Katoļu iela ir viena no Jelgavas ielām, kas sākas pie krustojuma ar Lielo ielu, ved gar katoļu katedrāli, tālāk turpinās līdz Sudrabu Edžus ielai. Otrajā pasaules karā 1944. gada augustā visa ielas apbūve tika iznīcināta, mūsdienās to veido nedaudzas senākas celtnes un lielākoties Latvijas PSR laikā tapušas ēkas.
17. gadsimta Jelgavas kartēs iela saukta par Ķēniņu ielu. Tā sākās krustojumā ar Lielo ielu pie Tirgus laukuma un beidzās pie pilsētas vaļņiem Annas vārtu apkaimē, aiz kuriem sākās Kalves lielceļš (tagadējā Lietuvas šoseja). Pirmā pasaules kara Kurzemes ofensīvas laikā 1915. gadā tika sagrautas Katoļu ielas dienvidu galā esošās ēkas.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā to pārdēvēja par Lietuvas ielu. Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 1990. gadā atjaunoja Katoļu ielas nosaukumu.
Rosīga tirdzniecības iela
Pašķirstot 30. gadu Jelgavas tūrisma ceļveža lappuses, lasām: “Šī iela jau gadu simteņus ir Jelgavas rosīgākā tirdzniecības vieta. Agrāk te bija Lietuvas – Rīgas labības un citu laukkopības ražojumu karavānu noliktavas, kuru paraugceltnes: pie ielas nams ar veikalu un kantora telpām, aiz tām plaši spīķeri ar iebrauktuwem, vēl tagad atrodas lietošanā, piemēram, Katoļu ielas pilsētas centra galā, skaitot no Poruka ielas trešais nams, kas izceļas ar savu īpatnēju, hercogu laiku būves veidu un kurā 18. gadu simtenī darbojās pirmais Besarabijas tabakas izdalīšanas punkts. Intensīvā kustība arī tagad raksturo Katoļu ielu, lai gan pēdējā laikā ta pate stipri pārveidojusies būvju ziņā: daudz senos namus atvietojuši moderni lieli masivi, starp kuriem izceļas Abermaņa, Latv. Lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības, Eplēe, Bernsteina, Jelgavas Savstarp. Kredītbiedrības, Ravovska, Vilka un Grasmaņa nami. Ari Bisenieka un Holsteina tirdzniecības celtņu plašie korpusi ir nomainījuši veselus strēķus veclaicīgu būvju. Kulturelā ziņā ievērojams pēc architekta P. Eplēe plāna 1909. g. celtais Jelgavas Latviešu biedrības nams.”
Mēs pastaigu sāksim no Lielās un Katoļu ielas stūra. Kādreiz šeit ēkas, kur tagad ir ziedu veikals, vietā atradās tautā sauktais Hercenberga nams (vai arī dēvēts par pilsoņa Veimnica īpašumu). Par šo namu stāstīja, ka tajā ilgu laiku uzturējies Saksijas Morics.
J.Brilles “Zemgales galvas pilsēta Jelgava” lasām: “Šis nams bija citkārt pilsoņa Veimnica īpašums. Namam ir vēsturiska atmiņa; tajā 1726. g. ilgāku laiku uzturējās Saksijas grafs Morics, kuru Kurzemes bruņniecība bija ievēlejuse par hercogu. Skaistais, drošsirdīgais un apdāvinātais firsta dēls bija uz paziņojuma par ievēlēšanu atsteidzies uz Jelgavu, kur iemantoja kurzemnieku sirdis. Ari hercogiene atraitne Anna Ivanovna viņu iemīlēja un saderinājās ar viņu. Par Morica ievēlēšanu neko negribēja zināt toreiz Krievijā varenais kņazs Meņšikovs, viņš pats kāroja Kurzemes hercoga troni. Viņš personīgi ieradās Jelgavā, apdraudēja muižniecības priekšstāvjus, ja viņi no Morica neatlaidīsies, un, tā kā tas neko nelīdzēja, apņēmās pret grafu lietot pat varas līdzekļus. Kādā vakarā lielā skaitā kara vīri ieradās Veimnica nama priekšā, aplenca to un iesāka uzbrukt. Grafs Morics nezaudēja dūšu, viņš apbruņoja savus piekritējus un apkalpotājus un atklāja stipru uguni uz atnākušiem ienaidniekiem. Cīņa ilga pāra stundas. Morics nebūtu spējis pārspēkam pretim atturēties, ja hercogiene Anna, kura bija dzirdējuse šaušanos savā pilī, viņam nebūtu sūtījuse palīgā savus sargus; šie aizdzina ienaidnieku, un Morics nu palika neaizskārts. Vēlāk viņš caur savu vieglprātību ar hercogieni nāca nesaskaņā, kamdēļ beidzot bij jābēg. Vēlāk viņš bij daudzināts varonis Francijas armijā, bet cerības uz Kurzemes troni nekad neatmeta.”
