Līdz pat 5.septembrim Zemgales iedzīvotāji un reģiona viesi aicināti piedalīties pasākumu ciklā “Nākamā pietura Zemgale”, kurā Zemgales amatnieki, mājražotāji, saimniecības, ražotnes, pilis, muižas un citi apskates vērti objekti būs sarūpējuši īpašu, ikvienam apmeklētājam saistošu programmu. Tāda svētdienā norisinājās arī Dobeles novada Penkules pagastā pie Ālaves muižas.
Muiža ilgāku laiku bijusi pamesta nolemtībai, līdz pie šīs vietas atdzīvināšanas ķērās vietējo penkulnieku biedrība “Penkulē atver durvis”. Viena no šīs iniciatīvas dalībniecēm Aija Kočina, stāsta, ka pagājušajā gadā, sanākot kopā vietējo grupai, kas vēlējās īstenot kādas aktivitātes savā pagastā, pamazām izkristalizējusies domā, ka būtu vērts sakopt Ālaves muižas apkārtni. Pirmoreiz ierodoties muižā, skats nebija no cerīgākajiem – ēkas apkārtne aizaugusi, pilna ar atkritumiem. “Pagājušajā gadā talkās kopā savācām ap sešām tonnām atkritumu. Tas ir, vēl neskaitot tos, kas bija šķirojami un ko vedām prom atsevišķi,” atceras A.Kočina.
Jāpiebilst, ka zeme šajā vietā ir Valsts rezerves fondā, bet Ālaves muižas ēka – bezsaimnieka manta, līdz ar to arī formālā puse, lai šeit kaut ko darītu, īstenotu projektus, bijusi gana sarežģīta.
“Sadarbībā ar koku ēku ekspertu arhitektu Ēriku Cērpiņu notika muižas tehniskā apsekošana, kas kalpos par pamatu ēkas plānoto glābšanas darbu uzsākšanai,” paveikto uzskaita A.Kočina. Paralēli ēkas stāvokļa novērtēšanai biedrības dalībnieki ainavu arhitektes Ilzes Māras Janelis vadībā izstrādāja vīziju, kas būtu darāms parkā pie muižas. Savukārt svētdien, 18.jūlijā, Penkules iedzīvotājiem un citiem cikla “Nākamā pietura Zemgale” viesiem jau bija iespēja piedalīties pasākumā, kurā notika pirmās no krūmājiem attīrītās un labiekārtotās taciņas atklāšana un vietējo mājražotāju tirdziņš. Visiem pulcējoties un novērtējot jau paveikto, pamazām tiek domāts par turpmākajiem darbiem. Nākamais biedrības “Penkulē atver durvis” projekts ir muižas ēkas neatliekamie glābšanas darbi, lai to pasargātu no bojāejas. Paredzēts novērst jumta bojājumus, kas radušies, lūstošiem kokiem uzkrītot uz jumta, tāpat paredzēts nostiprināt sijas un veikt citus steidzamākos ēkas glābšanas pasākumus.
A.Kočina stāsta, ka pēc speciālistu atzinuma, seno koka ēku ir iespējams saglābt, tiesa, gana ilgu laiku tā stāvējusi pamesta un krietni cietusi tieši pēdējā posmā, kad tajā vairs neviens nedzīvoja un to kaut minimālā veidā neizmantoja.
Ālaves muiža celta 19. gadsimta otrajā pusē, pirms tam gan šeit atradusies vecāka ēka, par ko liecinot fakts, ka pašreizējā ēka būvēta uz bijušās mājas pamatiem. Šī ir viena no retajām muižas kunga nama koka ēkām Zemgalē. Līdzīgi kā citas, arī šī bijusi paredzēta apdzīvošanai vasarā. A.Kočina, īsi atskatoties uz muižas vēsturi, zina stāstīt, ka pēdējie muižas saimnieki bijuši fon Rekes, kas ēku savā īpašumā iegādājušies 1911.gadā. Pēdējā īpašniece šeit 1939.gadā aizgājusi mūžībā. Pēc Otrā pasaules kara muižas ēka sadalīta dzīvokļos. 1995.gadā ēka vēl bijusi iekļauta Eiropas kultūras mantojuma dienu bukletā par koka ēku mantojumu Latvijā, bet pēc tam jau senās būves stāvoklis pamazām pasliktinājies. 2012.gadā mūžībā aizgāja pēdējā iedzīvotāja, kas līdz tam mitinājās muižas ēkā, un tad jau nams palicis pamests un nevienam nevajadzīgs.
