu, cars Pēteris I 1709. gadā atkal ieradās Jelgavā, lai vienotos par savas brāļameitas Annas precībām ar troņmantinieku Frīdrihu Vilhelmu.
Frīdrihs III Vilhelms Ketlers bija Kurzemes hercogs no 1698. gada 22. janvāra līdz 1711. gada 21. janvārim. Viņa valdīšanas laikā hercogvalsti pārmaiņus okupēja Zviedrijas un Krievijas karaspēki. Miris 18 gadu vecumā ceļā no Pēterburgas uz Narvu pēc kāzām ar Pētera I brāļameitu Annu.
Frīdrihs Vilhelms Ketlers dzimis 1692. gada 19. jūlijā Jelgavā hercoga Frīdriha Kazimira un viņa otrās sievas Elizabetes Sofijas ģimenē. Septiņu gadu vecumā pēc tēva nāves 1698. gadā tika iecelts par Kurzemes un Zemgales hercogu, tomēr līdz pilngadībai valsti pārvaldīja viņa māte un tēvabrālis Ferdinands Ketlers. Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gadā hercogistē ienāca Saksijas karaspēks, kas tika sakauts Spilves kaujā un apmetās Sēlijas teritorijā. Kad 1701. gadā Zemgali un Kurzemi okupēja zviedri, Frīdrihs Vilhelms kopā ar māti devās pie sava mātesbrāļa Prūsijas hercoga Frīdriha, kurš 1701. gadā tika kronēts par pirmo Prūsijas karali. 1705. gadā Sēliju un Zemgali okupēja krievi, kas tika sakauti Mūrmuižas kaujā. Pēc uzvaras Poltavas kaujā kara veiksme nosvērās Krievijas pusē, un pēc sarunām 1709. gada oktobrī Austrumprūsijā tika nolemts septiņpadsmitgadīgo Frīdrihu Vilhelmu apprecināt ar cara Pētera I pusbrāļa Ivana V meitu Annu. 1710. gadā jaunceļamajā galvaspilsētā Pēterburgā notika varenas kāzas, kurām bija jāapliecina topošās Krievijas impērijas galma spožums. Atceļā no Pēterburgas Frīdrihs Vilhelms 1711. gada 21. janvārī nomira. Hercoga atraitne Anna kopā ar viņa līķi ieradās Jelgavā tikai 4. martā.
Tajā pašā laikā Kurzemē un Zemgalē sākās Lielā mēra epidēmija, kuras laikā aizgāja bojā liela daļa no hercogistes iedzīvotājiem.
Ar Fuksīti uz Bērzi
Sociālajā tīklā “Facebook” fotoprojekta “Jelgavnieki 1918–2018” (veltījums Latvijas 100) lapā varam izlasīt jūlija jubilāra mācītāja Alfonsa Vecmaņa meitas Solveigas Tursas atmiņas par tēvu.
“Nāku no garīdznieka ģimenes. Mana tēva mācītāja Alfonsa Vecmaņa (1906–1999) tēvs Pēteris ir zemgalietis, nāk no Sidrabenes ciema Suneļiem. Mātes Ievas izcelsme no Matkules. Abi satikās Rīgā. 1920. gadā 14 gadu vecumā uzsāk darba gaitas Zemkopības ministrijā. Notiek pirmā zemes reforma. Alfonsam kā mašīnrakstītājam, vēlāk kā darbvedim, daudz jāstrādā. Paralēli jāturpina izglītība. 1939. gadā viņš beidz Teoloģijas fakultāti, bet vēl turpina darbu Zemkopības ministrijā. Bērzes draudzei vajadzīgs pastāvīgs mācītājs. A.Vecmanim šī draudze kļūst par pirmo un pēdējo mūžā (1939–1996). Man bija viens gadiņš, kad aizbraucām uz Bērzi. Bet Otrā pasaules kara vēji mūs aizpūta uz Kandavu. Mācītāju trūkums. A.Vecmanis ar dzīvesbiedri, manu māti Ērģelnieci Bertu, apkalpoja daudzas apkārtējās draudzes, ar zirgu Fuksīti brauca arī uz Bērzi. Māte citur strādāt nedrīkstēja. Berta Vecmane mira 1960. gadā (ceļa negadījumā). Es, Solveiga, beidzu Kandavas vidusskolu. Tēvam radās iespēja pāriet uz Jelgavas Sv.Annas draudzi. Viņam bija daudz pienākumu arī Rīgā, Baznīcas virsvaldē, jauno mācītāju sagatavošanā, kalendāru sastādīšanā, dziesmu grāmatas komisijā. Jelgavas Sv.Annas draudzē A.Vecmanis nokalpoja no 1957. līdz 1987. gadam (30 gadu). Dzīvojot Jelgavā, aktīvi iesaistījies brīvības atgūšanas procesos. 