Māksliniece Petra Derkins un dzejnieks Aivars Eipurs kopīgi radījuši grāmatu
Ne tik bieži Jelgavā top grāmatas, taču šoruden ceļu pie lasītājiem un arī skatītājiem sākusi Petras Derkins un Aivara Eipura īsprozas jeb minimu un bilžu grāmata “Latvija – tik un tā”. Grāmatas “krusttēvs” mākslas zinātnieks un Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas nodaļas vadītājs Māris Brancis pat var diezgan precīzi pateikt laiku un vietu, kad radās skaidrs mērķis – šādai grāmatai jātop. 2015. gada nogalē Petra Derkins, kas gadu iepriekš iesaistījās Jelgavas mākslinieku kopā, Mārim Brancim ieminējusies, ka grib izveidot kompozīciju, kurā savienotos viņas darbi ar kādiem īsprozas tekstiem. Jelgavas mākslinieku vadītājs tad sacījis, ka viņam ir padomā tāds literāts. Proti, Aivars Eipurs. Visi trīs kopā viņi tikās kafejnīcā “Silva”, un tālākās sadarbības rezultāts kļuva redzams divās izstādēs Rīgā un Dobelē, kā arī grāmatas iznākšanas ilglaicīgajā notikumā.
Latvijā – mīlestības dēļ
Par mākslinieci Petru Derkins, kas strādā kolāžas un asamblāžas tehnikā, “Zemgales Ziņas” jau rakstīja šovasar. Mākslu viņa ir studējusi dzimtajā Šveicē. Latvija ir Petras mīlestības zeme. Tādēļ viņa dzīvo sava vīra Jāņa dzimtajā pusē Dobeles novadā Penkules pagastā. Zināmu daļu radošās enerģijas Petra velta dizainam, piemēram, vecu mēbeļu atjaunošanai, taču galvenā ir darbošanās mākslā. 2012. gadā tika īstenots viņas pirmais publiski apskatāmais mākslas projekts Latvijā – sienas gleznojums autobusu pieturā Apguldē. Sākot no 2013. gada, Petra Derkins piedalās izstādēs.
Māksliniece Ilizane Grīnberga viņu raksturo kā ļoti niansētu, smalku, jūtīgu mākslinieci ar apbrīnojamu tehniku. “Viņa ir vienīgā Latvijā, kas veido kolāžas un asamblāžas,” saka kolēģe. Un arī ļoti izceļ Petras latviešu valodas zināšanu līmeni. Par kolāžām var piebilst, ka tās kļuva populāras Rietumeiropā pirmajos gados pēc Pirmā pasaules kara, kad mākslā un arī literatūrā attīstījās dadaisma virziens, kam raksturīgas šaubas par to, vai cilvēks spēj ietekmēt pasaules vēsturi, ticības zudums saprātam.
Izejviela Petras Derkins kolāžām ir pirmskara Latvijas, kā arī padomju laika žurnālu ilustrācijas. “No sevis prasu, lai katram manam darbam būtu stāsts,” teic māksliniece. Blakus tam viņai arī dzima doma, ka vajadzētu kolāžas un asamblāžas salikt kopā ar kādu literāru tekstu. Tā radās situācija, kurā liktenīgais vārds bija Mārim Brancim.
Petra Derkins atzīst, ka ne visiem pat tuvu cilvēku vidū ir pieņemami Ļeņina pieminekļi, propagandas uzspēlēti darbaļaužu apņēmīgie portreti un citi padomju simboli, citi turpretī to uztver ļoti ieinteresēti. Māksliniece uzskata, ka daudz kas Latvijā vēl notiek jūtamā padomju laika ietekmē. Tomēr atjaunotās valsts preses ilustrācijas viņa savos darbos neizmanto. Ar Aivaru Eipuru viņa vienojās par tēmām, ko atspoguļos abu darbi. Un tēmas bija visdažādākās – Dziesmu svētki, Brīvības piemineklis, Rainis, Aspazija, Līgo un dzimstības lejupslīde, kapusvētki, čeka un pārēšanās, alkoholisms un tukšie veikali padomju laikos, humpalu bums un basketbols, kā arī vēl citas.
Dzejnieks Aivars Eipurs Petrai ir svarīgs cilvēks, kas vienmēr ir pieejams. “Tas man liekas ļoti jauki. Pats Aivars reiz teica: “Es nekur nepazudīšu. Ja arī gribētu, es nekur nevarētu pazust.” Tas ļoti atviegloja mūsu kopdarbu. Es vienmēr varu paļauties uz viņu. Tagad, kad darbs pie grāmatas ir beidzies, man jau liekas, ka kaut kā trūkst,” secina Petra.
