Ieklausies – kā skan vasara Latvijas laukos? Žubītes vīterošana tuvīnajos krūmos, mazais svilpja sauciens elektrības stabā, kamenes zummēšana, tālumā šosejas monotonā rībēšana, pļaujmašīnas troksnis pie kaimiņu mājām, iztālēm dzirdama cilvēku sasaukšanās, gaiļa dziesma, jēru zvaniņu skanēšana, vēja smagā šalkšana piemājas dzīvības kokā un klusināta čabēšana bērziņa galotnē. Kāds brauc ar motociklu, skaņa kļūst uzmācīgāka, bet tad attālinās. Vārnas, skaļi ķērcot, pārlaižas un apklust. Vītiņš iesēdies ceriņu krūmā un vītero. Vakaros skaņas mainās – tad klusums top vēl skanīgāks, gaiss ir tumīgi pilns no varžu kurkstēšanas, griezes dziesmām un dumpja pūtieniem, tālumā dzirdams upes ķauķis un briežu bauris, ir vakari, kad dzirdamas arī lapsu rejas.
Kādas ir pilsētas skaņas? Kā skan mūsu Jelgava? Tas ir interesants izpētes objekts – skaņu ainava, tā ir konkrēto vietu raksturojoša skaņa, kas ir mainīga, trausla, bet ļoti būtiska kopējo sajūtu un atmiņas ainavu veidojoša.
Laikā, kad Tallina bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, tika izveidota pilsētas skaņu karte, aicinot iepazīt pilsētu caur dzirdi, domājot par to, kādu emocionālo sajūtu rada viena vai otra vieta atkarībā no tā, kas dzirdams, piemēram, prieka vietu, trauksmes vietu, miera vietu, iedvesmas vietu. Uzdevums ir vienkāršs – staigā pa savu pilsētu, vēršot uzmanību nevis uz to, ko redzi, bet gan to, ko dzirdi.
Anna Brigadere par Jelgavas skaņu un savu pirmo tikšanos ar mūsu pilsētu 19. gadsimta nogalē raksta: “Mājas stāvēja cieši viena pie otras, pa retumis starpā kāds koks, vēl retāki kāds dārzs augstu žogu. Pa vienu logu skaļi knābāja kāds putns, pa kādu citu izkārās galva naktsmicē, vēroja ielu uz vienu pusi, uz otru, nikni paskatījās uz braucējiem un pakratīja roku, bet šie lēni un skaļi ratatinājās pa kluso bruģi, it kā vienu akmeni pret otru dauzīdami, tad galva ierāvās iekšā. Logs aizcirtās. Suņi skrēja paceltiem purniem, it kā kāpjošu sauli ostīdami, bet neviens nerēja.”
Jelgava. Eju pa Kalpaka ielu – dzirdu suņu rejas, mašīnu rūkoņu, zāles pļāvēju, skaļas balsis, gaiļa dziesmu, jā, arī gaiļa dziesma, un tas mani ļoti iepriecina, jo ir vesela virkne skaņu, kas izzūd no mūsu ikdienas. Eju tālāk – bērnu smiekli, klaigāšana, sievietes stingra, skanīga balss, – tas ir Ozolskvērs, bērnu balsis allaž dara priecīgu. Eju uz priekšu – vecpilsēta. Pilsētas senākā daļa klusa, kā aizmigusi, tāda miera un atmiņu vieta. Tālāk – kāds spēlē klavieres, kāds iepūš trompetē, vīrieša balss, kā kaut ko izsaucot. Vēl nezinu, kādas sajūtas tas manī raisa, tāda mundra rosība un mazliet arī atvieglojums, ka man vairs uz mūzikas skolu nav jāiet. Bet Jelgavā ir vēl daudz neizklausītu vietu. Pamēģini nevis saskatīt, bet sadzirdēt savu ielu, savu pilsētu, savu vasaru! Kā tā skan?
