Dobelē Jāni Šteinertu daudzi pazīst vaigā – no viņa ilgās darbošanās invalīdu biedrībā, tiesas piesēdētāja amatā, no daudzajām publikācijām rajona laikrakstā.
Dobelē Jāni Šteinertu daudzi pazīst vaigā – no viņa ilgās darbošanās invalīdu biedrībā, tiesas piesēdētāja amatā, no daudzajām publikācijām rajona laikrakstā. Taču diezin vai daudzi zina to, ka Jānis raksta dzejoļus.
«Būdams Dvīnis pēc horoskopa, es rakstīt mēģinu jau no bērna kājas,» saka Jānis Šteinerts. «Bieži gan tiku «atsēdināts», jo mani dzejoļi esot par asiem. Vēl savā daiļrades sākumā aizvedu reiz savus dzejoļus uz Rīgu, bet tur galvenais jautājums bija: «Partijā esi?» Nebiju gan. «Tavi dzejoļi ir emocionāli, bet neviens nav padomju garā.» Sarūgtinājumā dzejoļu klades iemetu Daugavā,» atceras Jānis.
Jānis Šteinerts strādājis Pētera Upīša dārzā, rakstījis sievietēm apsveikuma dzejoļus 8. martā. «Tie bija labi svētki,» viņš saka, «diezin vai vajadzēja atcelt.» Kaut ko īsti radošu darīt viņam ilgi nav gribējies. Taču pie spalvas ķēries pēc tam, kad kļuvis invalīds. «Dziesmiņai «Madara», ko Olgas Rajeckas šovā dzied mana māsasmeita Madara Leitāne, ir mani vārdi,» stāsta Jānis Šteinerts, «bet mūziku sarakstījusi Dobeles bērnudārza «Zvaniņš» muzikālā audzinātāja Elita Fjodorova. Madara ar «Madaru» tika pat pusfinālā. Tas mani tā kā iedvesmoja, un es piedalījos televīzijas konkursā par labāko dzejoli bērniem un uzvarēju. Biju labākais no trīssimt autoriem! Desmit konkursa labākajiem dzejoļiem Aigars Grāvers sarakstīja mūziku, un 1995. gadā Olga Rajecka tos ierakstīja audiokasetē. Turpinu rakstīt. Bet savus dzejoļus dāvinu vienīgi pazīstamiem cilvēkiem jubilejas reizē.
Nesen sastapos ar bēninieci Mārīti Kiršu. Viņa teica, ka grib rakstīt dziesmas par Dobeli tās astoņdesmitgadei, taču neesot piemērotu tekstu. Sacīju, ka man ir. Un tā itin drīz tapa četras nu jau audiokasetē ierakstītas dziesmas: «Tērvetei», «Atnāc uz veco pili», «Pilsēta Dobele, Zemgales sirds» un «Mārtiņroze». Esmu saņēmis labas atsauksmes no «Vecā ratiņa», bet «Pilsēta Dobele, Zemgales sirds» ievadīja pilsētas astoņdesmitgades koncertu stadionā. Mans sacerējums bija arī desmit labāko skaitā «Saulgožu pagasta ainiņu» konkursā. Mani raksti, arī pasaka ir lasāmi vairākos valsts periodiskajos izdevumos.» Tā stāsta Jānis, bet uz manu panaivo jautājumu «Kā jums top dzejoļi?» viņš atbild pavisam nopietni:
«Visbiežāk es tos redzu sapnī. Nu, nosapņoju tematu. Pamostos, lecu no gultas ārā un rakstu. Lai līdz rītam nepagaist. Rakstu par dabu, dārzu, ūdeņiem – esmu liels mašķernieks. Gadās arī tā – eju eju, pēkšņi dzirdu kādas neparastas skaņas vai ieraugu ko neikdienišķu. Ap to arī raisās dzejas rindas.»
