Augusts latviešiem ir ražas mēnesis – tiek kulta labība, ienākušies āboli, bumbieri, dārzos briest tomāti, ķirbji un kabači. Varbūt tieši tāpēc tāds bagāts jubilāru birums augustā?
Advokāts par prezidentu
Kā pirmais noteikti jāmin vīrs, kuram šogad 12. augustā apritētu 150 gadu. Kad pēc Jāņa Čakstes nāves Saeima ilgi nespēja nobalsot par Valsts prezidentu, kandidātu sarakstā parādījās advokāta Gustava Zemgala vārds. Viņu atcerējās kā Tautas padomes vicepriekšsēdētāju, kurš Čakstes prombūtnes laikā 1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgo Latvijas valsti. Sākumā gan Zemgals nepiekrita sevis izvirzīšanai tik augstā amatā, atteikšanos motivējot ar to, ka esot atgājis malā no politiskās dzīves un protot tikai divas svešvalodas – krievu un vācu. Tomēr viņu izdevās pierunāt, taču uz ārkārtas Saeimas sēdi 8. aprīlī Zemgals neieradās, bet turpināja darbu savā notāra kantorī. Viņš pats šaubījās par ievēlēšanu. Par 73 balsis, pret – 23, atturējies – 1. Pēc sēdes deputāti devās uz notāra Zemgala kantori. Visi apsveica jaunievēlēto prezidentu, kurš, tērpies vienkāršā pelēkā uzvalkā, mulsa no tik lielas uzmanības.
Zemgals dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstē, mācījies Sakas pagasta skolā, vēlāk Rīgā, Aleksandra ģimnāzijā, tad pārgājis uz Nikolaja ģimnāziju. Tāpat kā Čakste, studējis Maskavas Universitātē tieslietas. Kādu laiku strādājis Tveras guberņā par mājskolotāju pie muižnieka – Gogoļa radinieka. Atgriezies Rīgā, strādājis par advokātu. Zemgalu mobilizēja krievu–japāņu karā. 1905. gadā Rīgā viņš izdeva laikrakstu “Jaunā Dienas Lapa” un vēlāk – “Mūsu Laiki”. Darbojās arī žurnāla “Domas” redakcijā.
1908. gadā Zemgals apprecējās ar Ceraukstes pagasta Vepru māju saimnieka meitu Emīliju Tīdenu. Gadu vēlāk piedzima meitiņa Anna, pēc trim gadiem dēls Pauls.
Pirmā pasaules kara laikā Zemgalu kā praporšķiku iesauca armijā. Kronštatē viņš sagaidīja revolūciju. Kareivju vidū Zemgals baudīja cieņu un uzticību, un tie neļāva lieliniekiem virsnieku aiztikt. Kad vācieši ieņēma Rīgu, Zemgals ar savu bataljonu aizgāja līdz Valkai. 1918. gadā viņš demobilizējās, un tad arī sākās darbs Tautas padomē.
1918. gada 17. novembrī – pirms neatkarīgās Latvijas proklamēšanas – tieši Zemgala vadībā notika visu politisko partiju apvienības sēde. 1918. gadā, kad lielinieki tuvojās Rīgai, bija grūti Zemgalu pierunāt, lai viņš atstātu pilsētu. Tikai pēdējā brīdī viņš paspēja uzkāpt uz tvaikoņa. Zemgals bija pirmais, kuru sarkanie meklēja. Aizelsušies tie ielauzās viņa dzīvoklī. Par laimi, arī kundze bija nogādāta drošībā.
Zemgalu ievēlēja arī par pirmo Rīgas pilsētas galvu, viņš bija Zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs un valsts apsardzības ministrs. 1919. gada maijā Zemgalu apcietināja, apvainojot līdzdalībā Andrieva Niedras nolaupīšanā. Īstais apcietināšanas iemesls bija vēlēšanās viņu – Tautas padomes priekšsēdētāju – izolēt, lai padome nevarētu sekmīgi darboties.
