Nobeigums.
Sākums 29. jūlija numurā
Lai arī ballēts visu iepriekšējo vakaru un pēc tam vēl apmeklēta naksnīgā māte Gruzija, no rīta jūtamies mundri un gatavi jauniem piedzīvojumiem. Šodien ceļš mūs vedīs uz trešo augstāko Gruzijas virsotni – Kazbeku, tomēr pirms tam vēl dažas interesantas vietas.
Vispirms dodamies uz seno Gruzijas galvaspilsētu Mchetu. Mcheta ir viena no vecākajām Gruzijas pilsētām un atrodas tikai 20 kilometru attālumā no Tbilisi pie Aragvi ietekas Kūrā.
Vietas, kur dibināt pilsētu, izvēle ir pilnīgi skaidra – kur gan citur, ja ne divu lielu upju satekas vietā, zaļu kalnu ieskautā auglīgā ielejā, gluži kā Dieva ausī. Šī ir vieta, kas tiek uzskatīta par Gruzijas kristietības šūpuli. 2014. gadā Mcheta pasludināta par svēto pilsētu, kā arī iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā.
Pārceļ galvaspilsētu
Leģenda vēsta, ka Mchetu dibinājis un savā vārdā nosaucis valdnieks un teiksmu varonis Mchetoss 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Divus gadsimtus vēlāk tā kļuva par karalistes galvaspilsētu un bijusi valsts centrs astoņus gadsimtus. Arī pēc tam, kad valdnieks Vahtangs I Gorgasali mūsu ēras 5. gadsimta vidū pārcēla galvaspilsētu uz Tbilisi, Mcheta saglabāja savu simbolisko nozīmi, un te tika apglabāti karaliskās dzimtas pārstāvji un augstdzimušas personas. Karu, kuros bijusi iejaukta Gruzija, saraksts ir šausminoši garš, turklāt Kaukāza kalnu valsti vēstures gaitā vairākkārt postījušas arī zemestrīces. Tā nu nav brīnums, ka Mcheta smagi cietusi no uzbrukumiem, tikusi krietni nopostīta un ilgu laiku pat daļēji pamesta, līdz pagājušā gadsimta 70. gados ļaudis te atkal sākuši būvēties un apmesties uz dzīvi. Pēcāk atjaunojuši vecpilsētu un vairākus apskates objektus, un nu Mcheta ir viens no iecienītākajiem tūristu galamērķiem ar mājīgām ieliņām, kafejnīcām bagātīgi zaļojošos dārzos un rosīgām suvenīru bodītēm.
Mēs vispirms uzbraucam kalna galotnē, kur atrodas Džvari klosteris. No šīs vietas paveras tiešām elpu aizraujošs skats uz vietu, kur Kūra satiekas ar Aragvi. Pēc tam dodamies uz Svetichoveli katedrāli, celtu 11. gadsimtā, kas ir slavena kā vieta, kur esot apglabāta Kristus mantija. Gida interesantā un raitā stāstījuma aizrauti, grozām galvas, meklējam norādītās lūciņas, ar līkumiņu apejam apbedījumus katedrālē, lai arī varenie tieši vēlējušies, lai pēc nāves pa viņiem staigā cilvēki. Sirdsapziņa tomēr neļauj mums tā vienkārši kāpt uz piemiņas plāksnēm. Godīgi gan jāatzīst, ka, jau iznākot no katedrāles, visi gadi un vārdi aizmirsušies, jo Gruzijas vēsture ir tik sena, bagāta un sarežģīta, ka vienkāršajam mirstīgajam, sīki neorientējoties visos smalkumos, grūti paturēt prātā stāstīto.