Savulaik Veismaņa (Katrīnas) un Katoļu ielas stūrī (Katoļu ielā 11) stalti slējās Jelgavas Latviešu biedrības nams. Mūsdienās par seno svarīgo namu liecina vien neliela piemiņas plāksne.
Jelgavas Latviešu biedrības nama jūgendstila ēka celta 1908.–1909. gadā pēc arhitekta Paula Eplē projekta. Par biedrības rocību un apmēriem liecināja nama salīdzinoši lielais izmērs. Tam bija tipisks tā laika biedrības namu funkcionālais izkārtojums – plāna dominante bija lielā sarīkojumu zāle ar skatuves daļu un nepieciešamajām palīgtelpām. Ap to grupējās galvenā ieejas halle, bufetes un garderobe. Atsevišķā ēkas spārnā bija izīrēšanai paredzētas telpas, kurās iekārtojās veikali, krājaizdevumu sabiedrības u.tml. Augšējos stāvos atradās mazākas sanāksmju zāles, telpas biedrības pārvaldes vajadzībām, biljarda istaba, bibliotēka ar lasāmtelpu un daži dzīvokļi.
Teātris, plastikas studija un tējnīca
1927. gadā ceļu uz Latviešu biedrības ēku sāka mērot arī aktrise Elza Barūne. Viņa atceras: “Jelgavas Latviešu biedrības ēkā, kurā bija iemitinājies teātris, vienmēr bija lietišķa rosība un daudz ļaužu. Te bija iemitinājusies Jelgavas Patērētāju biedrība, darbojās Almas Kūmiņas ritma un plastikas studija, pulcējās koristi, bet izkārtne pie tējnīcas aicināja iebaudīt “Five o’clock tea”. Perifērijas režisori biedrībā iegriezās iegādāties lugas vai īrēt kostīmus.”
Arī Elzas bērnība pagājusi Jelgavas Latviešu biedrības namā, jo viņas tēvs bijis teātra apgaismotāja palīgs, bet māte – biļešu kontroliere. “Māte mani vienmēr veda līdzi, jo nebija, pie kā atstāt. Uzsēdināja uz palodzes vai sildāmajām rorēm, un man visā vajadzēja mierīgi noskatīties. No tiem laikiem atceros skaistas dāmas vai drūmus vīrus, kuri sitās ar zobeniem. Dāmu skaistie tērpi un vieglās kustības manī izraisīja vēlēšanos tāpat kustēties, tikai mātes lakatos, un, tā kā vienīgais spogulis stāvēja uz kumodes, tad rāpos augšā un grozījos, un klanījos, kā to biju redzējusi darām uz skatuves. Vairākkārt notvēruši mani šajā bīstamajā stāvoklī uz kumodes, vecāki sāka mani siet pie gultas kājas, lai nekur tālu nevaru aiziet.”
“Vēlāk paaugusies Elza teātrī praktizējusies matemātikā. Viņa skaitījusi: balkona sešās rindās bijuši savietoti 106 sēdekļi. Skatītāju zāli ar 708 Vīnes krēsliem grīdceliņš sadalīja divās daļās. Nez cik soļos varētu noiet pa šo sarkano samta celiņu līdz skatuvei? Kamēr Elza rēķināja, uz skatuves bija uznākuši aktieri, un meitēns saguma krēslā pavisam mazs, kā pašai šķita, pat kļuva neredzama, jo zināja, ka mēģinājuma laikā izrādē nenodarbinātām personām zālē atrasties aizliegts.” (Dz.Andrušaite. Jelgavas stils… Elza Barūne. Valmieras bohēma. 2016.)
Ar Katoļu ielu saistās arī grāmatu izdevēja Henriha Alunāna vārds. Viņš vispirms atver grāmatu veikalu Lielajā ielā 21, bet vēlāk – Katoļu ielā 32. H.Alunāns ir latviešu kultūras vēsturē izcilās Alunānu dzimtas pārstāvis, Jura Alunāna brālis. Līdzās Kārlim Stālbergam Rīgā pirmais latviešu tautības grāmatizdevējs Jelgavā, ievērojams jaunlatviešu kustības darbinieks, viņa vārds saistās ar sava laika nozīmīgākajiem sabiedriskās un kultūras dzīves notikumiem. Pirmie H.Alunāna apgādātie darbi ir 1864. gadā mirušā brāļa Jura atstātie raksti. Pirmais izdotais darbs 1867. gada martā ir rakstu apkopojums “Tautas saimniecība”, kam pievienota Heinriha uzrakstīta brāļa biogrāfija. Tajā pašā gadā iznāk J.Alunāna “Dziesmiņu” otrais izdevums. Augot rocībai, 1873. gadā Henrihs Jelgavā atver apgādu un sākumā vienu, vēlāk vēl vienu grāmatveikalu, kurā iekārtota plaša bibliotēka.
