Pretrunu pilnais Sudrabiņš
Esmu no paaudzes, kam 1977. gadā, liekot iestājeksāmenus Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, vajadzēja zināt, kas ir dzejnieks Jānis Sudrabkalns. Viņš asociējās ar vārsmām “Es eju pār robežām paceltu galvu,/ Man nokusīs kājas, cik dzimtene liela./ Līdz dienvidu dārziem ar smaržīgiem augļiem, /Līdz sniegiem, kur dienai un naktij pusgads…”. Skolotāja Gunta Micāne, kas mani gatavoja iestājeksāmeniem, lika pie sirds arī to, ka Sudrabkalnam bez 1947. gadā, jau okupācijas apstākļos, izdotā krājuma “Brāļu saimē” ir arī jaunībā sarakstīta dzeja. Tādēļ ar mazliet nostalģisku interesi ķēros klāt Valda Rūmnieka grāmatai “Sudrabiņš. Bibliogrāfisks romāns par Jāni Sudrabkalnu”.
Jāatzīstas, ka V.Rūmnieka veidotajos Jāņa Sudrabkalna (īstajā vārdā Arvīds Peine) bērnības aprakstos nebija viegli ielasīties. Par dzejnieka jūtām – mūža mīlestību aktrisi Birutu Skujenieci, kas gāja bojā vilciena katastrofā, – arī diemžēl dziļumi man neatklājās. Bet tad, nonācis līdz 165. lappusei, sapratu, ka romāna autors par Subrabkalnu zina ko īpašu. Proti, romānā tiek aprakstīta viņa uzticības pilnā saruna ar draugu Aleksandru Čaku, kas notika pie gruzīnu vīna un konjaka pudelēm un aiz slēgtām durvīm 1949. gada 28. novembrī. Proti, Sudrabkalns rāda čekas piegādāto pastu. Un tur ir tolaik trimdā Zviedrijā dzīvojošās dzejnieces, turklāt arī 1944. gada 17. marta Memoranda parakstītājas Annas Dagdas (Olgas Taubes) recenzija, kurā ir inteliģenti un gudri pateikts, ka Sudrabkalns kā dzejnieks ir pakļāvies okupācijas varai un kā radoša personība miris. Tajā brīdī grāmata man kļuva interesanta. Vai tiešām čekisti tik smalki un nežēlīgi izdarījās ar dzejnieku? Vai varbūt tomēr grāmatas autors to izfantazēja? A.Dagdas recenziju par “Brāļu saimi” pieķēra klāt no viņas kopotajiem rakstiem, kas Latvijā tika izdoti divtūkstošo gadu sākumā.
Tālāk lasot “Sudrabiņu”, paliek atmiņā arī Sudrabkalna veltījums Mirdzai Ķempei, kas uzrakstīts uz PSRS tautas deputāta sarkanā bloknota lapas: “Tāds jau, kā zināms, puķu liktenis –/ Ziedēt un mirt, lai ļaudīm prieks,/ Sarkanām kā asinīm, baltām kā sniegs.”V.Rūmnieks uzdod lasītājiem mīklas, kas prasās pēc atminējuma. Autors apraksta arī to, ka piecpadsmit dienas pirms nāves Linezera slimnīcā dzejnieks salaulājās ar savu kopēju Ernu Strautu. Šo laulību tiesa anulēja.
“Bet kad vakarā vēji trako un nemiers sirdi dzen auļiem uz priekšu, palasīsim Sudrabiņu! Tur ir viss: dzīvība un nāve, daba ar krāsām un smaržām un nerimtīgi pulsējoša, seni un jauni laikmeti un galvenais – mīlestība,” grāmatas nobeigumā aicina V.Rūmnieks. Ar to taču domāts jaunībā brīvajā Latvijā izdotais. “Spārnotā armāda”, “Pārvērtības”, “Spuldze vējā”, “Trubadūrs uz ēzeļa”, “Viņpus laba un ļauna”, “Džentelmens ceriņu frakā”, “Viena bezdelīga lido”.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