Toties noteikti zinām, ko vajadzētu vest mājās kā suvenīrus, tāpēc, laimīgi smaidīdami, dodamies uz turpat blakus esošo tirdziņu tērēt sava brīvā laika minūtes, kā arī atlikušos larus. Katrs sevi cienošs latvietis kā suvenīrus vedīs četras lietas – vīnu, čaču, garšvielas, īpaši Svanetijas sāli, un čurčellas. Sievietes pērk arī gruzīnu gatavotās vilnas šalles un zīda lakatus, kādas nelielas rotiņas, keramikas izstrādājumus. Manās mājās kā suvenīru numur viens gaida čurčellas. Mājas apstākļos tās gatavo šādi: saimnieces vairākus vakarus no vietas, vēl pirms ražas novākšanas, ver uz diegiem riekstus. Kad ogas novāktas, tvaicē sulu, ko iebiezina ar miltiem, līdz iegūta vārītajam krēmam līdzīga konsistence. Šajā masā vairākas reizes mērc savērtos riekstus, ko pēc tam kaltē divas trīs nedēļas. Kārums var glabāties līdz pat pavasarim – līdz pirmajiem zaļajiem vitamīniem šis būs enerģētiķis, vitamīnu un minerālvielu avots. Čurčellas derēja visiem – tās savos karagājienos līdzi ņēma karotāji, zemnieki, dodoties laukos, bet bērniem tās tika izsniegtas kā pārtika visai dienai.
Pirms tam gids mūs instruējis, kā pareizi šos saldumus nopirkt. Galvenais jāskatās, lai čurčellas nav lipīgas, kas nozīmētu, ka ir pārāk svaigas, tātad būs grūti transportēt. Un otrs – tās noteikti jāietin papīrā, ne plastmasas maisiņā. Ja šos nosacījumus izpilda, čurčellas skaistas var atvest mājās un glabāt vairākus mēnešus.
Sapirkuši čurčellas un arī visu pārējo, jožam uz autobusu, bet pa ceļam atduramies pie dažiem mūsu grupas biedriem, kuri par kaut ko dikti priecīgi diņģējas. O, vīna saldējums! Mums arī vajag. Atliek tik izdomāt, kādu tieši vīnu izvēlēties. Laika vairs nav, katrs paķeram atšķirīgu, lai pēc tam ar karotīti iebrauktu kaimiņa saldējuma glāzītē un secinātu, ka tieši manējais ir visgardākais.
Ar kulēm apkrāvušies, lecam busā un laižam uz kalniem. Kazbek – mēs nākam! Mana sirds gan mazliet trīsuļo, jo, lai arī nelīst, tomēr ir apmācies, un kalna virsotne var arī nebūt saskatāma. Tad maniem ceļotājiem būs vilšanās. Es jau zinu, kas mākoņos paslēpies, bet arī pārējie gribēs redzēt savām acīm.
Ceļu, kurš devās arvien augstāk, aizas, kuras kļuva arvien dziļākas, un, galvenais, kalnus, kuru nelielo koku un krūmu zaļums pārgāja samtainā sūnu zaļumā, kuri auga arvien lielāki, kuru galotnes vietām sedza sniega cepures, šļūdoņu izdzītās vagas un ūdenskritumus, kuri gāžas no kalna virsotnes, nevar vārdos aprakstīt. Pat necentīšos. Tas ir jāredz.
Kalnu skaistums
Manu ceļabiedru acis nenovērsās no skata aiz loga, telefonu atmiņas piepildījās aizraujošām fotogrāfijām, un ik pa brīdim atskanēja: “Ak, kāds skaistums!” Un nevienam nebija laika lūkoties uz ceļu, kas šaurs un līkumains kā serpentīns vijās gar aizām. Es apbrīnoju šoferu spēju braukt pa šiem šaurajiem ceļiem, kur vietām nožogojuma apmales ir nogruvušas, kur aizās redzami mašīnu un arī autobusu vraki, spēju apdzīt, līkumos nesaskrieties. Lai gan divas avārijas šajā ceļā redzējām. Uz Stepantsmindu un Kazbeku no galvaspilsētas ved tikai viens ceļš. Tas ir arī vienīgais ceļš, kas savieno Gruziju un Krieviju, tāpēc satiksme te ir ļoti intensīva.