“(..) Saskaņā ar tā laika tradīciju H.Alunāns savā grāmatveikalā iekārtoja plašu maksas bibliotēku. Tā izveidojās par lielu bagātību krātuvi, kur varēja atrast vai visas latviešu valodā izdotās grāmatas. H.Alunāna palīdzību meklēja, ja bija vajadzīgs kāds senāks izdevums. Grāmatās H.Alunāns ieguldīja visus savus līdzekļus, veselu kapitālu, bet pats dzīvoja ļoti pieticīgi, ģērbās atturīgi. Grāmatu pasaulē H.Alunāns bija atradis savu īsto vietu.” (L.Labrence. H.Alunāns – pirmais latviešu tautības grāmatizdevējs Jelgavā. Jelgavas grāmata. 1984.)
Ap šo laiku sākas intensīvāka izdevējdarbība. Kopumā dzīves laikā H.Alunāns apgādājis ap 280 grāmatu – latviešu prozu un dzeju, lubu literatūru, lugas (aptuveni 50), zinātniskos izdevumus un tulkojumus. Viņa apgādībā vairākās burtnīcās iznāca pirmais latviešu romāns – brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki”, par kura noietu Heinrihs sākotnēji bijis visai skeptisks. Vēstulē Matīsam Kaudzītem 1879. gadā viņš rakstīja: “Viss Jūsu romāns no kāda liela svara nav, to ticiet droši (..) no tiem nekas varens neiznāks.”
Starp citiem nozīmīgiem H.Alunāna izdevumiem minama M.Kaudzītes sastādītā antoloģija “Smaidi un asaras”, Anša Lerha-Puškaiša “Latviešu tautas pasakas”, Kārļa Mīlenbaha “Par valodas dabu un sākumu”, enciklopēdiskais rakstu krājums “Sēta, daba, pasaule” (5., 6. laidiens), vairākas brāļadēla Ādolfa Alunāna lugas u.c. H.Alunāns izdevis arī Valtera Skota, Čārlza Dikensa, Bjērnstjernes Bjērnsona darbus, bērnu un jaunatnes literatūru (kopš 1886. gada sērijā “Bibliotēka”). 1892. gadā kļuvis par spiestuves īpašnieku, tajā iespiedis vairākus laikrakstus, tostarp laikrakstu “Tēvija”.
1904. gadā 69 gadu vecumā H.Alunāns mirst, apglabāts Jelgavas Literātu kapos (mūsdienās – Alunāna parka teritorijā). Sieva Elizabete pārņem spiestuvi, apgādu un abu grāmatu veikalu – Lielajā ielā 21 un Katoļu ielā 32 – vadību. Ar pārtraukumu 1940.–1941. gadā Elizabete uzņēmumu vadīja 40 gadu līdz savai nāvei 1944. gadā, un šajā laikā apgāds saglabā H.Alunāna vārdu un piemiņu.
Lauksaimnieku ražojumu pārdotava
Jelgavas 30. gadu žurnālists Arnolds Burģis savās atmiņas raksta, ka Katoļu ielā, netālu no lepnā Jelgavas Latviešu biedrības nama, bijusi dienas laikraksta “Jaunais Zemgalietis” spiestuve un redakcija. Laikraksts piederējis Robertam Grīslim, kā redaktori strādājuši publicisti Žanis Unāms un rakstnieks Mārtiņš Zīverts. Nams 1944. gadā nopostīts.
Tur, kur mūsdienās ir tirdzniecības centrs “Vivo centrs” ar veikalu “Rimi”, arī pirmskara Jelgavā un agrākos laikos bijusi tirdzniecības un biznesa apbūve. Vecos attēlos redzama lepna augstceltne – Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības ēka jeb viens no leģendārā uzņēmēja Jāņa Bisenieka namiem, bet uz tagadējā centra pusi atradies pirmās brīvvalsts laika tirdzniecības centrs, kura izkārtne vēstīja “Lauksaimnieku ražojumu izstāde – pārdotava”, pirms tam tur bijusi mazu un vecu dzīvojamo māju rinda.
