Pirms 15 gadiem Indra un Miķelis Ducmaņi pārcēlās uz Vircavu. Ar laiku lauku vide un saimniekošana iepatikās tiktāl, ka nu viņiem ir pašiem sava maizes ražotne un vesels pulks apmierinātu klientu.
– Pastāstiet, kā jūs kļuvāt par maizes ražotājiem?
Indra: Tas, kā nonācām līdz maizei, ir garš stāsts. Abi esam rīdzinieki, ilgus gadus strādājām IT sfērā. Tad vienā brīdī sapratām, ka Rīga mums ir apnikusi un gribam kaut ko savu. Sākām meklēt vietu, kur gribētu dzīvot. Doma bija 50 kilometru attālumā ap Rīgu, lai var ērti izbraukāt uz darbu. Un tā mēs nonācām Vircavā.
Kādu dienu mana jauniegūtā draudzene vircavniece atbrauca ciemos, nolika uz galda ieraugu un teica, ka man jācep maize. Jāpiebilst, ka virtuve galīgi nav mana sfēra, taču ieraugs ir atvests, to nevar laist postā, tādēļ pamēģināju uzcept, un sanāca ļoti garšīgi. Tā sākām mēģināt vēl un vēl, dāvināt draugiem, līdz cilvēki sāka jautāt – kā varam maizi nopirkt? Ar to arī viss sākās, cepu aizvien vairāk un sapratu, ka tas aizrauj, vienmēr gribas kaut ko jaunu izmēģināt. Pamazām darbs, kas bija Rīgā, kļuva arvien mazāk interesants, un pirms kādiem pieciem gadiem bija jāizdara izvēle. Protams, lēmums nebija viegls, jo tur ir alga, atvaļinājums, sociālās garantijas, esi nodrošināts. Te savukārt ne bizness, ne joma nav zināma, taču viss ļoti patīk.
– Cik maizes šķirņu esat radījuši, un kuras ir tās populārākās?
Miķelis: Tagad jau vairs neesam skaitījuši, bet, kad startējām uz novada grantu, mums bija sešpadsmit. Viena no populārākajām ir trakā sēklu maize, kā to iesaukuši klienti, jo tajā ir ļoti daudz sēklu. Sākumā mums bija divas sēklu maizes, viena ar vairāk, otra mazāk sēklām, un, lai atšķirtu, kāda kliente to iesauca par trako. Tā tagad dēvē jau daudzi klienti.
Mēs laikam vienīgie Latvijā cepam čia maizi, ko patiešām tā var saukt. Ir maizes ar čia sēklām, kur tās ir divu vai trīs procentu apjomā, bet tikai mums ir piecpadsmit procentu. Šī ir visgrūtākā maize, jo čia sēklas ir ļoti mitrumu uzsūcošas un bieži mēdz “jokot”. Lai iemācītos to uzcept, pagāja vairāki gadi.
Indra: Ir maize ar svaigiem burkāniem un saulespuķu sēkliņām, ko sākumā cepām tikai tā, bet tad pielikām karamelizētos sīpolus, un tā strauji kļuva par vienu no iecienītākajām maizēm. Mums ir arī riekstainā maizīte ar lobītām kaņepēm, sezamu un lazdu riekstiem, ogu maize ar dažādiem augļiem un riekstiem, kā arī parastā rudzu maize, kas ir vīra darbs. Cepam arī saldskābmaizi un ķieģelīti uz ābolu sulas un kefīra bāzēs, ir ķirbju sēklu miltu maize, bezglutēna maize un vēl citas.
– Laukos dzīvojot, droši vien ne maize vien ir cepta. Kas vēl ir bijis un joprojām ir jūsu sortimentā?
Indra: Esam izmēģinājuši dažādas blakus lietas – tējas, sīrupus, tad nāca pesto, kas ļoti labi iet kopā ar maizi. Man pašai pesto ļoti garšo, bet nepatīk veikala produkcija, jo tā ir pasterizēta. Mums viss ir svaigs, tāpēc arī nav ilgs uzglabāšanas termiņš. Viens pesto ir ar lakšiem, kam daudz lieku klāt sēklas un riekstus, cieto sieru un olīveļļu. Otrs ir ar saulē kaltētiem tomātiem, mēdz būt kaņepju pesto. Dabīgas maizes šķēle ar svaigu pesto – tās jau ir ļoti kvalitatīvas brokastis.