Ik pa laiciņam kalnos kā mazi, gaiši blusu ganāmpulki redzamas aitas. Dievs vien zina, kā viņas tiek tur, augšā, un kā nenokrīt zemē. Šur tu pavīd arī tumšāki punkti, kas strauji pārvietojas – tie ir suņi, kuri pieskata aitas. Gids stāsta, ja kāds cilvēks vai neiederīgs zvērs parādītos viņu redzeslokā, labi neklātos. Suņi saplosītu. Viņi ir sargi un jūtas atbildīgi par sev uzticētajām dvēselēm. Vietām pamanām arī krāsainas teltis. Gids paskaidro, ka pēdējā laikā Gruzijā arvien vairāk ierodas tūristi no arābu valstīm, pieprasot ēdienu, pie kāda pieraduši mājās. Tad nu šajās teltīs aitas kauj pēc “halal” tradīcijām – ļoti brutāli un asiņaini. Pēc šīs informācijas uz brīnišķīgajām kalnu pļavām ar baltu aitiņu bariem un krāsainām teltīm burbuļojošu upju krastos gribot negribot sākam lūkoties citādi.
Kalns, ko pazīstam kā Kazbeku, Gruzijā tiek saukts par “Mqinvartsveri” jeb Ledus smaili. Tas atrodas vien dažu kilometru attālumā no robežas. Izrādās, Kazbeka nosaukumu par godu vietējam aktīvistam tam piešķīra tikai padomju laikos, kad arī tuvējo pilsētu Stepantsmindu sāka dēvēt šajā vārdā. Pilsētiņa savu vēsturisko nosaukumu atguva vien 2006. gadā. 5047 metrus augstais Kazbeks ir Gruzijas trešā augstākā virsotne (pēc Šharas un Jangas), bet noteikti vislabāk zināmā.
Manas bažas piepildās, ir tik apmācies, ka vietā no šosejas, kur parasti Kazbeka virsotne jau ir ieraugāma, mums skumji uzsmaida vien melns mākonis, sakot: “Drīz līšu.” Par to, ka nekas nebūs redzams, spriedām jau Miera platformā, no kuras arī skats bija dūmakains un kalni šķita paslēpušies. Vilšanās ir, nonākot kalna pakājē, lai kāptu džipos un brauktu augšā uz Gergeti baznīciņu, kas atrodas Kazbeka kaimiņkalna smailē. Džipa vadītāji saka, jau pāris dienas virsotne nav rādījusies. Neko darīt.
Sakāpjam džipos un dodamies 2200 metru augstā kalnā, lai apskatītu Gergeti Svētās Trīsvienības baznīcu un piekļūtu tuvāk arī pašam Kazbekam. Senāk, kad ceļa nav bijis, ticīgie uz 14. gadsimtā celto baznīcu gājuši kājām, bet tiem, kam nav pieticis spēka uzkāpt līdz galam, rekomendēts cītīgāk lūgt Dievu un mēģināt citreiz. Šī nemaz nav tik sena vēsture, jo vēl pirms gadiem četriem, lai nokļūtu līdz baznīcai, vajadzēja nolīgt kādu no šoferiem ar bezceļu auto vai pašam doties vismaz četras stundas garā kāpienā. Pirms diviem gadiem ceļš beidzot ticis noasfaltēts (interesanti, ka vietējie gan pret to visai asi iebilduši, jo asfalts atņēmis darbu jau minētajiem bezceļu auto šoferiem). Šoreiz, kā mums par godu, ceļš tiek remontēts un nākas braukt pa veco kalnu ceļu. Kaut ko tādu es laikam vēl nekad nebiju piedzīvojusi – krāces, upītes, akmeņi, izgrauztas vagas – tas viss mūsu džipa šoferim bija jāpārvar, lai mūs kā kundziņus uzvestu kalnā. Kratījāmies, zvalstījāmies un pārsteigumā vien noelsāmies, kad auto pārvarēja kārtējo, mūsuprāt, nepārvaramo šķērsli.
Svētās Trīsvienības baznīcas komplekss – mūra ieskauta baznīca un zvanu tornis – atrodas sešu kilometru attālumā no Stepantsmindas. Šī ir arī vieta, no kuras vislabāk izpētīt Kazbeku. Kārtīgi ieskatoties, mūra sānā var pamanīt nelielu pīlāru. Tur atrodas ala, kurā reiz mituši mūki, kas tur paslēpuši arī dārgumus un vērtīgas baznīcas svētlietas. Šo drošo slēptuvi dēvē par Betlēmes alu. Grieķu leģenda vēsta, ka tieši šajā Kazbeka alā titāni ieslodzījuši Prometeju (gruzīni viņu dēvē par Amirani) par to, ka tas cilvēkiem atnesis uguni.
