“Par pašaizliedzīgu rīcību, sniedzot palīdzību līdzcilvēkam kritiskā situācijā” – tāds ir pamatojums Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) apbalvojumam, ko saņēmusi vircavniece piecu bērnu mamma Arita Dembovska. Tas šogad ir piešķirts četriem cilvēkiem, kuru attapīgā rīcība, sniedzot pirmo palīdzību, ir glābusi kādu, kura dzīvība bija briesmās.
Arita Dembovska ir apbalvota saistībā ar notikumu 2019. gada oktobrī turpat Vircavā daudzdzīvokļu namā Platones ielā, kur dzīvo viņas ģimene un kur tolaik kaimiņu dzīvoklī dzīvoja arī Kristīne. Savu bijušo kaimiņieni Arita raksturo kā čaklu viesstrādnieci un trīs bērnu mammu. Trīs gadus Vircavas pagastā viņa bija strādājusi par slaucēju. “Abas ar Kristīni esam viena gada un sapratāmies labi. Bet mēs jau visi savā daudzdzīvokļu mājā saprotamies labi. Ja vajag, tad izpalīdzam. Es bieži vien esmu šoferis, kas ar savu ģimenes automašīnu kaimiņieni vēlāk vakarā vai agrāk no rīta, kad neiet sabiedriskais transports, varu aizvest turp, kur ir nepieciešams,” teic Arita Dembovska, piebilstot, ka sniegt pirmo palīdzību viņa ir mācījusies autovadītāju kursos pirms gadiem piecpadsmit. Vīrs Aivis strādā mežizstrādes jomā, bet sieva dzīvo mājās un rūpējas par jaunākajiem bērniem, tostarp sekojot viņu skolas gaitām, kas pandēmijas apstākļos ir sevišķi svarīgi.
Alerģijas cēlonis nav zināms
Tajā oktobra vakarā ap pulksten pusvienpadsmitiem Arita bija devusies pie miera. Vēl agrāk pie miera bija devusies Kristīne, kam slaucējas darbs sākas agri no rīta. Piepeši Kristīne pamodās no tā, ka visu ķermeni ir pārņēmusi nieze. “Tāda sajūta, ka kož neskaitāmas blusas,” tā, vēlāk atceroties, teica cietusī. Būdama smēķētāja, Kristīne vēlējās ielikt mutē cigareti, taču seja un pat lūpas sievietei bija tā uztūkušas, ka smēķēt nebija iespējams. Diemžēl vēl šobaltdien īsti nav skaidrs, kas toreiz notika ar Kristīni. Ir aizdomas, ka tā varēja būt kāda nezināma un smaga alerģiskā reakcija jeb anafilaktiskais šoks. Mediķi Kristīni ir brīdinājuši, ka kaut kas līdzīgs viņai var atkārtoties.
Saprotot, ka nepieciešama palīdzība, Kristīne vērsās pie kaimiņienes un kolēģes Gitas, bet viņa savukārt pie Aritas. Pirmajā brīdī Gita domājusi, ka, iespējams, kolēģe steidzami jāved pie ārsta un Arita, kā ierasts, varēs izpalīdzēt. Savukārt Arita, atverot tikai trīs soļu attālās kaimiņu dzīvokļa durvis, tūlīt secināja, ka skats ir atbaidošs – tūskas izmainīto Kristīnes seju pat nevar pazīt un palīdzība kaimiņienei ir nepieciešama tūlīt. Savas sajūtas cietusī nevarēja paskaidrot. Tūska bija izplatījusies arī uz elpvadiem. Sieviete nespēja parunāt, bet, neskaidri izrunājot, gārdza. “Es visu mūžu atcerēšos Kristīnes baiļu pilnās acis. Tās lūdza palīdzību,” teic Arita Dembovska. Viņa zvanīja 113. Tūlīt arī atbildēja NMPD dispečere. Turpmākās minūtes, līdz no Jelgavas atsteidzās NMPD brigāde, Aritai pagāja ar telefonu rokā. “Mani pārsteidza tas, ka ārkārtas tālruņa 113 dispečers lūdza nenolikt klausuli. Visu to laiku, kamēr brauca brigāde, viņi teica priekšā, kas jādara. Dispečeres balsī bija miers, kas iedrošināja. Ļoti palīdz, kad pasaka: neuztraucieties, jūs visu pareizi darāt. Es nezinu, vai es tiktu galā, ja vienkārši pateiktu: gaidiet brigādi!” atceras Arita Dembovska. Viņa deva kaimiņienei ledu (arī sasaldētas avenes), suprastīna un tavegila tabletes pret alerģiju, elpošanas uzlabošanai lietoja inhalatoru, ko ģimenē pati izmantoja pret klepu un iekaisumu. “Domāju, ka ne vienam vien, pirmo reizi liekot lietā pirmās palīdzības sniegšanā iegūtās prasmes, ir bažas, vai viņa rīcība tiešām palīdz, nevis nodara cietušajam ļaunu.
Palīdz dispečeres padoms
Dispečeres padomi un iedrošinošais sarunas tonis lika saņemties un izdarīt labāko, ko es spēju,” saka Arita Dembovska. Vienu brīdi viņai likās, ka ledus gabali palīdz, pirmā palīdzība Kristīnes briesmas novērsīs. Tomēr alerģiskā reakcija nebeidzās. Sākās otrais vilnis. “Ja Kristīne būtu zaudējusi samaņu, es būtu visus bērnus sacēlusi kājās un taisījusi mākslīgo elpināšanu,” apņēmīgi saka Arita. Taču tad lauku vakara klusumā no tālienes atskanēja ātrās palīdzības auto sirēna, tā darbojās līdz pat mediķu piebraukšanai pie daudzdzīvokļu mājas. Mediķi uzskrēja otrajā stāvā un sāka savu profesionālo darbu.