Ar laiku sortimentam pievienojās arī plātsmaizes, jo ģimenē pašiem tās ļoti garšo. Nu jau rabarberu un biezpiena ir mans pamatsortiments. Tad pamazām sāka nākt klāt pīrāgi un cepumi bez miltiem no dažādām pārslām, sēklām un riekstiem. Konditorejā izmantoju lauku olas, jo mums pašiem ir savas vistas. Visu cenšos gatavot dabīgu, man izdodas izbēgt no e vielām. Ar šādu produktu baroju savu ģimeni un to dodu arī tālāk citiem. Kad Jelgavas novadā vinnējām jauno uzņēmēju konkursā, Caunes kungs (pašvaldības vadītājs Ziedonis Caune – red.) jautāja, kad būsim veikalā. Atbildēju, ka nebūsim, jo strādājam dabīgi, mums ir citi uzglabāšanas termiņi.
– Jelgavas novads jūsu centienus atbalsta?
Indra: Novads ļoti atbalsta jaunos uzņēmumus, mārketinga meitenes ir ļoti atsaucīgas. Ar novada atbalstu iegādājāmies profesionālo krāsni, tas mums ļoti atvieglo dzīvi, jo sākām mēs kā jau daudzi – elektriskajā virtuves krāsnī. Arī mīcījām sākumā visu ar rokām, tagad darbu atvieglo profesionāls mīcītājs, lai gan joprojām ir maize, kas jāmīca ar rokām, piemēram, rudzu un ogu maize.
– Tātad pilnībā esat pievērsušies savai ražošanai, produktus piegādājot klientiem vai pārdodot tirdziņos?
Indra: Vīrs vēl trešdaļu slodzes ir algotā darbā, bet pārējo laiku cepam un tirgojam maizi. Paēduši esam. Mūsu uzņēmums ir divu cilvēku sastāvā, kas paši dara visu. Protams, dažkārt esam pārguruši, bet tas prieks, kad cilvēki atgriežas un saka, ka bija ļoti garšīgi, baro arī dvēseli.
Pārsvarā strādājam ar privātiem klientiem, kuriem pievedam maizi klāt, ir jau uzaudzēta pamatīga bāze. Braucam arī uz tirdziņiem, esam bijuši Kalnciema kvartālā, bet vairāk grozāmies pa Jelgavas novadu. Piegādātājus esam izvēlējušies Latvijas un Jelgavas novada uzņēmējus, cik vien iespējams, izmantojam vietējos.
– Vai paliek arī kāds brīvais laiks sev, un kā to pavadāt?
Indra: Mēs dejojam Lielvircavā deju kolektīvā “Laimes pali”. Dejošanā, starp citu, ievilka tā pati draudzene, kas atnesa ieraugu. Līdz tam mums ar dejām nekāda sakara nebija. Nolēmām pamēģināt, bet tur mūs uzreiz visā iesaistīja, nemaz nedodot laiku apdomāties. Nu jau dejojam sešus gadus, esam bijuši arī deju svētkos.
– Dejojat pārī?
Indra: Nē, dzīvesbiedriem neļauj kopā dejot, jo, dejojot ar savu vīru, daudz nedomā līdzi, ar citu gan uzreiz ir jāsaņemas. Dažkārt dejā ienes kādas sadzīves lietas, gan pozitīvās, gan negatīvās, un tas nenāk par labu. Tagad, protams, arī mūsu kolektīvs ir dīkstāvē, bet ceram, ka rudenī viss atsāksies. Tikmēr sportojam kopā, ko iesākām pēc otrā dēla dzimšanas. Esam pāris pusmaratonus noskrējuši, bet vairāk darām to savam priekam. No rīta izskrienam, kamēr vēl mašīnas nebrauc. Mums ir divi bērni, kuriem ir savas intereses, viens apmeklē futbolu, otrs vieglatlētiku. Visi kopā daudz braucam ar riteņiem un peldam arī ziemā. Salīdzinot ar to, kādi mēs bijām Rīgā un kādi esam tagad, esam pilnīgi citi cilvēki. Kad nonāc lauku vidē, ļoti daudz kas mainās.
– Kas tik ļoti mainās, pārceļoties uz laukiem?