Izstaigājuši, safotografējušies, skumju skatu uzmetuši vietai, kur vajadzētu būt Kazbeka virsotnei, dodamies lejā uz savu nakstmītni. Vakariņas, tosti, mierinājumam rādu Kazbeka bildes no iepriekšējā brauciena, stāstu, ka nevajag atmest cerību, varbūt no rīta, tad kalns ir visskaistākais, jo uzlēcošās saules stari to nokrāso rozā toņos un pūķis galotnē redzams vislabāk. Ar šādu mierinājumu dodamies gulēt. Vēl atgādinu visiem, lai uzliek modinātājus uz pulksten pussešiem, varbūt tomēr.
Brokastis Kazbeka pakājē
No rīta sapņa mani izrauj klauvējiens pie loga (dzīvojam alpīnistu namiņā) un aizrautīgas sarunas. Lecu kājās, skrienu pie loga, jā, IR! Varenais milzis visā savā krāšņumā gozējas pirmajos saules staros, kā sacīdams: “Re, te nu es esmu!” Klik, klik, klik, neskaitāmas fotogrāfijas, ja nu kāda nesanāk, ja nu neizdodas, šis skaistums jāiemūžina. Tumši rozā, tad gaišāks, vēl gaišāks, līdz zilgans ar baltu. Izskatās, ka pūķis tūlīt spļaus uguni uz to, kurš gribēs nozagt kalnā paslēptos dārgumus. Mana sirds gavilē – nebija veltīgs mūsu brauciens, Kazbeks mums parādījās. Tagad mierīgu sirdi varam iet brokastot.
Kaut kā neizskaidrojami, bet vislabāk man viss garšo tieši te – mazajā, pelēkajā namiņā Kazbeka pakājē. Hačapuri, dažādie sieri, plūmju mērce. Atsevišķi jāpastāsta par sieriem. Bez tiem nav iedomājamas nevienas brokastis. Visplašāk pazīstamais ir sulguni – svaigs govs piena siers, kas tiek termiski apstrādāts un mērcēts sālsūdenī. Čečili ir no sulguni siera pītas “bizes”. Imeretijas siers – ar caurumiņiem – tiek gatavots no govs piena, kam pievieno fermentus – govs aizkuņģa dziedzera gabaliņus. Lai iegūtu glītus caurumiņus, tas netiek pārāk cieši presēts. Guda – sālīts aitas piena siers. Gani to ņēma līdzi, dodoties ar ganāmpulkiem augstu kalnos. Siers tika ļoti sasālīts, lai nesabojātos. Daudz kur, sierus gatavojot, atjaunotas senās reģionu receptes un atkal tiek sieti sieri, kas izturēti pelnos, vīģu lapās, adžikā, ‘Saperavi’ un medū.
Pabrokastojuši, ar suvenīriem pateikušies mājas saimniecēm, uzmetam vēl skatu Kazbekam, kas atkal tinas savos miglas plīvuros, dodamies uz Kutaisi. Pēdējā diena, rīt no rīta jau agri lidojums mājup.
Pa ceļam piestājam pie Ananuri cietokšņa un safotografējamies pie gleznainās Žinvali ūdenskrātuves. Pavisam drīz jau esam uz “bāņa” un traucamies uz Kutaisi. Pa ceļam ieraugu zīmi “Gori” un zinu, ka tur, pa labi, ir Gori pilsētiņa, kurai parasti vien izbraucam cauri. Šoreiz nolemju piepildīt savu ziņkāri un un apmeklēt arī Staļinam veltīto muzeju, jo “vadonis” dzimis šajā pilsētiņā. Man noteikti sāp sirds par Staļina noziegumiem, tomēr vēstures mīļotājas instinkts ņem virsroku. Mīļā balstiņā palūgusi gidam Gogitam, vai mums ir laiks te iegriezties, saņemu atbildi, ja vien vēlamies. Vēlamies gan, ja jau te esam. Un te nu tas ir. Varenām kolonnām un zeltu izrotāts nams, kurā izvietots Staļina muzejs, apkārt skaists, liels parks ar strūklakām, parka ar jaunu nojumi apjozta Staļiņa dzimtā būdele, tepat arī vagons, ar kuru vadonis braukājis pa plašo PSRS.
