Petra Derkins ir māksliniece no Šveices, kura pārcēlusies uz dzīvi Latvijā. Pirms vairākiem gadiem viņa apgleznoja autobusu pieturu Abguldē, bet tagad kopā ar vīru Jāni darbojas “Paegļu kosmosā” un gaida rudenī iznākam grāmatu.
– Latvijā dzīvojat jau desmit gadu, kas jūs šeit saista?
Daudz kas. Galvenokārt tas ir veids, kā es varu šeit dzīvot. Tas, ka mēs atradām šādu vietu, ka man te ir draugi un cilvēki apkārt ir tik sirsnīgi. Saka jau, ka latvieši maz smaida, tā varētu būt, jo tā laipnība nav uz āru vērsta. Bet, kad iepazīsti tuvāk, atklājas, ka cilvēki ir ļoti sirsnīgi. To ievēroju no paša sākuma. Mēs precējāmies pirms 21 gada, un, kad atbraucām uz Latviju pie Jāņa vecākiem, mani uzņēma ļoti sirsnīgi, deva pēdējo. Tur bija kaut kas no tā – kas pieder man, pieder arī tev. Mammai bija viens halāts, kad es tur biju, to deva man. Latvijā patīk arī daba un mana brīvība. Es šeit jūtos brīva.
– Jūs esat šveiciete, vīrs Jānis – latvietis, bet iepazināties Portugālē. Vai varat padalīties ar šo stāstu?
Tas bija 1999. gadā. Es tajā laikā dzīvoju ar divām draudzenēm, viena bija dziedniece, kura mēdza teikt, ka manis dēļ būs jābrauc uz Portugāli. Kad beidzot tur aizbraucām, kādā dienā pieteicāmies ekskursijai uz Cape Saint Vincent jeb pasaules galu. Jānis tolaik strādāja citā tūrisma firmā Portugālē un vadāja savus tūristus ar sarkanu minibusu. Vienlaikus abas grupas bija piestājušas pasaules galā, un tur viņš tā vienkārši pienāca man klāt un sāka runāt. Vēlāk vairākās tūristu vietās mēs saskatījāmies, un citi jau bija pamanījuši, ka starp mums kaut kas virmo.
Kad atbraucu mājās uz Šveici, es par viņu daudz nedomāju, līdz pie draudzenes atnāca kāda kliente. Viņa jautāja par ceļojumu uz Portugāli, mēs sākām stāstīt, un pēkšņi es sapratu, ka man tas cilvēks ir svarīgs un viņš jāatrod. Tajā laikā mums vēl nebija interneta, es zvanīju uz tūrisma ofisu Cīrihē un prasīju, vai ir tāds saraksts, kurā ir visas Portugāles tūrisma firmas. Man izdevās tādu dabūt, un tad es zvanīju visiem pēc kārtas: labdien, vai jūsu firmā ir sarkans minibuss, vai pie jums strādā tāds jauns cilvēks? Es pat nezināju viņa vārdu. Beidzot viens man atbildēja, ka zina tādu firmu, un apsolīja uzzināt telefona numuru. Un tā es dabūju viņu pie telefona, sākām runāt un sapratām, ka esam viens otram ļoti svarīgi. Tajā pašā gadā mēs apprecējāmies. Kādus divpadsmit gadus dzīvojām Šveicē, krājām naudu, lai nopirktu māju Latvijā, un tad turpinājām strādāt, lai šeit visu iekārtotu. 2011. gadā atbraucām šurp pavisam.
– Ko jūs darījāt līdz 32 gadu vecumam, kad sākāt apgūt mākslu?
Māksla manā dzīvē bijusi vienmēr. Jau kopš bērnības mīļākā nodarbošanās bija zīmēšana. Man bija liela interese, varētu pat teikt, apsēstība. Atceros, ka bērnudārzā audzinātāja jautāja, ko tu, Petriņ, šodien gribi darīt, un es vienmēr atbildēju – zīmēt. Atkal tu gribi zīmēt? Vienmēr viens un tas pats. Es zīmēju visu laiku, neizgāju no mājas bez sava blociņa un zīmuļiem.
