Ar mazāku dalībnieku skaitu un bez spēcīgo Āfrikas kontinenta skrējēju līdzdalības, toties kā epidemioloģiski drošu sacensību paraugs svētdien aizvadīts 31. “Rimi” Rīgas maratons. Apstākļu noteikts jaunums šoreiz bija iespēja distances veikt arī virtuāli, taču lielākā daļa pieteikušos dalībnieku bija gatavi doties jaunizveidotajā maršrutā galvaspilsētas ielās. 42 kilometru maratona skrējienā, kas vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts, uzvaru izcīnīja kuldīdznieks Kristaps Bērziņš (2:38:36) un rīdziniece Amanda Krūmiņa (3:07:17), bet 17. ātrākais pussimts vīru konkurencē un 10. starp Latvijas skrējējiem bija Viesturs Berķis no Jelgavas novada. Tikai divi desmiti vīru bija pieveikuši distanci ātrāk par trim stundām, un starp tiem arī Viesturs – 2:58:57.
– Daudzi teiks, ka bez treniņu un sacensību priekšvēstures tas nav iespējams. Pastāsti, cik gara ir tavējā? – tāds gluži likumsakarīgi ir pirmais jautājums nākamajā dienā pēc skrējiena savās mājās Salgales pagasta Garozā sastaptajam skrējējam. Sarunā tiecas piedalīties četrgadīgā Rūta, pastaigai ar mammu ratiņos piekrīt Augusts, kura dzīves pieredze vēl skaitāma mēnešos, un skaidri redzams, ka pēc individuālā skriešanas “izgājiena” Rīgā tētis ir atkal tepat un visiem pieejams. Rūta gan pastāsta, ka arī viņa tur, Rīgā, bijusi, un izrāda tēta skaisto medaļu. Bet Viesturs ir piekritis pastāstīt par savu, izrādās, visai īso skrējēja karjeru jeb pareizāk – vaļasprieku ar dažu lielāku mērķi pa vidu.
Sāku skriet pagājušā gada aprīlī, sanāk pirms kāda pusotra gada. Pirms tam varbūt kādus 15 kilometrus dzīvē kopumā biju noskrējis. Taču visu laiku nodarbojos ar dejošanu – līdz pat 2018. gadam ar tautas dejām “Gatvē”. Tur jau arī sirsniņa noteikti uztrenējas. Bet skriešana pērn sākās gluži vai nejauši. Draugu grupiņā sarīkojām izaicinājumu, kurš aprīlī paveiks vairāk soļu. Kad mēneša beigās līdz uzvarai vēl nedaudz pietrūka, sāku skriet. Un tā tas burtiski pārgāja – no iešanas uz skriešanu. Kāpēc pie tās paliku? Jo viens no draugiem – arī galvenais mans atbalstītājs šajā maratonā – Jānis Pūgulis bija ieskatījies, ka mans rezultāts piecos kilometros ir ļoti labs. Tobrīd laikam arī pirmoreiz pats sapratu, ka tiešām varētu skriet. Atzīšos, arī iepriekš biju pamēģinājis, taču nešķita, ka varētu ar to aizrauties. Bet nu sāku lasīt dažādu literatūru par skriešanu, pētīju treniņu programmas, izvirzīju šiem pieciem kilometriem rezultāta mērķi, un drīz vien arī izdevās to sasniegt. Vasaras beigās jau sāku domāt – kā būtu noskriet maratonu?
– Tā no pieciem kilometriem uzreiz uz 42?
Nu, tā vienkārši padomāju – ja reiz šovasar esmu sācis skriet, tad varbūt pamēģināt, iespējams, arī nekas nesanāks… Vienā sestdienā vai svētdienā, īsti vairs neatceros, tā arī treniņa pēc noskrēju. Tad jau biju par skriešanu diezgan daudz interesējies un sapratu, ka laiks – 3 stundas 45 minūtes – nav nemaz tik slikts. Arī jau pieminētais Jānis Pūgulis teica – tev labi sanāk, tev vajadzētu noskriet zem trīs stundām. Biju jau gan arī sapratis, cik daudz treniņu laika tas varētu prasīt, – ar ģimeni, bērniem un mūsu uzņēmējdarbību cidoniju biznesā tā varētu nepietikt. Ziemā uztaisīju pauzi. Mēnesī varbūt reizi divas izskrēju, braucām arī ar ģimeni slēpot. Tomēr doma par to maratonu zem trim stundām kaut kur galvā urdīja, un pavasarī atsāku trenēties. Sākumā ar domu šovasar noskriet 10 kilometrus zem 39 minūtēm.
– Šķiet, ka seriāla “Ielūdz Ozolnieki” trešajā kārtā to piepildīji?
Piepildīju, un tas nesa atskārsmi, ka sacensībās skriet ir vieglāk nekā pašam par sevi. Nolieku treniņā, piemēram, pieciem kilometriem mērķi, noskrienu, bet nav tā adrenalīna.
– “Mans pirmais maratons” – daudzi bija ierakstījuši arī dalībnieku pieteikuma komandas ailē, bet tev – “Baltaiskalns”. Kas tā ir par komandu?