Indra: Mēs ar vīru vienu rītu skatījāmies pa logu, kā bērni, tikko pamodušies, skraida ārā pa pļavu. Kad to redzi, saproti, ka neko jau vairāk arī nevajag. Tev ir māja, savs stūrītis, apkārt viss zaļš, putni dzied, no rīta redzi sauli uzlecam, pamostoties saņem tādu enerģijas devu!
Arī visi tie cilvēki. Mūs Vircavā ļoti labi uzņēma, tikko iebraucām, kaimiņš jau bija klāt ar “Zemnieka rokasgrāmatu”, sakot, ka to mums noteikti vajadzēs. Visi kaimiņi mēdzam Jauno gadu sagaidīt ārā uz ceļa, lai būtu kopā. Vienmēr cits citam palīdzam, ja kāds mežā nogrimis, ir zvans kaimiņam, kurš uzreiz ir klāt. Tā ir tāda cilvēcība, ko pilsētā reti var sastapt. Mēs, Pļavniekos dzīvojot, nezinājām kaimiņu ne blakus, ne augšā vai apakšā, te cits citu zina, palīdz un atbalsta.
Miķelis: Galvenā atšķirība ir cilvēki. To pamanīju, kad uz Rīgu vēl vadāju maizi, un, atbraucis mājas, jutos pilnīgi pārguris – tikai iekrist gultā un gulēt. Izbraucot Jelgavas maršrutu, kas ir pat vēl garāks, es jūtos atpūties, jo tā cilvēku attieksme uzlādē.
– Ar ko lielpilsētas cilvēki nogurdina?
Miķelis: Nu, piemēram, te man neviens klients nav mācījis maizi cept, Rīgā tā bija regulāra lieta. Protams, ja cilvēks ir zinošs un nāk ar savu domu, tas ir interesanti un noderīgi, bet, ja kāds atnāk un stāsta, ka varu nopirkt veikalā maizi, izlasīt sastāvdaļas un cept, tas nogurdina.
Indra: Otra daļa Rīgas klientu ir tādi, kas atnāk, nopērk, un ar to arī mūsu attiecības ir beigušās. Šeit, Jelgavas novadā, jau savus pircējus zinu, kas kuram jauns noticis, kur bijis ceļojumā. Viņu dzīvesstāsti ar manējiem krustojas, un, katru reizi satiekoties, sarunas virzās uz priekšu. Citreiz kādam aizvest maizi prasa 40 minūtes, jo mums ir vēl jāizrunājas. Tā nav vienkārši pirkšana un pārdošana, tai ir pavisam cita vērtība. Tālāk no Rīgas cilvēki ir vienkāršāki un sirsnīgāki, bez maskām. Kādreiz man teica, ka Zemgalē ir vēsi cilvēki, tagad zinu, ka tā nav, te ļoti daudz brīnišķīgu cilvēku. Tie paši mājražotāji, katram ir savas dzīves stāsts.
Miķelis: Mājražotāji – tas ir īpašs stāsts, tie ir cilvēki, kas savu produktu ir izauklējuši, izlolojuši, un tas viņiem pašiem rada pozitīvas emocijas. Tirgos ir sanācis pastrādāt kopā gan ar mājražotājiem, gan profesionāliem tirgotājiem, kas kaut ko iegādājas un pārdod tālāk, tie ir divi pilnīgi dažādi cilvēku tipi.
– Ar ko rūdītie tirdzinieki atšķiras?
Indra: Viņi visu laiku ir norūpējušies, jo svarīga ir tikai nauda, ātrāk visu pārdot. Protams, arī mums ir svarīgi pārdot to, ko esam saražojuši, un arī mums ir sliktas dienas bijušas. Esam braukuši mājās no Kalnciema tirgus ar septiņdesmit kukuļiem, tas ir nepatīkami. Toreiz noziedojām maizi baptistu draudzē, kur strādā mans klasesbiedrs. Tas nekas, ka šoreiz ir slikti, nākamreiz atkal būs labi, jo, ja tu kaut ko labu izdari citam, tas nāk atpakaļ. Sūkstīties un vienkārši dzīties pēc naudas nav tas, ko mēs būtu raduši darīt.
– Vai, esot mājražotāju vidē, varat definēt, kas ir jūsu galvenais virzītājspēks?
