Mūziķi atzīst, ka fani ir kaut kas fantastisks un ļoti patīkams, bet reizē arī kaut kas biedējošs, nevaldāms un neparedzams.
Mūziķi atzīst, ka fani ir kaut kas fantastisks un ļoti patīkams, bet reizē arī kaut kas biedējošs, nevaldāms un neparedzams. Dažam ģībstošo meiteņu pūļi liekas smieklīgi. Bet ne jau viņām – fanēm. Jau mazliet apnikuši mūžīgie fanu strīdi un taisnības meklējumi dažādos tīņu izdevumos. Katram ir tieksme uzskatīt, ka viņam ir taisnība un ka mūzika, ko klausās viņš, ir labākā un vērtīgākā. Jautājums ir tikai tajā, vai ļaujam līdzās pastāvēt citiem un iecietīgi pieņemam, ka kāds grib klausīties mūziku, kas tev nav pieņemama, vai arī tu noliedz visu un visus, kas nepiesaista tavas simpātijas.
Uz pārdomām par šo tematu mani vedināja kādā «Pagrabā» izlasīts teikums: «Es uzskatu, ka tie, kas klausās «Backstreet Boys», ir sekli.» Vai tiešām cilvēks jāvērtē pēc tā, kādu mūziku viņš klausās?
Rihards Poļaks: «Es klausos Elvisu Presliju, Eltonu Džonu, Krisu Rī, Krisu de Burgu, grupu «Queen», kā arī «Čikāgas piecīšus», man patīk arī vecās krievu romances. Kaut ko tādu jau tagad vairs neklausās, vismaz vairākums. Man patīk mierīga mūzika, un es labprāt gribētu dzīvot 60. gados. Kas tieši man patīk? Vērtēju dziedātājus kā personības, viņu balsi, izskatu, skatuvisko tēlu, sasniegumus mūzikā. Tomēr es neesmu fanāts un nekad nedarītu to, ko tās spiedzošās fanes, bet lai jau, ja patīk. Var klausīties mūziku, bet ne jau tā aizrauties. Es nenoliedzu citu mūziku. Ja mani sāk aizskart, es aizstāvos un «dziedu» pretī, pats cenšos citus nekritizēt. Bieži nācies dzirdēt, ka Preslijam ir «pediņa» balss, Eltonu Džonu vērtē vai, pareizāk, nenovērtē, tāpēc ka viņš ir homoseksuālists.»
Sergejs Zaicevs: «Nujā, es esmu metālists, «dezņiks». Klausos «Death Metal», «Black Metal», «Doom» – trīs dominējošie stili. Man patīk tā dēvētās «matainās grupas». «Metālā» pirmatnējais vokāls, tas ir tāds mežonīgs «musons», galvenais – vārdos ir liela jēga, filozofija. Galvassāpes man sagādā cita mūzika. Atklāti sakot, tā, kur nav ne labas mūzikas, ne vārdu, ne arī kādas jēgas. Ir jau teiciens – par gaumi nestrīdas, bet es uzskatu, ka nestrīdas tikai par sliktu gaumi.
Mājās mūziku klausos skaļi, tad reizēm uz mani brēc: «Slēdz ārā to sātanisko mūziku!» Adventes laikā vispār nedrīkst klausīties, jo mazliet jau tur ir tas sātanisms.»
Inese Otti: «Es esmu repere. Ģērbjos platās, nošļukušās džinsenēs, kombinezonos, patīk arī platas jakas, cepures, plati, gari džemperi ar kapucēm, stilā iederas garas piedurknes, noteikti krosenes. Es tā ģērbjos, jo «Backstreet Boys» tā tērpjas. Arī čaļos pirmais, ko pamanu, ir stils, un, ja viņš ir reperis, varu teikt, ka man viņš uzreiz patīk. Klausos «BSB», «The Prodigy», «Chemical Brothers». Nenoniecinu citus mūzikas stilus – lai taču katrs klausās to, kas patīk, un man riebjas, ka pret dažādu mūzikas stilu piekritējiem ir atšķirīga attieksme. Piemēram: reperi «disenē» piekauj čali tikai tāpēc, ka viņš nav reperis. Jā, es esmu fane un, ja vajadzētu, aizstāvētu sevi un citus reperus. Man šķiet, ka visi ir vienlīdzīgi ar vienādām tiesībām un brīvu izvēli. Ir nepatīkami, ja saka – jā, tie tur ir galīgi stulbi, jo klausās to un to. Ja cilvēks, zinot, ka man, piemēram, patīk «BSB», saka man, ka viņi ir muļķi, tizleņi utt., viņš ir apvainojis mani. Ja pašam nepatīk, neklausies, bet tas jau nenozīmē, ka tā mūzika ir sliktāka.»
Agnese Mickēviča: «Es klausos 60., 70. gadu mūziku un visu, kas skan radio. Varu stundām ilgi klausīties «The Doors», «Led Zeppelin», «The Beatles». Tā ir nopietna mūzika, tā ir māksla, kas nav tapusi 15 minūtēs. Dziesmās ir dziļa jēga, cilvēki tiešām daudz strādājuši, un to tad arī vari uztvert kā mākslu. Uz sintezatora nospēlētas skaņas es tā uztvert nespēju. Patiesībā jau tās ir divas dažādas lietas, ko nemaz nevar salīdzināt. Viss mainās, arī mūzika, un pašlaik ir tāds stils, un daudzi to pieņem. Mani interesē Džims Morisons – kā personība, viņa dzīves uztvere un filozofija. Cik sevi atceros, man ir patikusi «Roxette». Ģitārmūzika – dabīga, nesamākslota. Katram sava gaume. Ja attiecīgā brīdī «BSB» man var uzlabot garastāvokli, kāpēc lai es to neklausītos? Uzskatu, ka mūzika nav domāta, lai mani vērtētu pēc tā, ko klausos. Tas taču ir absurdi! Piemēram, diskotēkā ir pa druskai no visa, tu nedejo un neizlādējies tikai tās mūzikas pavadībā, ko klausies mājās. Tevi neviens nespiež klausīties to, kas nepatīk, bet tad, lūdzu, neuzspied arī savu viedokli citiem, jo neviens taču tev nenorāda, kas būtu jāklausās. Tad nenorādi arī citiem!
Vēl mani kaitina, ja salīdzina pavisam atšķirīgu stilu un līmeņu mūziku. Var salīdzināt «BSB» un «’N Sync», bet nevar taču salīdzināt «The Prodigy» un Mocartu! Bet fani savos strīdos un savstarpējos apvainojumos krīt līdzīgās galējībās. Katram ir sava vieta un nozīme, jāpieņem arī citu viedokļi, tāpat kā jebkurā dzīves situācijā.»
