Baltkrievu
dzejnieci, domātāju Viku Trenas es iepazinu vasarā, kad viņa
posās uz Latviju. Mēs apspriedām viņas braucienu, pa vakariem
sarunājāmies attālināti. Viņa kaut kur Baltkrievijā, es –
Latvijā. Tikko par ekstrēmu tika atzīta Baltkrievijas Rakstnieku
savienība, kurā Vika darbojās. Viņa apmetās vietā, par kuru
neviens nezināja, slēpās un, jā, baidījās. Kamēr mēs
nokārtojām viņas izbraukšanu, pa vakariem sarakstījāmies. Es
vienmēr atcerēšos to vienu vakaru, kad, lasot Vikas atsūtītās
dzejas un spriežot par dzīvi, man pienāca ziņa: “Skaļi klauvē
pie durvīm, tur klaigā un kliedz uz kaimiņiem. Man laikam atnākuši
pakaļ. Ko lai dara, man bail.” Man arī bija bail par nesen
iepazītu, jauku, gudru un lielisku cilvēku. Vienīgais, ko es
varēju izdomāt, – slēdz nost gaismu, izslēdz telefonu un sēdi
klusu! Atrodi citu numuru un padod ziņu, ka ar tevi viss kārtībā.
Es sapratu tieši un nepastarpināti, par ko stāstīja mani
vecvecāki, ko nozīmē – atnāk pakaļ. Vikai paveicās, vai nu
“silovikiem” nebija laika, vai bija pārāk intensīvs režīms,
bet viņu “nesavāca”. Viņa lieliem apkārtceļiem tika uz
Latviju un šobrīd kārto birokrātiju palikšanai Latvijā, mācās
latviešu valodu, un mēs jau savā starpā esam sākušas mazliet
sarunāties latviski. Viņa turpinās mācīties, jo zina, ka valoda
ir galvenais. Arī Baltkrievijā, kur diemžēl baltkrievu valoda
nekad nav bijusi valsts līmenī cienīta, kaut Vika visu savu darba
mūžu par šo valodu ir cīnījusies. Šeit, Latvijā, viņa skumst
pēc Baltkrievijas ezeriem, purva takām. Grib redzēt saullēktu
savā dzimtenē.
Ar
Viku runājāmies mēs divas – es un mana kolēģe Ingvilda Zālīte.
Mēs mēģinām palīdzēt baltkrieviem. Kāpēc? Vienkārši –
vispirms jau cilvēcīguma dēļ. Tādiem cilvēkiem kā Vika, kuri
mīl savu zemi, savas saknes, valodu, folkloru, etnogrāfiju, raksta
dzeju, dzied tautas dziesmas, nav jāsēž cietumā. Viņi ir katras
tautas zelta fonds, nevis noziedznieki. Un viņa tāda nav viena.
Varu droši teikt, tie cilvēki, kuriem ir palīdzēts, ir bijuši
tādi, kuri katrai tautai jāsargā. Kāpēc mums tas ir jādara vēl
bez cilvēcības? Idejas dēļ. Nācija bez idejas ir lemta bojāejai.
Mūsu ideja ir demokrātiska, brīva valsts. Daudzi vēl atceras, ka
sākām ar baltkrieviem kopā. Diemžēl viņiem nepaveicās. Bet tas
nenozīmē, ka mēs savus brāļus un māsas varam pamest. Nē, ja
esi sadevies rokās, tad pamest ceļabiedru pusceļā ir mazliet tāda
kā nodevība. Un vēl – tā ir skola arī mums. Demokrātija nav
mūžīga, arī mūsu valsts ir jauna un trausla. Vienam trakajam
nākot pie varas, arī mēs varbūt vairs nevarētu runāt latviski,
izkārt savu karogu vai dziedāt tautas dziesmas. Mazliet viņiem tas
tika atļauts, bet nu vairs ne. Balti sarkanbaltā krāsa ir
aizliegta, par tādas krāsas zeķītēm vai šalli arestē,
baltkrievu valoda nav atļauta, karogs nav atļauts, pat sapulcēties
pagalmā pie grila nav atļauts.
Visu
interviju lasiet 25. novembra Zemgales Ziņās
Foto:
no personīgā arhīva