Miķelis: Pamatā jau tā, protams, ir nauda, bet ļoti nozīmīgs ir arī emocionālais prieks. Pietiekami bieži kāds atnāk un slavē mūsu maizi, grib nopirkt atkal. Vai jautā, ko liekam klāt. Tas esot kā narkotika, gribas vēl un vēl. Ar to pašu baptistu draudzi mums izveidojās sadarbība, gatavojām viņiem dāvanas uz svētkiem. Kad mācītājs mums sāka pārsūtīt atsauksmes, ko saņem par dāvanām, vienā brīdī nodomājām, ka to rēķinu gandrīz vai nevajag, jo emocijas, ko guvām, jau bija ļoti daudz.
Indra: Liela nozīme ir arī tam, kas tas ir ģimenes uzņēmums. Man patīk ar vīru strādāt virtuvē, kad esam tur, šķiet, mums vispār konfliktu nav. Esam labi sastrādājušies, šad tad kāds bērns palīdz mīcīt maizi. Ja salīdzinu ar to laiku, kad strādāju Rīgā, – man arī bija brīnišķīgs darbs, bet tur tu esi daļa mašinērijas. Šeit visu laiku pašam ir jādomā, jākustina smadzenes. Es ceļos četros no rīta, un man ir ideja, kas jāizmēģina, kaut kas jau atkal neliek mieru. Tas ir radošais process.
Miķelis: Un, protams, arī brīvība. Izdomāju šodien nestrādāt, varu nestrādāt. Neteiksim, ka to ļoti bieži būtu izmantojis, bet pietiek jau ar apziņu, ka es pats varu izlemt, ko šodien darīšu. Plānoju, ko un kā daru katru dienu, ja kaut kas man nepatīk, es to nedaru. Ja kāds klients vai tirdziņš nepatīk, es uz turieni nebraucu. Neviens mani nevar ne piespiest, ne rāt, es daru to, kas man patīk.
– Pats esi savas dzīves radītājs.
Indra: Jā. Un tā izplešanās un augšana arī ir atkarīga no paša, cik tālu gribi iet, ko gribi sasniegt. Strādājot jebkurā uzņēmumā, esi vairāk vai mazāk ierobežots, ielikts rāmī. Vakarā sasēžam ar kaimiņieni, kura strādā manā bijušajā darbavietā, un viņa stāsta, ka astoņas stundas nosēdējusi pie papīriem. Es klausos un priecājos, ka man tas vairs nav jādara. Tā ir tā brīvība.
– Ko nozīmē Dūcmaizīte, vai tai ir kāda saistība ar bitēm?
Miķelis: Ar bitēm īsti ne. Tas ir vienkāršs un reizē arī sarežģīts stāsts. Mēs paši esam Ducmaņi, un kādā Vircavas ģimeņu pasākumā vai sporta spēlēs, kur nopelnījām diplomus, mūs kļūdas pēc ierakstīja kā Dūcmaņus. Tas bija viens komponents. Kāds klients mūs nosauca par bitītēm, kas čakli strādā un pieved maizīti klāt. Ir arī klienti, kas zvanot jautā – dūc, dūc? Vēlāk, kad vajadzēja domāt nosaukumu, šie komponenti virpinājās kopā, un tā radās Dūcmaizīte. Mūsu logo arī īsti nemaz nav bite, tas ir vairāk kā maizes klaipiņš, kā auto, jo pirmā mašīna, ar kuru Indra braukāja tirgot, bija vabolīte, kas arī kā mazs kukulītis izskatās. Dūcošā bitīte, Dūcmanīši – tas viss arī savirpinājās un aizgāja līdz Dūcmaizītei. Mūsu nosaukums un logo ir dabiski veidojies, un tās dabīgās lietas jau tās labākās.
– Vai varat padalīties ar saviem nākotnes plāniem?
Indra: Ir sapnis par treileru, ar kuru braukāt riņķī, tirgot maizi un cept konditoreju uz vietas. Viens mans plāns ir iemācīties saplānot savu darbu, lai varam vairāk attīstīties. Vēlos arī mācīties, man ir cerība iestāties konditoros.
Miķelis: Mums jau tagad ir tā sadalījies, ka ar maizi vairāk strādāju es, bet Indra gatavo pārējo produkciju, ko vēl var labi attīstīt. Runājot par nākotnes iecerēm, domājam varbūt nedaudz pastrādāt arī lauku tūrisma virzienā, ir doma kādreiz izveidot maizes māju ar malkas krāsni.
