“Viss sākās pirms desmit gadiem kā hobijs, kā puķu stādu audzēšana sev, draugiem un radiem un nu ir pārvērties nelielā biznesā. Zemenes mums labi padodas, un tās ražas laikā var pārdot. Bet man pašai pie sirds vairāk ir puķes – rozes un lilijas. Sākām audzēt arī lavandas, jo šeit ir smilšaina zeme un lauka stūrī nekas īsti neauga,” stāsta Dobeles novada Penkules pagasta “Bērzāju” saimniece Ilze Jansone, uzreiz piebilstot, ka saimniekošanā, teritorijas uzturēšanā un kopšanā iesaistīta visa ģimene – vīrs un abi dēli. Zemenes tiek vestas pārdošanai uz nakts tirgu Rīgā, tās iegādājas arī vietējie iedzīvotāji.
Ar lavandām nodarbojas trīs gadus
Lavandu lauciņš gan vēl ir samērā neliels, tomēr gana pamanāms, un tā smarža, bišu sanoņa, taureņu lidināšanās un šūpošanās vējā rada patīkamas, nomierinošas sajūtas. Saimniece stāsta, ka no zemenēm tuvākajā laikā plānots šķirties un tad viss lauks tikšot apstādīts ar lavandām. Tās tiek audzētas trīs gadus un viņai patīkot, tāpat kā no lavandām izgatavotie produkti. Lavandas pie mums Latvijā gan nekad neizaugšot tik lielas kā Francijā, taču smilšainā, saulainā vieta tām patīk. “Augsni lavandu audzēšanai īpaši iekopt nevajag. Galvenais, lai ir saule un siltums,” saka I.Jansone.
Piemājas saimniecībai pieder trīs siltumnīcas, septiņi hektāri zemes, no kuriem ģimene apsaimnieko vienu hektāru, bet pārējā platība tiek iznomāta tepat blakus esošajai SIA “Penkule”. Uzņēmums saglabājies kopš padomju laika, un labi vien esot – cilvēkiem ir darbs, spriež Ilze, piebilstot, ka Zemgalē zeme ir uz izķeršanu un daudz platību iegādājušās ārzemju firmas. Penkulē esot labi dzīvot – blakus lielā šoseja un laba satiksme ar Rīgu un Jelgavu, lai gan Penkule skaitās Dobeles novada stūris. Pēc Tērvetes un Auces novadu pievienošanas iedzīvotāji gan nekādas pārmaiņas nemanot un domā, ka nekas nemainīsies.
Plāno paplašināt un dažādot
“Bērzājos” tiek domāts par saimniekošanas dažādošanu, jo vecākais dēls nupat pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, ir diplomēts agronoms, ar abām kājām stāv uz zemes, un ģimene gaida, kad jaunais speciālists nāks ar savām idejām. Savukārt jaunākais dēls absolvējis pamatskolu un mācības turpinās ģimnāzijā Dobelē. Viņš ir galvenais zāles pļāvējs.
Savukārt vīrs ir neatsverams palīgs tehnikas lietās. Ilze smej, ka pati nemaz neprot ar frēzi un pļaujmašīnu rīkoties. Un nevajagot arī, jo ir kas izdara. Viņa var nodoties savai sirdslietai – puķu audzēšanai.
Ilze audzē viengadīgo vasaras puķu stādus un podu puķes, arī pa kādam garšaugam, bet ar dārzeņu stādiem nenodarbojas. Ziemā izmantojusi iespēju piedalīties Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajās “Zoom” nodarbībās par stādu audzēšanu. Neko citu, kā audzēt puķes, viņa darīt nevarētu un nemācētu, jo patīkot būt kustībā.
Jansonu ģimenei ir kāds sapnis – uzcelt pašiem savu dzīvojamo māju, jo esošā pieder vīramātei. Kad pavaicāju, kādas ēkas vēl atrodas blakus un kas ir pievilcīgais tornītis, izrādās, ka kādreiz ulmaņlaikos te bijusi liela saimniecība, kuru, atjaunojoties Latvijas valsts neatkarībai, atguvuši mantinieki, kas to atjaunot nav spējuši. Vēlāk tā sadalīta divās daļās, no kurām vienu iegādājusies Ilzes vīramāte. No vīra vecākiem mantojumā palikušas arī ābeles.
Savukārt īpašuma otru daļu nesen nopirkuši cilvēki no Ozolniekiem, kuri nupat sākuši nojaukt veco kūti. Pa vidu kuplo bērzu birzīte, un, iespējams, ka tieši no tās Jansonu ģimenes mājas guvušas savu nosaukumu “Bērzāji”. Negals gan esot ar dažādiem meža dzīvniekiem – zaķiem, stirnām un citiem –, kas pamanoties noēst zemenes, bet tur neko īpašu nevarot iesākt, jāsadzīvo, spriež Ilze. Jā, un vēl lietus derētu, jo neesot lijis kopš Jāņiem.