Kā radikāldemokrātu partijas locekli Zemgalu ievēlēja Satversmes sapulcē, no kuras, tāpat kā no pirmās Saeimas, viņš izstājās. Tie, kas labi pazina Zemgalu, raksturo viņu kā cilvēku ar ļoti atklātu raksturu. Šīs īpašības dēļ viņam nācies dzirdēt pārmetumus un uzbrukumus, tomēr tieši tās dēļ viņš guvis vislielāko piekrišanu plašos tautas slāņos. Pēc ievēlēšanas par Valsts prezidentu Zemgals sacīja: “Šis augstais amats man jāuzņemas ar lielām grūtībām. Nebiju domājis vairs savu dzīvi grozīt. Mana laulātā draudzene ir slima. Saprotams, dažādi uztraukuma brīži, kuri būs jāpanes man, netieši atsauksies arī uz viņu.”
Apaļo 200 gadu jubileju šogad atzīmē arī Jelgavā dzimušajam un amatu apguvušajam grāmatizdevējam Ernstam Arnoldam Plātesam. Plātess nebija jaunlatvietis un nepiederēja nacionāli noskaņotajām latviešu aprindām, tomēr viņš piedalījies vēstules rakstīšanā, prasot atļaut Rīgā izveidot savu latviešu literāro organizāciju – Latviešu valodas un literatūras biedrību, kas uzskatāma par Rīgas Latviešu biedrības priekšvēstnesi.
Izdevēja amatu Plātess apguva Jelgavā firmā “Stefenhāgens un dēls”, zināšanas papildināja Pēterburgā. 1851. gadā Rīgā viņš sāka strādāt Hartunga apgādā kā līdzīpašnieks, tad kļuva par apgāda “Ernst Plates izdevniecība” īpašnieku. Izdevis ap 170 dažāda nosaukuma darbu latviešu valodā. Plātess ir viens no galvenajiem Rīgas latviešu grāmatu un kalendāru izdevējiem. Izdevis kalendāru “Vidzemes vecā un jaunā laika grāmata”, pirmo latviešu autora latviešu literatūras vēsturi – Bernharda Dīriķa “Latviešu rakstniecība”, kā arī mācību grāmatas, piemēram, Ludviga Hērvāgena “Skolas maize”, ģeogrāfijas, rēķināšanas, latviešu un krievu valodas mācību grāmatas, kā arī Ernsta Dinsberga “Etnogrāfija”.
1835. gada 18. augustā turīga Jaunkalsnavas saimnieka ģimenē dzimis pirmais latviešu profesionālais grāmatizdevējs Indriķis Alunāns, īstajā vārdā Heinrihs Remperts Hanss Alunāns, dzejnieka Jura Alunāna brālis un latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna tēvabrālis. Jau studiju gados Pēterburgā viņš pievērsās žurnālistikai, strādāja “Mājas Viesī” un “Pēterburgas Avīzēs”. 1873. gadā Alunāns Jelgavā atvēra grāmatveikalu, 1892. gadā arī tipogrāfiju. Strādādams Jelgavā par grāmatizdevēju līdz savai nāvei 1904. gadā, viņš kopumā izdeva 276 grāmatas, tajā skaitā brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus”, sava brāļa “Dziesmiņas” un Anša Lerha-Puškaiša “Latviešu tautas pasakas”. Tulkojis Gogoļa “Revidentu” un sarakstījis pirmo krieviem domāto latviešu valodas mācību grāmatu.
Rakstīt par rakstniekiem
10. augustā jubileju svinētu rakstniece un literatūrzinātniece Ingrīda Sokolova. Dzimusi 1923. gadā Vecaucē, sākotnēji mācījusies Vecauces pamatskolā, pēc tam Jelgavas 2. ģimnāzijā. Pēc skolas beigšanas ar komjaunatnes rekomendāciju devās uz Rīgu partijas skolā mācīties žurnālistiku, bet no 1940. gada bijusi laikraksta “Zemgales Komunists” līdzstrādniece. Bijusi politdarbiniece, kādu laiku arī izlūku daļas tulks armijā, strādājusi par tulku Austrijā, Vīnes Sabiedroto kontroles komisijas padomju daļā. Neklātienē beigusi Saratovas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Kādu laiku dzīvojusi Somijā, tad Karēlijas APSR. Kopš 1953. gada dzīvoja Rīgā un nodevās literārajam darbam.
