Detektīvs ar autores iesaistīšanos
Margaritas Grietēnas jeb Ingas Jērumas kontā ir gana daudz grāmatu, man šī bija pirmā no viņas sarakstītajām, ko izlasīju. Spriežot pēc aprakstiem gan pie šīs, gan pārējām grāmatām, secinu, ka autorei šāda stila darbi ir raksturīgi. Mani gan mazliet mulsināja, ka galvenajai sižeta līnijai ir tādi kā iesaistītā personāža un autores vienā personā komentāri. Bet pieņemu – ja jau šī nav ne pirmā, ne otrā, ne trešā Margaritas Grietēnas grāmata, pie tāda stila lasītāji jau ir pieraduši.
“Esmu žurnāliste, varbūt tas arī ļauj rakstīt grāmatas, jo savos gandrīz 50 darba gados esmu sastapusi neskaitāmus cilvēkus, uzklausījusi visdažādākos stāstus, sakrājusi plašu informāciju dažādās jomās. Tāpēc arī rakstu galvenokārt dokumentālo prozu, jo konkrētu faktu un likteņu pasaulē jūtos drošāk un ērtāk. Savukārt saistība ar teātri no mazām dienām (mamma aktrise) liek man iejusties man nezināmu cilvēku ādā. Es it kā tēloju savus varoņus, dzīvoju viņu dzīvi, kā to dara aktieri. Un kaislība uz detektīvžanru, ko aizrautīgi lasu visu mūžu, lika izmēģināt tajā pašai savus spēkus. Tomēr par rakstnieci sevi neuzskatu, jo man pietrūkst spēju attēlot dzīvi apjomā, krāsās, detaļās, emocijās, turklāt man nav vēlēšanās ar saviem literārajiem darbiem kādam kaut ko paust, lasītāju uz kaut ko virzīt utt.
Misijas apziņa ir vienīgi tad, ja rakstu dokumentālo prozu (A.Jērums, M. un I.Selecki, I.Vazdika, tagad – Gunārs Balodis). Zinu, ka šīs grāmatas vienkārši ir jāatstāj kultūrvēsturei,” par sevi teikusi grāmatas autore.
Pēdējā laikā sanācis citu pēc cita lasīt dažādus latviešu autoru darbus. No sākuma biju gana skeptiski noskaņota, tagad jau radusies tāda kā sportiska interese, ko katrs nākamais cels priekšā lasītājiem.
Ja runājam par šo grāmatu “Ne viss ir zelts, kas spīd jeb Kristāla galošas”, īsi definējot, tā vēsta par strauju augšupeju un tikpat spēju kritienu lejup.
“Lizumu mājas pa gabalu izskatījās savādas – viens gals tā kā nokvēpis, kā nosmērēts. Un tad es sajutu deguma smaku. Un pamanīju, ka no mājas – ne no skursteņa! – paceļas vairākas dūmu vērpetītes. Stāvēju, un sirds man sāka sisties, mute pēkšņi kļuva sausa. Es pieliecos, pagrābu saujā sniegu un iebāzu mutē. Aukstais sniegs it kā noskaidroja arī manu prātu un kliedēja apjukumu: Liesmas nekur nemanīja. Bet kas tad ir ar pašu Lieni?! Pārvarot bailes un pirmo impulsu laisties lapās no šīs posta vietas, devos uz māju.
Durvis nebija aizslēgtas. Uzmanīgi pārkāpu pār slieksni un nonācu dūmu pilnā priekšnamā. Tālāk laikam bijusi virtuve, bet man priekšā rēgojās melni nokvēpušas sienas un liels caurums grīdā, kur vēl līpinājās mazas oranžas liesmiņas. “Klau! Liene! Vai esi mājās!” iesaucos un tūdaļ sapratu, cik stulbi skan. Ko tad es domāju – Liene sēž uz krēsla un vēro, kā deg viņas māja?! Lai gan… Dūmi koda kaklā, un es sāku klepot. Ilgi te nevarēs izturēt.
Apgāju apkārt melnajam caurumam un nokļuvu istabā. Arī tā bija pilna pelēkziliem dūmiem. Elpot kļuva arvien grūtāk. Aizsteberēju līdz logam un atgrūdu to vaļā – te pat nebija dubultlogu, kā lai nesalst!? Aukstais gaiss strauji ieplūda istabā, un kaut kur kaktā atkal uzšāvās ne pārāk lielas liesmas. Tad es ieraudzīju dīvānu, uz kura, ar kažoku apsegusies, gulēja Liene. Pieskrēju sievietei klāt un papurināju aiz pleca. Nekādas reakcijas. Pagriezu viņas galvu uz savu pusi. Acis aizvērtas, no deguna stiepās maza asins stīdziņa. Sieviete neelpoja. Tomēr, pārvarot bailes un nepatiku, paņēmu viņas roku un mēģināju sataustīt pulsu. Plauksta bija ledusauksta un, šķiet, jau sākusi stingt.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
