Integrācija
“Vārds “integrācija”, kas ienācis mūsu ikdienas vārdnīcās ar politiskās diskusijas starpniecību, pirmām kārtām bija saistīts ar diviem ideoloģiskiem motīviem: Latvijas sabiedrības integrāciju (ar to domājot krievu un latviešu kopienu labticīgu saplūšanu vienotā sociālā organismā) un uzreiz pēc tam – Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā (ar to domājot zināmu pakļaušanos ES politiskajām un ekonomiskajām prasībām, pretī saņemot visādus labumus),” grāmatā “Jauno latviešu valoda” rakstīja Ilmārs Šlāpins.
Par integrāciju pirmajā nozīmē. Iepazinos ar Džemu. Viņa ir astoņdesmitgadīga krievu izcelsmes Latvijas iedzīvotāja. Tiesa, latviski runā vāji. Varētu teikt – kāda gan tur integrācija! Toties es nepazīstu nevienu viņas vecuma latvieti, kas ar tādu dedzību stāstītu, cik Latvija ir lieliska. Cik latvieši ir skaisti un gudri! “Saviem bērniem un mazbērniem saku, ka jādzīvo tikai Latvijā. Par citām vietām nevar būt ne runas,” teic Džema, nebeigdama slavēt valsts attīstību, dzīves apstākļus, skaisto dabu un pilsētas.
Man personīgi nav nekādu lielo iebildumu, ka viņa īpaši nepārvalda latviešu valodu. Katru tādu parunāšanos ar cilvēkiem, vienalga, vai tā būtu angļu vai krievu valoda (citās svešvalodās manas zināšanas ir par vāju, lai to dēvētu par sarunu), uzskatu par labu treniņu sev. Lai zinātu jebkuru valodu, tās praktizēšana ir absolūta nepieciešamība.
Tas, ko gribēju teikt, – ir vērts dažreiz paskatīties ar citu skatienu uz mūsu pašu pieņēmumiem un stereotipiem. Tiesa, tas ne vienmēr ir viegli izdarāms, jo nav jau nekā vienkāršāka, kā turēties pierastajās sliedēs. Lai mēs palūkojamies uz soctīklos un interneta portālos nereti paustajiem viedokļiem kaut vai par to pašu krievvalodīgo integrāciju vai, piemēram, bēgļu jautājumiem. Šķiet, lielākajai daļai visērtāk ir piecirst kāju un turēties pie tik viegli paužamā – viņi visi ir slikti. Kā reiz augsta ranga latviešu diplomāts man Izraēlā teica: “Visi tie palestīnieši ir teroristi.” Vienkārši un ērti.