Sokolova ir ļoti pretrunīga personība. Rakstnieces dzīvesstāsts ir gana interesants, jo sākotnēji viņa rakstījusi apskatus un recenzijas tieši par Padomju Savienībā ieredzētiem latviešu autoriem – Žani Grīvu un Vili Lāci. Padomju gados daudzi rakstnieki bija režīma kalpi. Taču jāatzīmē, ka grāmata par Viļa Lāča dzīvi tapusi arī 2008. gadā. Par spīti savai sievišķībai, Sokolova rakstījusi arī par Otrā pasaules kara laiku. Padomju periodā bijusi Lielā Tēvijas kara veterāne. Tā kā vasarās bijusi rakstnieka Valda Rūmnieka kaimiņiene, viņš zina teikt, ka Sokolovai “vesela atvilktne bijusi pilna ar dažādām sūdzībām”, no kurām daža laba sūtīta Leonīdam Brežņevam. Taču vienlaikus viņa ir arī filoloģijas zinātņu doktore un publiciste. Latvijai atgūstot brīvību, Sokolova pievēršas Zentas Mauriņas dzīvei un daiļradei, rakstnieces emocijām un paveiktajam. Tāpat tapusi grāmata par Mauriņas dzīvesbiedru Konstantīnu Raudivi. Bet kāda grāmata veltīta vienaudzim Miervaldim Birzem. Tiešsaistes dzīlēs mīt arī raksts par operdziedātāju Jāni Zāberu. Sokolovas daudzpusība visvairāk laikam atainojas viņas darbā “Septiņas šķautnes”.
Kādu laiku (1925.–1938. g.) Jelgavas teātrī darbojusies Emma Jākobsone-Ezeriņa. Dzimusi 1898. gada 17. augustā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni evakuējusies uz Krieviju. Samārā pēc ģimnāzijas beigšanas studējusi medicīnu un piedalījusies Gustava Žibalta organizētajās latviešu teātra izrādēs. Atgriezusies Rīgā, viņa 1919. gada rudenī iesniedz dokumentus Medicīnas fakultātē un nokārto iestāšanās pārbaudījumus Zeltmata dramatiskajos kursos. 1922. gadā tos pabeidz, un sākas patstāvīgās aktrises darbs Ventspils, Cēsu, Jelgavas un Liepājas teātros. No 1938. gada strādā Nacionālajā teātrī. Kā lasām teātra mājaslapā: “Emmas Ezeriņas savdabīgais talants tika izmantots pilnībā; jau pirmajā patstāvīgā darba sezonā vienu vakaru viņa bija Blaumaņa Indrānu māte, otru Upīša Alise “Peldētājā Zuzannā”. Tad Aspazijas Asja “Vaidelotē”, Raiņa Ārija, Blaumaņa Kristīne un dziedošā Trenčija Menherta Lengjela “Nakts serenādē”. Šī nepārtrauktā vingrināšanās visdažādākā žanra izrādēs izkopa aktrises meistarību. Apbrīnojami ātri viņa iekļāvās teātra kolektīvā. Emmas Ezeriņas panākumu pamatā bija tikai viņas māksla. Sadzīvē viņai bija sveša jebkāda pielāgošanās māka, ar kuras palīdzību būvēt karjeras kāpnes. Viņa aizstāvēja savas domas patstāvību un to palaikam darīja asi. Ārpus skatuves smējās reti, kā atcerējās viņas partnere komēdijās un ģērbtuves kolēģe Anta Klints, bet bezgala liels siltums bijis viņas balsī, kad ierunājusies par savas meitas Lilijas Sniedzes panākumiem Operetes teātrī vai mazmeitas Marutas (vēlāk Nacionālā teātra aktrise Maruta Feldmane) veiksmīgajām studijām Teātra fakultātē.”
Vietējās mākslas krusttēvs
Augustā dzimis vēl viens ar mūsu teātri saistīts cilvēks – Jēkabs Zaķis. Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja mājaslapā atrodama plaša informācija par slaveno režisoru. “Jēkabs Zaķis dzimis 1893. gada 20. augustā Liepājā. Darbu Jelgavas teātrī viņš uzsāka 1921. gadā un vairākus gadus bija viens no galvenajiem režijas balstiem. Šajā laikā režisoriem Jelgavas teātrī bija ārkārtīgi daudz darba. Katru gadu vidēji tika iestudētas 20 izrādes, galvenokārt to darīja tikai divi režisori. Dažus gadus režisori iestudēja katrs pa 12 izrādēm, jo pieprasījums pēc jauniestudējumiem bija ievērojams, kā arī teātra aktieru sastāvs bija liels. Šo apstākļu dēļ iestudējumi bieži vien bija sasteigti un aktieriem lomu analizēšanai bija ļoti maz laika. Jēkabs Zaķis vienlaicīgi uzņēmās vairākus riskus, bieži vien tēlodams arī pats izrādēs, kas liedza pilnvērtīgi pievērst uzmanību katram aktierim. 1927. gadā tika iestudēta Raiņa traģēdija “Mīla stiprāka par nāvi”. Šajā laikā iespēja vērot citu teātru sniegumu bija sarežģītāka nekā mūsdienās, un tā sagadījās, ka 3. septembrī traģēdija piedzīvoja pirmizrādi Dailes teātrī, bet Jelgavas teātrī – jau 18. novembrī.