Kopumā galvenās zāles ekspozīcija ir veltīta Staļina dzīves gadiem, viņa sasniegumiem un dažādiem mirkļiem no viņa dzīves un valdības. Tur ir viņa portreti un fotogrāfijas, militārs zvērests, milzīgs skaits propagandas gleznu un plakātu no sērijām “Staļins un bērni”, “Staļins un tauta” utt. Tajā pašā telpā atrodas daudzas Josifa Vissarionoviča personīgās mantas – piemēram, viņa iecienītie cigāri un pīpes, kā arī Staļina biroja mēbeles, kas tiek transportētas no Kremļa un ļoti detalizēti atjaunotas.
Vēl izgājuši cauri Staļiņa vilciena vagonam, sēžamies busā un braucam uz Kutaisi. Tā ir trešā lielākā Gruzijas pilsēta, atrodas gleznainās Rioni kalnu upes krastos. Saskaņā ar leģendu Kutaisi bija leģendārā Kolhisa galvaspilsēta, kur argonauti devās meklēt Zelta vilnu. Aunāda nav no gaisa grābts izgudrojums – gruzīni kalnu upēs zvejoja zeltu ar aitādām.
Interesants apskates objekts ir bijusī Gruzijas parlamenta ēka. Bijusī, jo pēc varas maiņas to atkal pārcēla uz Tbilisi. Gruzijas augstākais likumdošanas orgāns “pārcēlās” uz Tbilisi samērā nesen, 2012. gadā. Šo ēku projektēja Spānijas arhitekts Alberto Domingo Cabo. Celtniecība izmaksāja 350 miljonu laru vai aptuveni 140 miljonu dolāru. Ārēji parlaments atgādina kristāla bruņurupuci, lai gan saskaņā ar arhitekta plānu tika uzbūvēta konstrukcija, kas atgādina pusi no liela ūdens piliena.
Ukimerioni kalns ir vecākā Kutaisi pilsētas daļa. Dažādos avotos minēts, ka pirmās apmetnes šajā vietā uzceltas bronzas laikmetā vai pat vēl agrāk. Mūsdienās kalns ir Bagrati katedrāles, kas būvēta 1003. gadā, mājvieta, un tā redzama no visdažādākajām pilsētas daļām. Kalna piekājē atrodas autoosta un Kutaisi Botāniskais dārzs.
Slavenās aizgājušo laiku leģendas un teiksmas daļēji ir iemūžinātas pilsētas centrā – iespaidīgajā Kolhīdas strūklakā. Strūklaku grezno trīsdesmit apzeltītas skulptūras – arheoloģiskajos izrakumos atrastu zelta statuešu un rotājumu palielinātas replikas. Oriģināli esot piederējuši senās Kolhīdas valdniekiem. Mēdz teikt, ka tā esot Gruzijā dārgākā strūklaka.
Uz atvadām vēl pārejam Rionas upei pa Balto tiltu un nofotografējamies ar puisēnu, kurš tur divas cepures. Vien agri no rīta, braucot uz lidostu, top skaidrs, kāpēc tiltiem Kutaisi doti krāsu nosaukumi – “sarkanais” un “baltais” (LED izgaismojuma, dēļ, viens sarkaniem LED, otrs baltiem).
Svinīgajās atvadu vakariņās katrs pasakām gidam labus vārdus, iedāvinām T kreklu ar uzrakstu “Latvietis”, jo viņš centīgi visu nedēļu mācījies latviešu valodu un, jāsaka, jau zināja gana daudz vārdu, kamēr mēs tikai “prozit”, esam atveduši viņam arī latviešu alu, jo Gruzijā alus ir lielā cieņā. Es saņemu dāvanā aitas vilnas cepuri un ar to galvā sajūtos kā gruzīniete.
Uz Latviju vedam atmiņas, domas par jauniem draugiem un apņemšanos kļūt tikpat sirsnīgiem un atvērtiem kā gruzīni.