1992. gada 21. novembrī piedalījies atjaunotā Lāčplēša pieminekļa atklāšanā. 1939. gads, kad tēvs sāka kalpot Bērzē, bija arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas dibināšanas gads. Un 1994. gadā šī augstskola atzīmēja 55 darbības gadus, A.Vecmanis iesvētīja tās jauno karogu, stāstīja, ka Bērzē nupat nosvinējis savus mācītāja darba gadus, bet pirms tam strādājis Zemkopības ministrijā un sevi pieskaita pie lauksaimnieku cilts. 1997. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. No jaunības laikiem vēl A.Vecmanis stāstīja par “Zaļo vārnu”, rakstnieku un mākslinieku biedrību, šajā sakarā par savu pirmo grāmatiņu “Pusnakts saule”, tur ievietoto dzejoli par Brāļu kapiem “Latvju svētnīca” un “Dievzemīte”, kuru dziedāja 9. latviešu dziesmu svētkos 1938. g. (bērnības drauga A.Skultes mel.) 2019. gadā Bērzes draudze atzīmēja A.Vecmaņa 20 gadus mūžībā. Pagājuši arī 80 gadi, kopš viņš sāka kalpot Bērzē un 1939. gada Pļaujas svētkos pasniedza Svēto Vakarēdienu Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim (ceļa maizi pirms izsūtīšanas 1940. gadā).”
Ar vārda mākslinieku sākām, ar otas mākslinieku beigsim stāstu par jūlijā dzimušajiem jelgavniekiem.
Eduards Valdemārs Jurķelis dzimis 1910. gadā 22. jūlijā Jelgavas apriņķa Platones pagastā, Miežeļos. Vēlāk mācījies Jelgavas ģimnāzijā, kur interesi par mākslu guvis no sava skolotāja gleznotāja Kārļa Celmiņa, Romana Sutas studijā, Latvijas Mākslas akadēmijā, absolvējis Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Jelgava” (vadītājs Vilhelms Purvītis). Darbs gājis bojā kopā ar apmēram vēl simts eļļas gleznām Jelgavā 1944. gadā ugunsgrēka laikā. Izstādēs mākslinieks piedalījies no 1930. gada. Notikušas ļoti daudzas personālizstādes Jelgavā, Rīgā, Madonā, Bauskā, Kuldīgā un citur.
E.Jurķelis bijis viens no studentu organizācijas “Zaļā zeme” dibinātājiem un aktīvākajiem izstāžu organizētājiem. Vadījis arī savu studiju Jelgavā.
Vēlāk strādājis par skolotāju Jelgavas ebreju vidusskolā, bijis Jelgavas muzeja direktors, 3. nepilnās vidusskolas pedagogs, kā arī ieņēmis daudzus citus amatus.
Savā radošajā darbā pēckara periodā strādājis gandrīz tikai akvareļtehnikā. Uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem latviešu māksliniekiem šajā jomā. Gleznojis galvenokārt dzimtās Zemgales ainavas, nereti arī klusās dabas. Kļuvis populārs ar savu iejūtīgo un sirsnīgo dabas tēla interpretāciju, noteikto izpratni par kompozīciju un kolorītu, kā arī profesionāli nevainojamo attieksmi pret tehnikas tīrību. Glezniecisko vērtību skalā par vienu no galvenajiem izvirzījis tehnikas specifikas jautājumus, kurus saistījis ar akvareļa dzidrumu, vieglo plūdumu.
