Šodien
tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas 103.gadadiena.
Latvijas
Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī pulksten 16 Otrajā
pilsētas teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Latvijas
Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju
Latvijas valstī, pasludināja, ka “Latvija, apvienota
etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga,
neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un
attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes
Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu,
aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata”.
Šo
notikumu lielā mērā sekmēja Pirmā pasaules kara notikumi
Krievijā, Vācijā, Anglijā un citās valstīs.
1918.gadā
pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas starp padomju Krieviju
un Vāciju visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks.
1917.gada septembrī latviešu politisko partiju vadītāji
nodibināja kopēju organizāciju – Demokrātisko bloku. Otra
politiskā organizācija bija Latvijas Pagaidu nacionālā padome,
kurā ietilpa lielākā politiskā partija – Latvijas Zemnieku
savienība (LZS). Tiek uzskatīts, ka neatkarīgās Latvijas valsts
proklamēšanas tiešais impulss bija Vācijas impērijas sabrukums,
jo 1918.gada 9.novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, un ķeizars
Vilhelms II aizbēga uz Nīderlandi, līdz ar to Vācija bija spiesta
parakstīt pamiera noteikumus.
Šajā
pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs
vēstulē Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas
vadītājam Zigfrīdam Annai Meierovicam rakstīja: “Viņa
Majestātes valdība ir raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību
uz latviešu tautas centieniem un viņas gribu atsvabināties no vācu
jūga. Tā ar prieku atkal apliecina savu gatavību dot pagaidu
atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā “de facto”
neatkarīgai iestādei līdz laikam, kamēr Miera konference liks
pamatus brīvības un laimes jaunam laikmetam priekš Jūsu tautas.”
Tad
Latvijā sākās aktīva politiskā rosība, jo 1918.gada 17.novembra
vakarā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas
un aizdošanas kases valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas
pilsētas mēra Gustava Zemgaļa miteklī Rīgā, Suvorova ielā 3
(tagad Kr.Barona iela) tika nodibināts Latvijas “priekšparlaments”,
Tautas padome, kurā apvienojās gan Demokrātiskā bloka, gan
Latvijas Pagaidu nacionālajā padomē ietilpstošās partijas.
1918.gada
18.novembrī Tautas padome Nacionālā teātra telpās proklamēja
Latvijas Republikas neatkarību.
Neraugoties
uz baltvācu muižniecības atklāti negatīvo attieksmi, divas
mazākas baltvācu partijas ieguva pārstāvniecību Latvijas Tautas
padomē, un pirmajā valdībā bija viens ministrs vācietis.
Tautas
padomē bija pārstāvētas visas politiskās partijas, izņemot
lieliniekus un galēji labējos. Pirmā pagaidu valdība bija
pilsoniska. Taktisku apsvērumu dēļ sociāldemokrāti izšķīrās
palikt ārpus valdības.
Par
Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Zemnieku
savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva
Zigfrīds Anna Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar
to arī par valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis
Čakste.
Toreiz
jaunās valdības situācija bija ļoti sarežģīta: tās rīcībā
nebija nekāda varas aparāta. Vissvarīgākais uzdevums bija
izveidot savus bruņotos spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja
mobilizācijas pasākumus un drīzāk bija gatava iznīcināt savus
ieroču krājumus, nekā nodot tos jaunajai valstij.
Jaunajai
valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu novērst
sarkano strēlnieku uzbrukumu, kurā Rīga tika ieņemta 1919.gada
janvārī. Cīņa ar Pētera Stučkas padomju valdību un Bermonta
vadītajiem vācu un krievu dumpiniekiem 1919.gadā saliedēja ap
jauno valdību plašas tautas masas, un tā turpināja pastāvēt 22
gadus, lai atkal atdzimtu pēc 50 gadu ilgas okupācijas.
Par
godu Latvijas Republikas proklamēšanai šodien jāizkar valsts
karogs.
Foto:
no arhīva