Runājot par biedrības aktīvo rosību, Aija atzīst: “Mūsu virsmērķis, pirmkārt, ir parādīt vietējai kopienai, ka ir iespējams muižu saglābt. Otrkārt, tas ir veids, kā jaunajai paaudzei parādīt, ka nav neiespējamu mērķu un nevajag bezcerīgi nolaist rokas grūtību priekšā. Viens no mūsu biedrības galvenajiem moto ir nekritizēt citus un nemeklēt vainīgos. Mūsu lielākā vērtība ir tā, ka cilvēki kopējam labumam pienes to, kas viņiem pašiem ir un ko patīk darīt. Kāds palīdz ar tehniku, kāds ar savu darbu un idejām jomās, kas viņam tuvas. Ja cilvēks atnāk ar to, kas viņam patīk un padodas, tad arī vēlme darboties ir aizrautīga un noturīga.”
Ina Jurģe, gide
Šajā muižā esmu bijusi vairākkārt, pirmo reizi – ejot pārgājienā. Pirmās asociācijas – zāļu tēja – Aija pārgājiena dalībniekus cienāja ar muižas apkaimē savākto zāļu tēju. Vēl viena tikšanās bija, ceļojot kopā ar dobelniekiem, kuri devās iepazīt Dobeles novadu. Es pievienojos, jo izlasīju, ka apmeklēs Ālaves muižu.
Iepazinusi brīnišķīgos un sirsnīgos Penkules cilvēkus, es sapratu, ka vēlos parādīt viņus citiem, un augustā aizvedu grupu no tūrisma aģentūras “Jauni Rakursi” – tā bija viena diena Penkulē. Ceļotājiem bija man jāuzticas un jāļaujas nezināmajam.
Tās atvērtās sirdis un sirsnība, kas plūda no saimniekiem, bija fantastiskas. Kad internetā izlasīju par akciju “Nākamā pietura Zemgale” – vēlējos atkal doties uz Penkuli. Atkal es ar ekskursantiem ciemojos pie sirsnīgajiem penkulniekiem.
Tas, ko biedrība ir izdarījusi gada laikā, jau ir liels sasniegums. Visinteresantāk ir apskatīt tās vietas, kas sākumā ir aizlaistas, tukšas, un tad vērot, kas notiek, kad parādās cilvēki, kuri nevēlas postīt, bet gan atjaunot.
Ālaves muižu varu salīdzināt ar sūnām klātu pūra lādi, kas atrasta senas mājas kaktā – tomēr, uz to paskatoties, var redzēt, ka tā ir bijusi skaista. Ir vēlēšanās tai pieskarties un atvērt. Tikai sākumā šķiet, ka tā tukša – ir tikai jāielūkojas, un izrādās – lāde pilna dārgumu – tie ir cilvēki.
Aija Kočina saka: “Vieta ir cilvēki”, un piebilst, “dārgumi ir cilvēki”, jo lai cik skaista būtu Latvija, ja nebūs cilvēku, tad to skaistumu neredzēs neviens.
Aija ir dvēsele, kura kā bišu mamma ap sevi pulcina darba bites, jo tikko pasākumā Ālaves muiža sanēja kā tāds pilns un darbīgs bišu strops.
Es turp braukšu un iešu vēl un vēl …
Īss ieskats muižas vēsturē
■ Ālaves muiža tālā senatnē, iespējams, saukta par Laukmuižu, jo vāciskais nosaukums bijis “Feldhof”. Sākumā Ālaves muiža bijusi Vecapguldes ( Alt-Abgulden) muižas sastāvā, līdz 1670.gada 4.martā Heinrihs Līfe ( Vecapguldes īpašnieks vai ķīlas turētājs) to pārdevis Georgam Ofenbergam, bet vēlāk atkal atguvis.
■ Zināms, ka 1720. gada 26. jūnijā Otto Vilhelms fon Hānboms ķīlas turētāja tiesības uz Ālavi nostipirnāja savai meitai Marijai Annai, precētai von Līvenai. Taču drīz šo muižu atkal pievienoja Vecapguldei.
■ Drīz vien Reinholds Gotfrīds fon Hānboms panāca Ālaves un Bites muižas pilnīgu atdalīšanu no Vecapguldes, bet 1734.gada 24. jūnijā abas muižiņas par 7500 Alberta dālderiem pārdeva Krūškalnes un Purgales īpašniekam Gothardam Ernstam fon Fītinhofam – Šēlam. Pēc citiem avotiem, Ālaves muižas īpašnieks 18.gadsimtā ilgāku laiku bijis Vilhelms Ferdinands fon Fītinghofs – Šēls.
■ Pēc dokumentāri neapstiprināmām ziņām, kādu laiku Ālaves muiža piederējusi Kaucmindes īpašniekam ģenerālmajoram brīvkungam Pēterim fon der Pālenam.
■ 1789. gada 10. augustā muižu nopircis Otto fon der Hovens.
■ Par patstāvīgu zemesīpašumu Ālaves muiža kļuvusi tikai 1826. gadā.
■ Pēdējie īpašnieki pirms Latvijas Republikas agrārreformas bijuši fon der Rekes ģimene.
Apkopojusi Ilze Māra Janelis