Latviešu lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība bija viens no lielākajiem Kurzemes uzņēmumiem, kas bez ekonomiskām lietām nodarbojās arī ar labdarību. Pārlapojot vecus reklāmas bukletus, varam lasīt, ka sabiedrība uzturēja vismodernāko labības kaltētavu un tīrītavu, linu apstrādāšanas fabriku, sēklu audzēšanas fermu un koku skolu Viskaļu muižā (Bisenieka ferma), Jelgavā mājturības skolu, kuru ik gadus apmeklēja 100 audzēkņu, un zemkopības skolu. Kopā ar Zemgales Lauksaimniecības centrālbiedrību un Jelgavas Lauksaimniecības biedrību ekonomiskā sabiedrība sarīkojusi arī vairākas lauksaimniecības, rūpniecības un lopkopības izstādes, tā mudinot lauksaimniekus saimniekot racionāli un intensīvi.
Katoļu ielas apkaime agrāk bijusi blīvi apbūvēta, par ko liecina arī tas, ka “Vivo centra” adrese ir Katoļu iela 18, savukārt Bisenieka nama adrese bijusi Katoļu iela 46. Ēkā atradās ne tikai lauksaimnieku biedrība, bet arī Jelgavas Krājaizdevsabiedrība un dažādi biroji.
Agronoms, uzņēmējs, sabiedriskais darbinieks un mecenāts Jānis Bisenieks bijis viens no Latvijas ievērojamākajiem tautsaimniekiem un komersantiem. Viņš dibinājis Lauksaimnieku biedrību, Jelgavas komercbanku, bijis daudzu biedrību un iestāžu, arī skolu rosinātājs, dibinātājs, vadītājs, gadu arī Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks. Pavisam darbojās 17 dažādas viņa rosinātas un vadītas biedrības – krāšanas un aizdošanas, apdrošināšanas, kuģniecības, kooperatīvu, riteņbraucēju u.c.
Viena cēla ēka šajā ielā saglabājusies. Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāle ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Jelgavas diecēzes draudzes katedrāle, kā arī Jelgavas diecēzes bīskapa un Jelgavas dekanāta rezidence. Baznīca būvēta 1906. gadā pēc Liepājas arhitekta Kārļa E.Strandmaņa projekta. Virs ieejas atrodas vietējas nozīmes mākslas darbs – bareljefs “Svētais Vakarēdiens”. Dievnams Otrajā pasaules karā izdega, tā atjaunošana pabeigta tikai 1992. gadā, kad agrākā izskatā atjaunots tornis. 1996. gadā pāvests Jānis Pāvils II baznīcai piešķīra katedrāles statusu.
Pirmo katoļu baznīcu, kas atradās tajā pašā vietā, cēla Kurzemes hercogs Fridrihs 1635.–1645. gadā. Tā kā vecā baznīca draudēja sabrukt, tad 1904. gadā to nojauca. Monsinjora Kazimira Jasenas vadībā Strandmaņa projektu realizēja brīvuzņēmējs P.Pumpītis. 1906. gadā jauno dievnamu pabeidza un iesvētīja Sv.Jura godam. 1925. gadā bīskaps Jāzeps Rancāns konsekrē baznīcu un nosauc par Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīcu.
Katoļu ielā 58 kādreiz atradusies J.Stiļļa kaļķu un ģipša rūpniecības un būvmateriālu pārdotavas noliktava. Pats uzņēmums bijis izvietots Uzvaras ielā 52. Ja palasām senus bukletus, redzam, ka “J.Stiļļa kaļķu ceplis un lauztuve Kalnciema “Mūrniekos” ieņem visai redzamu vietu. Lauztuvē atrodamais kaļķakmens ir pēc sava sastāva tas vērtīgākais visā Latvijā, viņš ir it kā pāreja no parastā kaļķa uz Portlandes cementu. Pateicoties izejvielas augstam labumam, modernam ražošanas procesam, lētam kurināmam materiālam (Kalnciems un apkārtne vēl bija ļoti bagāti mežiem) un ērtam transportam, J.Stiļļa rūpniecībā ražotais kaļķis ir ne vien augstākā labuma, bet arī samērīgi lēts un konkurē pat ļoti attālas apkārtnes tirgū, nemaz nerunājot par Rīgu un citiem redzamākiem Latvijas punktiem”. Šo kaļķi varēja pasūtīt, vien piezvanot pa tālruni 298 uz noliktavu Katoļu ielā.
Palasot 20.–30. gadu sludinājumus, atrodam, ka Katoļu ielā 13/15 atradusies V.Ošenieka dzelzs un tērauda preču nodaļa. Katoļu ielā 3 pie brāļiem Hiršmaņiem varēja iegādāties “dāmu mēteļu un kleišu drānas, kungu uzvalku un mēteļu drānas, kā arī skolēnu formas tērpu drānas”. Atlika vien aiziet vai piezvanīt pa tālruni 153. Savukārt M.Grasmaņa sēklu tirgotava Katoļu ielā 18 “piesola slapjai un sausai sēklu kodināšanai “Ceresanu”, kā arī kāpurlīmi “Hōcks” tauriņu ķeršanai”.