Man dzīvē ir gājis visādi, nav bijis taisns un viegls ceļš. Kādus 15 gadus aprūpēju vecos ļaudis. Sāku psihiatrijas klīnikā, tad pie cilvēkiem mājās, strādāju arī nakts dežūrās. Domāju, ka es ilgi pati nenovērtēju to talantu, kas man bija ielikts šūpulī.
Kad māsa iepazīstināja ar mākslinieku Filipu Nelsonu no Amerikas, likās, ka beidzot kaut ko būtu jāsāk darīt ar mākslu. Kad aizgājām par to runāt, viņš man deva uzdevumu uzzīmēt desmit reizes vienu un to pašu objektu. Es izvēlējos novalkātu rokām šūtu grieķu sandali un ar zīmuli uzzīmēju kādas septiņas sandales no dažādiem rakursiem. Ar to eksāmens bija nokārtots, un es varēju sākt pie viņa mācīties. Filips man bija izdomājis īpašu mācību kursu, citu skolnieku viņam nebija, es vienīgā. Tā četrus ar pusi gadus pie viņa mācījos. Pa dienu strādāju un vakaros zīmēju. Viņš man lika ļoti daudz lasīt par mākslas vēsturi, katrs mācību gads bija jānoslēdz ar referātu. Bija jālasa arī Rūdolfs Šteiners par antropozofiju, viņam īpaši svarīgi likās, lai es zinātu, kas caur mani glezno. Mani pašu tas arī ļoti saistīja.
– Tad varbūt jums ir zināma atbilde uz jautājumu – kāpēc mākslinieki rada mākslu?
Es domāju, ka mākslinieks nevar nekā citādāk, viņam ir jādara tas, kas ielikts, ja ne, viņš paliek neapmierināts un slims. Katram cilvēkam dzīvē ir kaut kas paredzēts, un tas viņam ir jādara. Lai cik varbūt tas ir grūti un atšķiras no tā, ko grib vecāki un pārējie, ja viņš to nedara, kļūst ļoti nelaimīgs.
Varbūt mākslinieks ir mazliet ar vienu kāju pasaulē, kuru citi neredz. Varbūt viņš ir atvērtāks inspirācijām, neredzamām pasaulēm, ir jūtīgāks un uztver pasauli citādāk. Tas viņā atskan, un tad viņš ir spiests to caur sevi transformēt. Protams, ir dažādi mākslinieki, vieni glezno tikai ainavas, tā aicinot iedziļināties dabas skaistumā un noskaņās, gaismu un ēnu spēlēs. Domāju, katrs mākslinieks atrod sev svarīgo.
– Vai esat domājusi par to, kā māksla mijiedarbojas ar sabiedrību. Vai māksliniekam ir kāds uzdevums, kas jāveic sabiedrības labā?
Droši vien dažiem māksliniekiem liekas, ka viņiem sabiedrības labā ir kāds uzdevums jāveic, kaut kādā veidā atspoguļojot to, kas notiek pasaulē vai sabiedrībā. Es daudz apmeklēju izstādes, un ir mākslinieki, kas piedzīvojuši karu vai citas trakas lietas un to viens pret vienu attēlo savos darbos. Man to ir grūti pieņemt. Es saprotu, ka tas pamodina skatītāju, jo viņš ierauga kaut ko šausmīgu, bet man liekas, ka māksliniekam būtu jābūt tādam, kurš transformē. Varbūt tādā ziņā jūtos tuvāk renesanses māksliniekiem, viņi tomēr vairāk rādīja skaistumu. Protams, apzinos, ka skaistuma robeža katram ir ļoti subjektīva, vienam tas liekas kičīgi, citam pieņemami, vēl citam galīgi nepieņemami. Nezinu, vai vispār ir tāda recepte, kādam ir jābūt māksliniekam. Domāju, katrs mākslinieks dara tā, kā viņam liekas, kā ir jādara. Es gribu meklēt savos darbos risinājumu, kurš ir ar pozitīvām beigām.
