Latgale ir vieta, kas glabā apbrīnojamu dabas skaistumu, vēstures liecības, latviešu tautas gara bagātību un ne tikai. Ne bez pamata to saucam arī par zilo ezeru zemi un vietu, kur dzīvo labsirdīgākie un viesmīlīgākie Latvijas cilvēki. Tāpēc, ja pasaules iepazīšana jāsāk ar savas zemes izzināšanu, Latgale ir īstai punkts, ar ko sākt.
Salīdzinoši jaunie Balvi
No ierastajiem tūrisma ceļiem nostumta un nedaudz aizmirsta ir pilsētiņa Balvi. Tā izvietojusies ļoti ainaviskā vietā – starp Balvu un Pērkonu ezeriem pie tos savienojušās Bolupes. Balvi ir salīdzinoši jauna pilsēta, tomēr tās kā apdzīvotas vietas vēsture veidojusies vairāku gadsimtu garumā. Atpazīstamākie pilsētas objekti ir muižas pils ezera krastā, 19. gadsimtā veidotais muižas parks un savdabīgās akmeņu kompozīcijas Lāča dārzā. Par pilsētas simbolu balvenieši uzskata strūklaku “Ūdensroze” skvērā, bet svinīgos valsts svētku brīžos iedzīvotāji pulcējas pie pieminekļa kritušajiem Latgales partizāniem.
Autobraucēji gan vispirms meklē pilsētā ērtu stāvvietu, un tādu mēs atrodam pie interesanta objekta – Lāča dārza. Ilgi nedomājot, dodamies iekšā meklēt vai nu lāci, vai varbūt medu, vai abus divus labākajā gadījumā. Taču ne īsti lāča, ne medus. Toties ir milzīgi laukakmeņi. Pie viena krāvuma gan pamanām arī plakanu lācīti. Te nu tas ir! Lāča dārza nosaukuma izcelsmi skaidro divējādi. Muižas laikos šajā vietā bijis augļu dārzs, un muižkungs esot turējis lāci, bet vēlāk zeme piederējusi pilsētas mēram Kārlim Lācim. Staigājot pa kādreizējo muižas augļu dārzu, mūs uzrunā milzu laukakmeņi, kas atceļojuši no visa Balvu rajona. Vietēji zintnieki teic, ka daži akmeņi esot pat dziedinoši. Dārza vidū dīķītis ar tādu kā krēslu uz saliņas! Nez kāpēc galvā sāka dungoties miega dziesmiņas “Aijā žūžū, lāča bērni” melodija. Šo saliņu vietējie dēvē arī par Mīlestības saliņu. Esot tikai jāiedomājas vēlēšanās, jāpāriet pāri tiltiņam, jāapiet apkārt saliņai un jāapsēstas uz akmens krēsla salas centrā. Tas viss jādara klusējot… Ja vēlēšanās būs sirsnīga un patiesa, tā noteikti piepildīšoties.
Tepat ārpus Lāča dārza ēnainā parkā pie Balvu jauniešu centra “Dinamīts” atrodam Dižozolu, kas aug lazdu alejas sākumā. Tas pieredzējis muižas laikus, tāpēc, kā stāsta vietējie, uzmanīgs klausītājs vienatnē un klusumā, pieglaužoties pie tā rētainā stumbra, noteikti sadzirdēs kādu stāstu par muižas ļaudīm, gudro lāci vai pilī mītošo Balto dāmu, bet noguris ceļotājs smelsies simtgadu spēku tālākajām gaitām.
