Jelgavniecei Ilzei Kuduliņai pieder īpaša
kokle. Tā grebta pašas rokām un nereti tiek izmantota kā darba instruments,
strādājot ar jaunajiem vecākiem un mazulīšiem.
– Kā tu iepazinies ar kokli un kā radās
doma izgatavot pašai savu?
Tas bija pirms astoņiem gadiem vai pat senāk. Ar
kokli es satikos biedrības “Ģimenes šūpulis” ietvaros, kad kādā pasākumā
viesojās folkloras kopas “Laiva” vadītāja Anda Ābele, kurai bija līdzi vairākas
kokles. Viņa deva mums tās paspēlēt, parādot, ka kokli var spēlēt katrs, ka tas
nemaz nav sarežģīti. Un es tai domai ļoti pieķeros. Kādu laiku Anda brauca arī
uz Jelgavu mācīt kokles spēli, es labprāt piedalījos un mācījos, līdz viņa
piedāvāja kokli izgatavot pašiem. Tad jau gaidīju savu trešo bērnu un ar punci
braucu pie meistara taisīt kokli. Tolaik es vēl par koklēm neko diži nesapratu.
Ja man būtu jātaisa tagad, es zinātu labāk, kā tas jādara, ko es gribu pati.
Tobrīd es vienkārši ļāvos procesam un taisīju kokli.
– Vai tev ir muzikālā izglītība?
Nē, man tādas nav. Bērnībā ir bijušas
privātstundas klavierspēlē, bet es neesmu gājusi mūzikas skolā. Man dzīvē bija
jāizvēlas – mākslas vai mūzikas skola, un, tā kā man nebija absolūtās dzirdes,
ar vecākiem nolēmām par labu mākslas skolai. Lai man tiktu vispusīga attīstība,
man bija arī privātstundas klavierspēlē, bet es nevaru teikt, ka tas bija
nopietni. Tomēr man vienmēr ir paticis dziedāt un patikusi mūzika, lai arī
neesmu to mācījusies.
Visu interviju lasiet 29. jūlija “Zemgales Ziņās”
Foto: no personīgā arhīva un Iveta Pavziniuka