– Ar ko jūs uzrunāja kolāža un asamblāža?
Pie Filipa mācījos par dažādiem mākslas posmiem. Pēc impresionisma sekoja kubisms, līdz nonācām pie sirreālisma, kad jau bija kolāžisti un dadaisti. Jau no jaunības Makss Ernsts man bijis tuvs mākslinieks, viņš taisīja brīnišķīgas kolāžas, es tās redzēju vēl Šveicē, tās mani ļoti uzrunāja. Mācību laikā, protams, bija uzdevums arī pašai taisīt kolāžas un asamblāžas. Darba procesā saskāros ar to, ko savā grāmatiņā par sirreālismu raksta dzejnieks Andrē Bretons. Es to lasīju un domāju, ka man tieši tā arī notiek, ka, veidojot kolāžu, tiek paņemts kāds tēls, kas salikts kopā ar citu pilnīgi nesaistītu. Piemēram, padomju cilvēku, kas strādā uz lauka, salieku kopā ar dārgakmeni no Āfrikas no cita žurnāla, kas vispār neiet kopā. Taču tur veidojas kāda cita nelineāras domāšanas dimensija. Es tajā procesā atradu sevi, un tas joprojām mani saista. Taču kolāžām un asamblāžām vajadzīga liela pacietība, man iet ļoti lēni, pie viena darba varu strādāt mēnesi. Kamēr visu salieku kopā, kamēr saprotu stāstu, kā tas veidosies.
– Šim mākslas žanram nereti ir piederīgs humors un ironija, kādas jums ir attiecības ar to?
Man patīk, ja kaut kas tāds veidojas. Citreiz pašai nāk smiekli, kad uztaisu kādu darbu. Es varbūt neesmu cilvēks ar labāko humora izjūtu, bet vienmēr priecājos redzēt, ka mākslas darbā tas ir, gan savā, gan citos. Esmu priecīga, ja man sanāk.
– Vai esat domājusi, kāpēc izgriežas un kopā saliekas konkrēti attēli?
Tas ir interesants jautājums. Citreiz mani vienkārši uzrunā kāds tēls, un tad nāk ideja. Bet biežāk es darbu sāku ar abstraktu krāsas kompozīciju, kur veidojas kāda pasaule, kurai meklēju klāt tēlus. Nereti ideju nosapņoju, ir viena asamblāža, ko ieraudzīju sapnī, kas likās ļoti interesanta. Kamēr es darbu veidoju, no sevis prasu, lai darbam būtu stāsts.
Citreiz man liekas, ka darbs jau eksistē, man vienkārši tas ir jāatrod, jāizvelk laukā. Es nedomāju, ka es kā Petra ar savu ego varu radīt darbu. Varbūt jau varētu, bet, visticamāk, tad tas nesanāktu tāds, kādam tam jāsanāk, tad tas neietu pareizā virzienā. Es negribu ar savu prātu kaut ko izdomāt, labāk lai darbs pats veidojas, un tas prasa laiku. Vēl nāk klāt tas, ka es ar izgriezto tēlu nevaru pieļaut kļūdas, jo man tas ir tikai vienīgais. Gleznojot var pārgleznot, bet te tā nevar.
– Vai kolāžas un asamblāžas varētu tikt uzskatītas par alternatīvās mākslas formu?
Varbūt, bet tas droši vien būtu jājautā kādam mākslas zinātniekam. Domāju, ka kolāžu un asamblāžu ir vismazāk, tas nav ierasts mākslas veids. Un daudziem cilvēkiem tā tiešām nav saprotama. Tur nav klasiskā skaistuma, un cilvēkiem nereti ir grūti no sevis izspiest tos vārdus: man patīk. Es arī saprotu, ka cilvēki nelabprāt pērk šādus darbus, jo parasti jau sienas gribas dekorēt. Tāpēc mēs sākām veidot “Paegļu kosmosu”, jo tur ir dekoratīvas lietas, un man vienmēr tuvi bijuši arī zīmējumi.