Dodamies uz Balvu muižas ēkas pusi. 8. gadsimta beigās Konstancija Hilzena pie Balvu ezera izveidoja pusmuižu. Pēc tam Hilzeni Balvos uzcēluši koka baznīcu. Līdz ar pusmuižas izveidošanu un katoļu baznīcas uzcelšanu Balvi sāka veidoties kā apdzīvota vieta. Gāja gadi, un muižas īpašnieki mainījās. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas materiāliem par Ludzas apriņķa Balvu muižu teikts, ka tur bijušas veselas desmit dzīvojamās ēkas. Savukārt Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas materiāli, ka 1921. gadā Balvu muižā ir ne tikai ierasti dzirdētās saimniecības ēkas, bet arī tādas modernas būves kā riņķa kūts, amatniecības māja, motora māja, ledus pagrabs, ledus pagrabs ar šķūni un pieninīca. Muižas lepnums gadiem ilgi bijis krāšņais parks, kur, kā vēsta nostāsti, puķupodos vasarā auguši dekoratīvi silto zemju košumaugi. Šis skaistums gan nav izturējis laika pārbaudi un nav apskatāms, bet pilsētas parks arī mūsdienās ir iecienīta pastaigu vieta un tagad tur var atrasties ikviens – tā vairs nav tikai muižnieku privilēģija. Agrāk gan aiz parka atradušies muižas vārti, kurus rotājis uzraksts “Suņiem un zemniekiem ieeja aizliegta”. Balvu muiža bijusi slavena arī ar lielu augļu dārzu. Tas viss daļēji apskatāms arī mūsdienās – 20. gadsimta 90. gados Lāča (Akmeņu) dārzā izvietoti savdabīgi akmens krāvumi, bet no 19. gadsimta saglabājusies muižas kalpu raktā ūdenskrātuve ar saliņu centrā un dārzu ieskaujošā lazdu aleja. 1920. gadā muiža nodedzināta, vēlāk gan atjaunota un pielāgota skolas vajadzībām. Tagad muižas pilī mājo Balvu novada Tālākizglītības un cilvēkresursu centrs, teikts turisms.balvi.lv. Muižas klētī atrodas Balvu novada muzejs.
Tiek uzskatīts, ka muižas zālē ir viena no labākajām akustikām Latvijā, te jau tradicionāli notiek kamermūzikas festivāls. Savukārt parkā atrodas brīvdabas estrāde, bez kuras pilsētas kultūras dzīve vasarā būtu grūti iedomājama.
Karstajā vasaras dienā vairāk par muižas ēku vilina ezers, kurā jau pa gabalu redzamas piepūšamās atrakcijas bērniem un slidkalniņš lielajiem. Pieejot tuvāk, atklājas labiekārtota pludmale, gandrīz kā pašiem sava jūrmala. Vietējā balvēniete, kura mums izrāda pilsētu, stāsta, ka vakaros šeit esot ļaužu pilns – visi nākot priecāties par skaisti izgaismoto ezeru tumšajās diennakts stundās.
Dodamies apskatīt arī pilsētas centru. Uzreiz skatu piesaista ārkārtīgi interesanta, netipiska guļbaļķu celtne centrālo ielu krustojumā. Tā ir Balvu pareizticīgo baznīca. Kad 1985. gadā iepriekšējā koka baznīca nodega, kādu laiku dievkalpojumi norisinājās blakus mājā, līdz 1995. gadā tika apstiprināts arhitektes Ludmilas Kļešņinas izstrādātais dievnama projekts. Tomēr ilgu laiku to dažādu iemeslu dēļ neizdevās īstenot. Jaunās Balvu pareizticīgo baznīcas celtniecība tika uzsākta tikai 2006. gadā. 2011. gadā jaunuzbūvētajā apakšējā baznīcā notika pirmais dievkalpojums. 2012. gadā dievnama celtniecības darbi notika Pleskavas apgabala Veļikije Luku rajona Kostjužinas sādžā. Krava no Krievijas Balvos tika nogādāta 2012. gada 25. oktobrī, bet 13. decembrī Balvos ciemojās Krievijas Federācijas Pleskavas apgabala gubernators Andrejs Turčuks, kurš oficiāli Balvu pareizticīgo draudzei nodeva pleskaviešu dāvanu – Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgās baznīcas guļbūvi. 2015. gada 5. maijā baznīcā notika dievkalpojums, kura laikā iesvētīja un virs dievnama kupoliem uzstādīja trīs atvestos krustus (tos dāvināja Feodorovu ģimene).
