Prātīgi!
Vienā no karstajām pēcpusdienām kājām nācās mērot garāku gabalu pa Jelgavu. Pamatīgajā karstumā līdz kaulam saproti koku nozīmīgumu pilsētas apstādījumos. Vietās, kur aug lieli koki, iešana tomēr krietni patīkamāka, jo tie veido ēnu. Savukārt atkailinātajos bruģainajos posmos domā tikai vienu – kā ar godu tikt līdz nākamajam paēnītim.
Uz Strautu ceļa pamanīju sirmgalvi, kas, savu riteņsomu atstājusi uz ielas braucamās daļas, bija iekārtojusies pasēdēt pie kādas privātmājas koka paspārnē. Apjautājos, vai viss labi. Viņa atzina, ka kājām mērojams tālāks gabals un nākas pa ceļam meklēt vietu, kur atpūsties.
Lieki piebilst, ka daudzās jo daudzās Jelgavas ielās nav tādu iespēju kaut kur piesēst ēniņā, nemaz nerunājot par to, ka pat svaigi asfaltētās ielās (kā, piemēram, Bērzu ceļā) nav gājējiem domātas ietves. Lai gan šķietami taču visi dodamies zaļā kursa virzienā un pilsētas gribam padarīt zaļākas, gājējiem un riteņbraucējiem ērtākas un piemērotākas. Vasarā, ejot pa Bērzu ceļu, intensīvākas satiksmes brīdī vēl pastāv iespēja pamukt grāvmalē, bet kā tas būs citos gadalaikos, kad tur būs lietusūdens un sniegs? Pārlielupē dzīvo arī gana daudz senioru, kas vēlas aiziet uz veikalu vai gluži vienkārši pastaigāties. Nedaudz bail, ka, ejot pa Bērzu ceļu, sanāks nevis virzība uz zaļo kursu, bet uz turpat esošajiem kapiņiem. Toties prieks par Kalnciema ceļu. Kopš tur izveidota ietve, kājāmgājējus redz arvien vairāk.