– Tātad jums pašiem ir savs kosmoss.
Jā, pie sevis Abguldē esam izveidojuši atsevišķas telpas, kur cilvēki var braukt, skatīties un izbaudīt kosmosu. Mums bija jāizdomā nosaukums tai lietai, ko jau sen bijām iesākuši, bet kas gāja uz priekšu ļoti lēniem soļiem, un tā radās ideja par “Paegļu kosmosu”. Mēs atjaunojam un dekorējam mēbeles, veidojam arī mazākus darbus, kurus var vest uz tirgu. Te ir servēšanas dēlīši, atslēgu vai citu mazu lietu pakaramie, piezīmju tāfelīte. Viss ir vienā eksemplārā, nevienam citam tāda nebūs. Ir arī mazas kolāžas, bet tā vairāk ir spēle ar krāsu un sižetu.
– Vienlaikus ar kosmosu top arī grāmata kopā ar Aivaru Eipuru.
Kultūrkapitāla fondam bija konkurss “KultūrELPA”, kurā ielēcām un dabūjām finansējumu grāmatai. Es pieņemu, ka grāmata septembrī varētu būt iznākusi, jo mums jau gandrīz viss ir gatavs, vēl notiek tulkošanas darbs, jo grāmata būs angļu un latviešu valodā. Pie tās strādāts jau daudz gadu, izstāde “Latvija tik un tā” bija pa ceļam, galvenais mērķis bija grāmata.
– Sarunas sākumā vaicāju, kas jūs saista Latvijā. Vai ir arī kas tāds, ko šeit nesaprotat?
Ir viena lieta, ko nesaprotu, bet to iespējams arī paši latvieši nesaprot. To, ka cits citu ēd nost. Par to pat ir joks, ka latvietim mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Dziesmu svētkos visi ir ļoti vienoti. Es uzreiz sāku raudāt, kā dzirdu pirmo dziesmu. Tur ir tāda kopības sajūta, un tas ir tik skaisti. Bet citās jomās tās savstarpējās attiecības neizdodas. Kopīgos projektos ir grūti sarunāties un vienoties. Vēl arī tas, ka šeit ir priekšnieks uz priekšnieka un ar darbiniekiem nav tādas draudzīgas runāšanas. To es nesaprotu, jo visi strādā vienā darbā un tas, kas pie pamatdarbiem strādā, ir tikpat svarīgs kā priekšnieks.
– Esat apguvusi restauratora profesiju. Vai joprojām braucat uz Šveici atjaunot mākslas darbus?
Vēl braucu, bet tagad ļoti maz. Esmu tur vēl iesaistīta mākslas projektā, kas katru gadu no mūsdienu māksliniekiem pērk darbus, ko pilsētas iestādes, tādas kā policija, slimnīca, skolas, bez maksas var izstādīt savās telpās. Galvenā projekta ideja ir tajā, ka mūsdienu māksla tiek pie tautas. Mērķis nav veidot kolekciju, bet gan atbalstīt māksliniekus. Šveicē daudzās pilsētās notiek šādi projekti. Mans darbs ir Bāzelē, kur mākslas darbus pārbaudu, atjaunoju, no jauna ierāmēju, ja tas ir vajadzīgs.
– Piedalāties gan Latvijas, gan Šveices mākslas dzīvē un varat salīdzināt situācijas, tādēļ jautāšu – vai Latvijā ciena mākslu un māksliniekus?
Ļoti ciena, pat vairāk, kā jūtu Šveicē. Cilvēki nāk uz izstādēm ar ziediem un apsveic. Bet šeit mazāk ir tradīcija vai vēlme sev iegādāties mākslas darbus. Arī turīgiem cilvēkiem tas nav tik svarīgi, labāk izdot daudz naudas jubilejām vai svinībām, labāk no Itālijas pasūtīt ādas dīvānu. Ja arī liek kaut ko pie sienas, tad kādu neitrālu jūriņu vai gulbīti par 30 eiro, tas vēl ir pieņemami, tik daudz mākslas darbs šeit drīkst maksāt.