Turpat blakus – pilsētas skvērā – strūklaka “Plaukstošā ūdensroze”. “Ūdensroze” viskrāšņāk uzziedot tieši naktīs. Strūklakas autors – mākslinieks Ivars Vecāns. Burvīgs pilsētas kultūras centrs, stalta katoļu katedrāle, skolas, ieliņas un laipni cilvēki – tas viss ir Balvos.
Greznu baznīcu zeme
Tālāk mūsu ceļš iestatīts uz Varakļāniem, bet plānojam pa ceļam piestāt, ja ieraudzīsim ko interesantu. Un pavisam drīz pamanām unikālu baznīciņu pašā ceļa malā aiz Rugājiem. Tā ir Augustovas Svētās Elizabetes Romas katoļu baznīca, pazīstama arī kā Kapūnes baznīca. Dievnams ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Unikāls ne vien ar senlaicīgo ārieni, bet arī ar to, ka tajā atrodas Nemitīgās Palīdzības Dievmātes svētgleznas kopija, kurai, kā vēsta tradīcija, ir dziedinošs spēks. Baznīca celta 1828. gadā.
Ceļš ved cauri Viļāniem. Pa gabalu jau pamanām saulē zaigojam baznīcas torņus, lemjam piestāt. Un nenožēlojam ne mirkli, tik skaistu baznīcu un apkārtni sen nav nācies redzēt. 1753. gadā ar barona Miķeļa Rika gādību uzsāka mūsdienās redzamā dievnama un klostera celtniecību. Tagad ceļotāji var apskatīt arī Sveču kapelu, Sv.Terēzes kapelas, Rožu dārzu, kapelas, kas veltītas dvēselēm šķīstītavā un nedzimušajiem bērniem (pēdējā – baznīcas pagrabā), Krusta kapelu, Fatimas Dievmātes godam veltīto grotu ar Fatimas ganiņu skulptūrām, Rožukroņa dārzu (te bīskapa Meinarda – Latvijas pirmā misionāra – skulptūra), draudzes aizbildņa Sv.Erceņģeļa Miķeļa skulptūru u.c. Viļānu baznīca un tās apkārtne mūsdienās ir kļuvusi par ievērojamu svētceļojuma galamērķi. Tik mierīgs, mājīgs un sakopts. Rodas vēlēšanās mierīgi apsēsties un padomāt.
Dricānu ciemā kalna galā stalta slejas Dricānu baznīca, uzcelta 1859. gadā par baroneses Manteifeles un Katrīnas Uljanovskas līdzekļiem. Tās dārzā apglabāts Gustavs Manteifelis, vēsturnieks, grāmatu izdevējs, etnogrāfs, mecenāts, garīgo dziesmu melodiju autors, dzimis Dricānu muižā. Bibliogrāfi fiksējuši 353 Manteifeļa darbus par Latgales un Livonijas vēsturi, etnogrāfiju, ģeogrāfiju. No 1861. līdz 1870. gadam Manteifelis sagatavoja desmit kalendāru “Inflantu zemes Laika gruomota aba kalenders” laidienus, iedibinot stipru latgalisko kalendāru tradīciju, taču šo darbu pārtrauc latīņu drukas aizliegums. Sagatavojis krāšņi ilustrētu izdevumu par Latgales dievnamiem “Terra Mariana”, ko 1888. gadā pasniedza kā dāvanu Romas pāvestam. Pirmais sāka vākt un publicēt latgaliešu tautas dziesmas.