Sadzīve nav kaut kas zemāks
Mākslinieci ļoti iedvesmo Aivara Eipura minimas. “Es gan nevaru teikt, ka visu saprotu. Bija vārdi, ko skatījos vārdnīcā, bet dažus vārdus vienkārši nespēju saprast. Citviet atkal visu sapratu, man tā smiekli uznāk, un tas bija forši – iedvesmojoši,” stāsta Petra. Viņa vērtē, ka Aivars Eipurs ir brīvs savā daiļradē, un tomēr daudzi sevi atpazīst tajā, ko viņš raksta. Sevišķi tas jūtams minimās, kas ir vairāk tuvākas ikdienai nekā dzeja. “Nav tā, ka ikdiena ir kaut kas zemāks. Tā nebūtu pareiza attieksme pret dzīvi. Bet Aivars izceļ mazos piedzīvojumus. Viņš vēro dzīvi caur latviešu brillēm, un tas man liekas interesanti,” teic Petra Derkins.
Māksliniece atceras, ka, būdama ģimnāziste, viņa savā dzimtajā Šveicē piedzīvojusi to, ka bijušajā Padomju Savienībā notiek pārbūve jeb “perestroika”, kas saistās ar garīgu atbrīvošanos, atklātību jeb “glastnostj”. Viņai likās, ka ir jādodas uz Krieviju, un sapnis izbraukt pa Transsibīrijas maģistrāli neesot vēl pazudis. Tas bijis saprotams, ka sevišķi jaunieši Rietumos gribēja zināt, kas tepat netālu un tomēr aiz agrāk diezgan necaurlaidīgās Padomju Savienības robežas jeb “dzelzs priekškara” notiek, kādi tur ir cilvēki.
Runājot par Latviju, Petra Derkins jūt, ka pirmskara Latvija ar pamatīgām lauku mājām, veciem cilvēkiem, kas prata arī vācu valodu, aiziet arvien tālākā pagātnē. Bet no padomju laikiem vēl redzams daudz. Arī cilvēki, kas auga un veidojās padomju gados, vēl ir sabiedriski aktīvi un strādā. Šajā kontekstā Petra piebilst arī par savu sadarbību ar Aivaru Eipuru: “Viņš ir izaudzis no šīs zemes, ar visām padomju laika ietekmēm. Tas arī iespaido viņa fokusu.” Tāpēc kolāžas un asamblāžas ar padomju simboliku kopīgi veidotajā grāmatā, viņasprāt, labi iederas. Arī dzejnieks atzīst, ka Petras darbos “izejvielas” ņemtas no tā laika periodikas, rezultātā sanācis, ka Petra latviešus redz nedaudz citādi, un tieši tas ir interesanti. Par vienu darbu šajā saistībā bijusi pat garāka diskusija.
“Tik un tā” var pateikt arī citādi
Raksturojot grāmatas līdzautori, Aivars Eipurs teic, ka viņu saista tas, ka Petra nāk no Šveices retoromāņu kantona, un viņas dzimtā valoda ir tieši retoromāņu valoda, bet otrā ir vācu valoda. “Petra ir ļoti mērķtiecīga, viņa bija tas mūsu procesa dzinējs, jo es biju paralēli iestidzis vairākos darbos. Var teikt – punktīga kā Šveices pulkstenītis. Tā nebija, ka varētu kaut ko sarunāt un neizdarīt,” dzejnieks apraksta abu sadarbību. Viņi bieži sazvanījušies un skaidrojuši nesaprotamo.
“Man šobrīd simpatizē arī Šveices futbola izlase, bet tā ir sagadīšanās. Man kādreiz šķita, ka Šveice ir pārāk mierīga labklājības zeme, lai uz turieni brauktu,” saka dzejnieks. Pirms gadiem desmit tomēr gadījies Raiņa un Aspazijas trimdas zemē pabūt. No redzētajām pilsētām ļoti patikusi Lucerna.
Aivars Eipurs teic, ka, no vienas puses, grāmatas nosaukums “Latvija – tik un tā” atgādina par patriotisko Māras Zālītes dzejoli, ko komponists Uldis Stabulnieks komponējis dziesmā. Taču nosaukuma pamatā esot cits skaidrojums. Proti, ka no Latvijas grāmatā ir tik, cik to parāda Petra un Aivars, un tā, kā to redz Petra un Aivars.
Autors priecājas, ka grāmata ir sanākusi dubulti ietilpīga, jo katrā aplikācijā un kolāžā ir stāsts pats par sevi, bet arī katra minima ir visnotaļ vizuāli uztverama, bezmaz vai kinematogrāfiska. Dažus darbus abi autori viens otram gluži vai pasūtījuši. “Atceros, Petrai bija psiholoģiski grūtāk uztaisīt kolāžu par basketbolu. Bet man atkal grūti bija uzrakstīt “Sapni par “Volgu”” (padomju luksusa klases automašīnu), bija pat vairāki varianti. Mums bija pilnīga gaišredzība, ka neatkarīgi viens no otra mēs abi uztaisījām darbus par cilvēkiem maskās! Tad pandēmiju pie Latvijas apvāršņa nemanīja,” stāsta Aivars Eipurs. Ir gandarījums par kopīgi padarīto.
Autori arī pieļauj iespēju, ka abu mākslu sadarbība varētu turpināties. Tikai droši vien pēc pauzes.