Māca mūziku, ar puķēm noņem stresu
Ilzes pamatdarbs ir Penkules pamatskolā, kur viņa ir mūzikas skolotāja. Par attālinātajām mācībām aizvadītajā mācību gadā Ilze nesūdzas, bijis interesants laiks, pati daudz ko iemācījusies, jo nācies izmantot “YouTube” un interneta resursus, šis laiks piespiedis meklēt, lai stundas izdotos saistošas un radošas. Lielākoties bērniem uzdevusi tādus uzdevumus, kurus viņi var paveikt paši saviem spēkiem, jo ir jau gana nocīkstējušies ar matemātiku un latviešu valodu, piemēram, mājās atrast sadzīves priekšmetus, kurus var izmantot kā mūzikas instrumentus.
Puķes vairāk esot stresa noņemšanai, un sācies viss ar peoniju atkarību. Tām pievienojušās rozes un lilijas, kuras saimniecība piedāvā iegādāties “Facebook,” veidojot koppasūtījumu grupas. “Sociālie tīkli labi strādā un ir ļoti laba reklāma mūsdienās, 21. gadsimtā. Reklāma bieži vien iet pa priekšu,” atzīst “Bērzāju” saimniece.
Tiek braukts arī uz gadatirgiem un ļauts cilvēkiem atbraukt uz “Bērzājiem” vienkārši tāpat – lai papriecātos par košajām ziedētājām.
Pērn lavandas nogrieztas un aizvestas pārstrādei uz kādu Skrīveru uzņēmumu, kas destilē eļļu un gatavo lavandas hidrolātu jeb ziedūdeni. Lavandas eļļa, lavandas ziedūdens, smaržīgie ziedu maisiņi un lavandas tēja iepatikušies klientiem, un visi iztirgoti. Tas prasa daudz darba, bet ģimene tiek galā pašu spēkiem. Protams, ja vēlas paplašināt lavandu platības, ir jādomā par pārstrādi un savu spiestuvi, secina Ilze.
Penkulnieki apvienojas, lai atdzimtu
“Ne visam vajag naudu, var arī ar darbu,” viņa spriež, stāstot par to, ka Penkulē ir vairākas aktīvas ģimenes, kuras gatavas apvienot spēkus, lai pagastā veicinātu attīstību un darītu to atpazīstamu. Aija Kocina atjauno Ālaves muižu, izveidojusi biedrību “Penkulē atver durvis” un raksta projektus, lai muiža atdzimtu.
Procesā iesaistīta arī Penkules pamatskola. Kad vēl varēja, notikusi gan pankūku cepšanas meistarklase, gan iepazīts arborista darbs, kad muižā zāģēti koki. Savukārt vietējais kokapstrādes uzņēmums no nozāģētajiem kokiem plāno izgatavot lapeni, par penkulnieku paveikto un iecerēm stāsta Ilze, piebilstot, ka skolā notiek arī tūrisma un sporta dienas un vispār penkulnieki ir darbīgi.
Izveidots arī tūrisma maršruts, kas iet uz Ālaves muižu un Penkules lauku saimniecībām. Tūrisma aģentūra “Jauni rakursi” ar gidi Inu Jurģi 18. jūlijā ceļotājus vedīs uz Zemgali, un tā būs īsta Penkules diena. Paredzēta viesošanās arī “Bērzājos”.
Ālaves muižas kungu nams un parks cer uz atdzimšanu. Reģionālās nozīmes 19. gadsimta otrās puses arhitektūras piemineklis, lai gan ļoti bēdīgā stāvoklī, brīnumainā kārtā ir saglabājies līdz mūsdienām. Biedrība “Penkulē atver durvis” ar lielu brīvprātīgo līdziesaisti sākusi sakopt āra teritoriju.
Kad tika atļautas āra nodarbības, arī Penkules pamatskolas skolēni devušies uz Ālaves muižu. Un uz “Bērzājiem” bērni nākuši pārgājienā, arī Ilzes audzināmās klases te viesojas.
Savukārt ekskursijas dienā, 18. jūlijā, Ālaves muižas parkā ikviens aicināts uz penkulnieku mājražotāju tirdziņu, ugunskurā tapušu cienastu ar muzikālu noti. Interesentiem būs iespēja iepazīt jaunizveidoto taciņu, kura tapa Sabiedrības integrācijas fonda atbalstītajā projektā “Vieta ir cilvēki”.