Latgale, protams, ir skaistu un greznu baznīcu zeme. Un kā gan lai nepiestāj pie Stirnienes baznīcas, it sevišķi, ja tās durvis viesmīlīgi atvērtas.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Stirnienes apkaime bija apdzīvota jau kopš vēlā dzelzs laikmeta. Domājams, ka par patstāvīgu draudzi Stirniene kļuva 18. gadsimtā. Senākie ieraksti draudzes metriku grāmatās saglabājušies no 1866. gada. Pirmie dievnami bija koka būves, kas gāja bojā ugunsgrēkos. 1913. gadā uz Rudzātiem pārveda 1757.– 1767. gadā celto koka baznīcu, jo Stirnienē no 1902. līdz 1908. gadam uzbūvēja un 1914. gada 29. jūlijā Mogiļevas arhibīskaps svinīgi konsekrēja Sv.Laura godam mūra baznīcu. Tā ir viena no retajām garīgajām celtnēm, kas tapusi pēc arhitekta ieceres, jo nav aptrūcis naudas – septiņus tūkstošus cara zelta rubļu dāvināja dievnama cēlājs prāvests Pāvils Virketis, septiņus tūkstošus Stirnienes muižkungs Lappo, septiņus tūkstošus sameta draudze (kurā tobrīd bija ap seši tūkstoši dvēseļu). Darbus vadīja prāvests Virketis, kurš ir apglabāts Stirnienes baznīcas dārzā.
Nelielu gabaliņu pirms ceļa zīmes “Varakļāni” bulta rāda, ka labajā ceļa pusē ir Varakļānu muiža. Varakļāni ir sena Latgales pilsētiņa ar bagātīgu kultūrvēsturisko mantojumu. Pirmo reizi vēstures avotos Varakļāni minēti 1483. gadā kā Livonijas ordeņa mestra Bernda von der Borha dzimtai piederošs zemes īpašums. Grāfs Mihaels fon der Borhs 1789. gadā pēc itāļu arhitekta projekta šeit uzcēla mūra pili un pie tās ierīkoja plašu un krāšņu parku. Pils celta Romas Svētās impērijas grāfam Mihaelam Janam fon der Borham. Grāfs 18.–19. gadsimtā bija nozīmīga persona – Polijas Seima loceklis un ģenerālkvartīmeistars, kā arī izcils dabaszinātnieks.
Varakļānu pils parks izveidots 18. gadsimta beigās paralēli pils būvniecībai. Tas ir viens no pirmajiem dokumentāli datētajiem romantiskā stila ainavu parkiem Latvijā. Pils parkā, Kažavas upītes krastā, atrodas milzīgs akmens, tautā dēvēts par Mīlestības akmeni. Ar Borhu pili un šo akmeni saistās daudzas senas teikas un nostāsti.
Tā, ik pa brīdim piestājot un baudot Latgales šarmu, nemanāmi esam pieripojuši robežpilsētai un kā pēdējo kāju izlocīšanas vietu izvēlamies Krustpils pili. Tā jau kopš 13. gadsimta uzticīgi pārrauga Daugavas krastus. Vairākas reizes savas pastāvēšanas laikā nodegusi un karos nopostīta, taču vienmēr atjaunota un joprojām sagaida viesus. 13 –16. gadsimtā Krustpils bija viena no trim Rīgas arhibīskapa pilīm. 16. gadsimta vidū tā nonāca Polijas karaļa Stefana Batorija īpašumā. 16. gadsimta beigās tas pili uzdāvināja baronam Nikolausam fon Korfam. Korfu dzimtas īpašumā tā atrodas līdz 1921. gadam. Pēc Pirmā pasaules kara pilī izvietojās Latgales artilērijas pulks un vēlāk PSRS armija.
Pretim pilij – piemineklis Latvijas Brīvības cīņās kritušo krustpiliešu piemiņai. Celts par ziedojumiem, atklāts 1925. gadā, padomju laikā nopostīts un atjaunots 1992. gadā.