Jēkabu Zaķi skatītāji ir dēvējuši arī par vietējās mākslas krusttēvu, jo daudzas latviešu oriģināllugas savu pirmizrādi piedzīvoja tieši uz Jelgavas teātra skatuves. Laikrakstā “Jaunais Zemgalietis” 1934. gadā teikts: “J.Zaķis aizrādīja, ka teātris turpmāk piegriezīs pēc iespējas lielu vērību mūsu rakstnieku oriģināldarbiem.” Interesanti, ka Jēkabs Zaķis iestudēja arī oriģināldarbus ārpus Latvijas. 1936. gadā viņš devās uz Klaipēdu, lai iestudētu Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”. Pirmizrāde bija 18. novembrī, un visas lomas Raiņa lugā tēloja lietuviešu aktieri.
Pirms došanās prom darbā uz Rīgu Jēkabs Zaķis mēģinājis veikt kādu ļoti nozīmīgu uzlabojumu teātra darbā. Viņu satrauca un nomāca steiga, ar kādu nācās iestudēt lugas. Dažreiz šim procesam bija atvēlētas tikai pāris nedēļas, tāpēc J.Zaķis bija izlēmis, ka sezonā vajadzētu būt vismaz diviem iestudējumiem, pie kuriem tiktu strādāts vairākus mēnešus, cerot, ka tādējādi varētu tapt īsti mākslinieciskas, augstvērtīgas izrādes.
1934. gada pavasarī režisors Jēkabs Zaķis uzaicināja izcilā režisora Mihaila Čehova darbabiedru Viktoru Gormovu un lūdza viņu iestudēt Heninga Bergera lugu “Grēku plūdi”. Gormovs aicinājumam atsaucās, atbrauca uz Jelgavu, vairāk nekā pusotru mēnesi dzīvoja šeit un nodevās lugas iestudēšanai, pa starpām mēģinājumu procesā iekļaujot arī vingrinājumus aktieru meistarības izkopšanai. Gormovs bija iemācījies latviešu valodu un ar aktieriem spēja sarunāties latviski.
1936. gada pavasarī kādam spraigam aktīva darba posmam tika pielikts punkts: no Jelgavas teātra atvadījās tā galvenais režisors, daudzu teicamu izrāžu iestudētājs Jēkabs Zaķis – viņš pārcēlās dzīvot uz Rīgu un uzsāka darbu Latvijas Radio, kļūdams par radio režisoru. Jelgavas teātrī Zaķis bija nostrādājis 15 gadus, darbodamies gan kā aktieris, gan režisors. Viņš bija galvenais operešu izrāžu iestudētājs un šīs tradīcijas iedibinātājs Jelgavas teātrī.” 1944. gadā Zaķis emigrēja uz Vāciju un pēc tam uz ASV. Miris 1961. gadā, apbedīts Ņujorkā.
235 gadu jubileju šogad atzīmētu Jelgavā dzimušais pedagogs, cenzors un bibliotekārs Johans Daniels Braunšveigs. Dzimis amatnieka ģimenē, mācījies Jelgavas akadēmiskajā ģimnāzijā, pēc tam piecus gadus studējis teoloģiju Tērbatā, arī Getingenē, Drēzdenē, Šlezīnē, Strasburgā un Parīzē. Pēc studiju beigšanas trīs gadus kalpo par mājskolotāju Lietuvā, vēlāk Rīgā, bet no 1815. gada ir virsskolotājs Rīgas guberņas ģimnāzijā, Kurzemes skolu direktors un virsskolotājs Jelgavas ģimnāzijā. Darbojies Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā. Dzīvojis Rīgā un Jelgavā, bet no 1856. gada – Valmierā. Vācu valodā rakstījis par vēstures un pedagoģijas jautājumiem. Bijis brīvmūrnieks. Kopš 1823. gada Jelgavas ģimnāzijas bibliotekārs. 1828 dramatisku darbu un 1851 zinātnisku grāmatu cenzors. Kā skolu direktors cenzējis sīkākus Jelgavas izdevumus latviešu valodā.