Tā nav skrējēju komanda, tajā nav skriešanas treneru, tie esam mēs, desmit draugi, kas kopā pavadām brīvo laiku un, izveidojuši organizāciju “Baltais kalns”, rīkojam pasākumus arī citiem. Zināmākais no tiem ir 136 kilometru pārgājiens no Kolkas līdz Dubultiem. Pats esmu nogājis to divas reizes. Līdz Dubultiem tāpēc, ka tur dzīvoja mana omīte. Ēdām viņas ceptās pankūkas, uzspēlējām volejbolu. Pirmajā reizē gan finišā nonācu tā pārguris, ka draugi vai nešus ienesa. Bet tad arī nāca tās emocijas, kas lika doties jau nākamajos pārgājienos, un tapa “Baltais kalns”. Kā iedvesmotājs atkal jāpiemin Jānis. Un Mārtiņš Zvīdriņš, kas skrējis arī ultramaratonu apkārt Monblānam. Es tobrīd par skriešanu vēl nedomāju, bet, ja tagad atskatos un redzu savu motivāciju, līdzības var saskatīt un saprast, kā šī lieta kļuvusi sirdij tuva. Var teikt, ka skriešanu esmu iemīlējis ļoti palēnām, laika posmā no 2009. līdz 2020. gadam.
– Vai skolā biji sportisks puisis? Kas tev sporta stundās patika?
Stundas kā stundas, daudz no tām īsti neatceros. Daudz spēlējām basketbolu, kas man īsti neinteresēja. Labprātāk būtu spēlējis volejbolu. Skriešanas krosā gan vienmēr bija desmitnieki, un pāris reizes startēju sacensībās skolas komandā. Īsu laiku nodarbojos ar riteņbraukšanu, taču sapratu, ka tas paņem tik daudz laika, ka draugiem vairs neatliek. Bet draugi man vienmēr bijuši svarīgi. Tāpat kā ģimene, kas tagad pirmajā vietā.
– Varbūt tajos krosos jau pamanīji, ka skrējienā vajag spēkus sadalīt?
Tolaik neko daudz nedomāju – kā sāku, tā skrēju līdz galam. Maratonam tagad gan bija savs plāns ar mērķi noskriet diapazonā no 2 stundām 59 minūtēm līdz 3 stundām 20. Kaut kādu priekšstatu par spēku sadali bija devis augusta sākumā noskrietais Kuldīgas pusmaratons. Biju aizgājis arī uz Sporta laboratoriju pārbaudīt sirdi. Tur gan rezultāts bija “nemotivējošs” – ar tādu pulsu maratonu varot noskriet lēnām. Bet nu – izlēmu no plāna neatkāpties. Mēģināšu zem 3 stundām, ja ne, tad uz 3:15, bet, ja nu to ne, tad kluburēšu uz 3:20. Zināju, ka kārtīgi jāizguļas, iepriekšējā dienā kārtīgi jāpaēd. Izdarīju visu pēc grāmatas. Grupiņā ar attiecīgā tempa turētāju Mārtiņu Auziņu sākumā bijām kādi 20. Beigās daži izrāvās uz priekšu, daži atpalika, un finišā pie tām 59 minūtēm palikām trīs. Prieks bija liels. Ne vien par rezultātu, bet arī pēcsacensību sajūtām, kad var sarokoties ar citiem, apsveikt viens otru. Hei, tu arī skrēji šo distanci! Sapratu arī, ka, ieguldot treniņos vairāk laika un izkopjot savu pagaidām “dur tikai uz priekšu” tehniku, varētu skriet vēl ātrāk, un tas nozīmē potenciālu. Vai es to gribētu padarīt par sportu? Laikam jau tikai tautas sporta līmenī, jo visam jābūt līdzsvarā. Varbūt varētu kādreiz par mērķi izvirzīt ultramaratonu? Tomēr nesolu sev neko tādu, ko zinu, ka nevarēšu izpildīt. Un prioritāte ir ģimene.
– Tā gan, cik noprotu, tavu vaļasprieku atbalsta. Vai sieva arī ir sportiska?
Jā, Maija nodarbojas ar klinšu kāpšanu, boulderingu. Patlaban ar mazajiem gan ir tikai aizrautīga sacensību līdzjutēja televīzijā, jo aizbraukt uz treniņiem Rīgā nesanāk, taču esam jau runājuši, kā varētu bērnu pieskatīšanu sadalīt. Arī ikdienā visi kopā esam aktīvas atpūtas piekritēji. Vasarā uzceļam teltis pie mājas. Ziemā pat sniega būdu biju uztaisījis, kur 20 grādu salā ar Rūtu pārlaidām nakti.
– Cik laika ikdienā vari veltīt savam skriešanas vaļaspriekam?
Pirms maratona skrēju ap 50 kilometriem nedēļā. Zinu, ka tas nav daudz, bet vairāk arī nesanāk. Priekšrocība ir, ka varu izskriet brīvā brīdī tepat pie mājas. Kaut vai vakarā pa 900 metru apli ap cidoniju lauku. Vēl viens treniņa paņēmiens ir, kad, atgriežoties ar auto no Jelgavas, Maija mani pa ceļam “izmet”, lai tālāk skrienu kājām.
– Ar sava uzņēmuma produkciju esi skrējēju kluba “Ozolnieki” atbalstītājs. Vai šogad varētu arī piedalīties, piemēram, Ozolnieku pusmaratonā?
Varbūt. Ir man arī vēl viens nepiepildīts mērķis par piecu kilometru rezultātu, ko varētu uzlabot. Ozolnieku pusmaratona sacensībās, šķiet ir arī 5,5 kilometru distance.