Aritai vēlmi otram palīdzēt jau bērnībā pie sirds likusi vecmāmiņa, kas agrā jaunībā pirmajos pēckara gados atbēgusi uz Latviju no Polijas un bijusi stingra katoliete. Līdzcietību Arita cenšas ieaudzināt arī savos bērnos. “Reiz ar dēlu, kad viņš vēl bija pusaudzis, Jelgavā gājām pa Svētes ielu, te pēkšņi ieraudzījām sievieti ap gadiem septiņdesmit, kas bija noslīdējusi zemē pie koka… Kad piegāju klāt, cita garāmgājēja teica, ka ātro palīdzību ir jau izsaukusi. Dēls toreiz mani skubināja: “Iesim!” Es viņam atbildēju, ka tā nedrīkst. Pēc tam mājās ilgi par to runājām, un tagad viņš atzīst, cik toreiz vēl bijis nesaprātīgs,” stāsta Arita Dembovska. Sociālie tīkli ir pilni ar filmējumiem, kuros redzami cilvēki, ko pārņēmusi kāda slimības lēkme, kaut patiesībā vajadzētu nevis filmēt, bet otram palīdzēt, piebilst Arita.
Par kaimiņieni Kristīni viņai sevišķs prieks, ka tajā 2019. gada oktobra vakarā izdevās izglābt nevis vienu, bet divas dzīvības. Kristīne, pašai vēl nezinot, toreiz bijusi mātes cerībās, un pēc astoņiem mēnešiem ģimenē piedzima meitiņa. Viņai, tāpat kā Aritas vecākajai meitai, ir dots Santas vārds.
Pie četriem pirmās palīdzības sniedzējiem aizceļoja ne vien NMPD augstākais apbalvojums un ziedi, bet arī dispečeru un brigāžu mediķu ierunātie videosveicieni, kuros mediķi, kas bija klāt izsaukumā, dalās pārdomās par notikušo un pateicas par varonīgo rīcību. Epidemioloģiskās drošības labad sumināšanas pasākums nenotika klātienē.
Ko svarīgi pateikt sarunas laikā?
KUR? Nosauc, kur notikusi nelaime. Jo precīzāk nosauksi cietušā/pacienta atrašanās vietu un orientierus, jo ātrāk mediķu brigāde varēs nokļūt pie pacienta! Mazapdzīvotā vai nepazīstamā vietā izsaukt mediķus palīdzēs mobilā lietotne eVeselībasPunkts, kas līdz ar zvanu uz 113 dispečercentram var nosūtīt negadījuma vietas koordinātes.
KAS? Izstāsti, kas ir noticis un kā jūtas cietušais/pacients (bezsamaņa, elpošanas traucējumi, asiņošana u.c.). Ja zini, pasaki arī, kā notika negadījums, jo tas ļauj prognozēt traumu smagumu un nepieciešamību piesaistīt papildu palīdzību (piemēram, kritiens no liela augstuma, cilvēkam dzīvoklī kļuvis slikti, bet durvis nevar atvērt u.c.). Kritiskos gadījumos dispečercentra mediķis pa tālruni dos norādes, kā sniegt pirmo palīdzību, kamēr brigāde ir ceļā.
CIK? Piemini, cik aptuveni ir cietušo, lai dispečers nepieciešamības gadījumā uz notikuma vietu varētu operatīvi nosūtīt vairākas mediķu brigādes.
Atbildi uz visiem dispečera jautājumiem (piemēram, par aptuvenu cietušā/pacienta vecumu, īpaši, ja palīdzība jāsniedz maziem bērniem u.c.). Neviens no tiem nav lieks. Atceries, nekad nepārtrauc sarunu pirmais!
No NMPD mājaslapas
Māra Kovere, skolotāja, Vircavas ciema Platones ielas iedzīvotāja
“Arita Dembovska ir enerģiska un izdarīga, savai ģimenei mīloša un rūpīga mamma. Man viņa ir kaimiņiene, kas neatteiks palīdzību.”
NMPD augstāko apbalvojumu piešķir ne tikai dienesta darbiniekiem, bet arī cilvēkiem, kas kritiskā situācijā snieguši līdzcilvēkiem pirmo medicīnisko palīdzību. Šogad apbalvojumu saņēma divgadīga zēna vecāki Zane un Jānis, kas nelaimes brīdī, līdz ieradās NMPD brigāde, veica savam dēlam sirds netiešo masāžu, kas bija svarīgi, lai pēc tam mediķiem izdotos cietušā atdzīvināšana. Dēls Uldis, kas veica savam tēvam pensionāram atdzīvināšanu, kad pēc pārslodzes viņam bija apstājusies sirds, kā arī mūsu novadniece Arita Dembovska. NMPD mediķi aicina ikvienu uzdrošināties sniegt pirmo palīdzību. Mediķi ik dienu savā darbā redz to, cik bieži notiek dažādi negadījumi, kad svarīgas ir pirmās palīdzības zināšanas un spēja palīdzēt cietušajam, līdz ierodas mediķi.