Vēl viens augusta jubilārs Johans Jūlijs Hugo fon Braunšveigs dzimis 1825. gadā Kurzemes guberņas skolas direktora Johana Daniela fon Braunšveiga un viņa sievas jelgavnieces Katarīnas Šarlotes ģimenē. Viņš bija Baltijas vācu mācītājs, publicists un izdevējs. Mācījies Jelgavas un Rīgas skolās un studējis teoloģiju Tērbatā, iegūstot arī maģistra grādu, tomēr no akadēmiskās karjeras atteicies, strādājis par palīgmācītāju Embūtē, mājskolotāju Dundagā, mācītāju Valmierā. No 1864. līdz 1870. gadam Braunšveigs dzīvojis Rīgā, iesaistījies jaunlatviešu izdoto “Pēterburgas Avīžu” izplatīšanā pilsētas latviešu vidū, izdevis vācu laikrakstu “Rigaer Blätter” un latviešu mēnešrakstu, vēlāk avīzi “Draugs un Biedris” ar pielikumu “Bērnu Pastnieks” –pirmo periodisko izdevumu bērniem. Vēlāk Braunšveigs atgriezies mācītāja darbā un kalpojis Slokas draudzē un tās filiālē Dubultos. Publicējis vairākus rakstus par baznīcas liturģiju, sinodi, reliģiskajiem rakstiem un draudžu dzīvi Baltijas vācu izdevumā “Mittheilungen und Nachrichten für die evangelische Kirche in Rußland”.
1862. gadā laikrakstā “Rigasche Handels-Zeitung” 1863. gadā žurnālā “Baltische Monatsschrift” Braunšveigs publicējis rakstus ar radikālu prasību šķirt baznīcu no skolas, pārdot mācītāju zemes, atcelt piespiedu kristīšanu un laulāšanu baznīcā, tulkot, nevis rediģēt latviešu Bībeli, aktīvāk iesaistīt latviešus draudžu iekšējās kārtības noteikšanā u.tml. Braunšveigs ir tulkojis “Jaunās Derības” vēstules kolosiešiem latviešu valodā. Pēc “Pēterburgas Avīžu” slēgšanas viņa izdevējdarbība ir uzskatāma par jaunlatviešu laikraksta idejisko tendenču turpinājumu.
1866. gadā Braunšveigs izdevis sešas enciklopēdiska satura brošūras – “Draugs un biedrs katram derīgam darbam”, “Jauni prieki”, “Vasaras lasumi”, “Gaiši vakari”, “Iekšzemnieks”, “Ārzemnieks”. Izdevumā “Draugs un Biedris” valdīja latviešiem labvēlīgs gars, tā tendence bija sniegt zināšanas par pasaules vēsturi, ģeogrāfiju un politiku, kā arī modernās sabiedrības attīstības tendencēm, lauksaimniecības un rūpniecības tehnoloģizāciju, informācijas apmaiņas veicināšanu ar dzelzceļu un telegrāfa starpniecību, liela uzmanība tika pievērsta arī izglītības un latviešu valodas vēstures un modernizācijas jautājumiem, veicinot latviešu garīgo atmodu un padarot latviešus par zinātkāru lasītāju tautu.
Vēl dzimšanas dienas šajā mēnesī svinētu literāts, publicists, sabiedriskais darbinieks Dāvids Beika, aktieris, režisors Osvalds Uršteins, gleznotājs Auseklis Baušķenieks, tēlniece, pedagoģe Nellija Skujeniece, zinātnieks, filozofs, domātājs Johans Georgs Hāmanis, koktēlnieks Teodors Pūce, rakstnieks Aleksandrs Grīns, aktrise Dace Akmentiņa, sporta pedagogs Aleksandrs Balss, aktieris Mārtiņš Vērdiņš un daudzi citi ar Jelgavu saistīti cilvēki.
